1917. gads neatkārtosies

Aizvien biežāk runā par to, ka Jebobo karš ar Ukrainu atgādina 1916. un 1917. gada notikumus Krievijas impērijā – novājināta valsts ekonomika un sakāve karā un ka tas liecina, ka šis notikums ir ciklisks un notiks atkal. Varu uzreiz pateikt – jā, ciklisks, bet ne tā, kā jūs domājiet.

Šeit pat nerunāsim par to, ka politiskā situācija tagad ir citādāka, nekā 1917. gadā. Kā atzīmēja jau daži eksperti – pirms 110 gadiem politiskā elite bija pret caru – kreisos atbalstīja pat daži bagātākie uzņēmēji un par to marasmu vēl aizvien var tikai pabrīnīties. Tagad oligarhi ir centrēti ap Putinu.

Cikls - 40 - 60 gadi

Problēma ir tāda, ka šāds notikumu cikliskums Krievijā atkārtojas pat ne pa simts, bet par 40 - 60 gadiem. Vienkārši reizēm Krievijai izdodas karadarbība, bet reizēm neizdodas.

Moskovija cēlās ne tikai uz panākumiem, bet arī ļoti daudzām sakāvēm, sagrāvēm un tikai politiskā situācija savulaik palīdzēja viņiem noturēties. Ivana Briesmīgā laikā Moskovijas lielākais ieguvums Novgorodas pakļaušana līdz galam un Volgas reģiona iekarošana. Ieguvums tas galvenokārt bija tajā ziņā, ka Moskovija ieguva lielāku karaspēku, ko bīdīt turp un atpakaļ, bet realitātē tas radīja valsti, kuru 20 gadus mēģināja glābt Vasilijs Šuiskis. Ja jums liekas, ka tā situācija neatbilst šim gadsimtam, tad pastāstīšu, ka 17. gadsimta sākumā Moskovija karoja uz visām pusēm un lielā mērā varu palīdzēja noturēt tas, ka vispirms palīgā atnāca Zviedrija un pēc tam arī Polija, kura beigās izbīdīja savu kompromisa kandidātu. Spriežot pēc jaunās dinastijas uzvārda «Roma nova», tur bez Eiropas puszābaka ietekmes arī neiztika. Šādā veidā kaimiņu valstis izglāba Moskoviju un vēlāk to rūgti nožēloja. Par to, cik reižu Moskovija ar kaimiņiem ir noslēgusi «Mūžīgo mieru», šoreiz nerunāsim. Par to, kā vēlāk Moskovija 200 gadus mēģināja iznīcināt čukčus, līdz šajā gadsimtā to paveica, arī šoreiz nerunāsim.

Par to, kas notika pēc 50 gadiem, lielākā daļa zina. «Veiksmīgā» karadarbība 17. gadsimta vidū kopā ar ukraiņiem pret Polijas – Lietuvas valsti beidzās ar ukraiņu «uzvaru», ko vēl aizvien viņi visdrīzāk nožēlo. Krievija ieguva jaunu, spēcīgu karaspēku un ļoti daudz intelektuāļu, kuru skaitu spēcīgi papildināja 18. gadsimtā ar jauniem iekarojumiem.

Militārā budžeta "taupītājs"

Pēteri I 18. gadsimta sākumā daudzi dēvē par izcilu personību, bet realitātē tā bija valsts sviešana pret sienu. Lielākā daļa reformu, ko piedēvē Pēterim I, sākās jau pirms viņa un tās īstenoja pavisam citi cilvēki. Ar nodokļiem aplika visu, ko vien varēja aplikt, jo vajadzēja naudu karam. Ja jums liekas, ka mūsdienās Krievija netiek galā ar tehnoloģijām, tas uz Pētera I fona Jebobo ir izcils militārā budžeta taupītājs. Labākais piemērs ir vesela kaudze buru kuģu, kuri beigās tā arī jūrā neizgāja, jo tos gatavoja vienkārši uz tempa, «apgūstot» naudu un tā arī ostās sapuva. «Izcilā» Pētera I flote pārsvarā bija kazaku vai Baltijas jūras airu laivas, kas spēja kaut cik turēt pretim pretiniekiem. Ne velti pēc Pētera I nāves bija tik daudz apvērsumu un citu problēmu, jo valsts bija briesmīgā stāvoklī.

Pēc 50 gadiem sākās kari ar Turciju. Valsts jau bija nonākusi klasiskajā islāma pašiznīcināšanās stadijā un bija vājš pretiniekiem, ļaujot izcelties zemnieku slepkavam Suvorovam. Šie kari bija veiksmīgi un tāpēc liekas, ka cikls nenostrādā. Bet tas strādā.

1812. gads nebija nejaušs – Krievijas cars uz to gāja apzināti, ilgi un kasīgi, piedzīvojot nemitīgas sakāves. Napoleonu iegāza tas pats, kas Kārli XII – neprasme organizēt armijas apgādi tik garā frontē. Plus ļoti palīdzēja tas, ka kompānijā bija puse Eiropas. Tiesa, lai kā slavētu tā laika notikumus, tas, ka liela daļa cara armijas ieraudzīja to, kā dzīvo Eiropa, bija sāpīgi. Krievijai tas vienalga bija sāpīgi un ne velti nākamais cars pat pāris dienas domāja par reformām, līdz Pēterburgā laukumā iznāca dekabristi.

Krimas karš

1853. gadu visdrīzāk visi ir dzirdējuši. Islāms Turciju bija praktiski pilnīgi iznīcinājis, bet Krievija to tomēr nespēja pilnībā sakaut, jo pat šādā situācijā Turcija bieži vien bija labāk bruņota, nekā Krievija. Tomēr Turcija bija absolūti nespējīga – islāma valsts realitāte, kāda tā ir. Šajā situācijā, lai saglabātu spēku samēru Eiropā, iejaucās Eiropas valstis, uz vairāk nekā pusgadsimtu nepieļaujot Krievijas nostiprināšanos Balkānos. Nekas tik uzskatāmi neparādīja Moskovijas vājumu, kā Krimas karš. Eiropas valstu blokāde piebeidza budžetu un vadoņu debilitāte iznīcināja armiju.

Par Pirmo pasaules karu visiem puslīdz ir skaidrs. Krievija izgāza uzbrukumus, fronti un glāba tikai tas, ka Vācija karoja divās pusēs. Par Ļeņina diktatūras uzvaru jāsaka, ka tas ir vienkārši – anarhijā uzvar tas, kurš ir gatavs vairāk nogalināt. Plus jāatzīmē, ka parastā tauta Moskovijas režīmu nekad nemīlēja. Es saprotu, ka tagad mums ir visādas aptaujas no Krievijas, kas parāda milzīgu Jebobo atbalstu, bet realitātē pie pirmās iespējas no Moskovijas atkal aizmuks daudzas teritorijas.

Otrais pasaules karš ir Staļina veiksmes stāsts – kā pilnīgs lūzers, kas iznīcināja savas valsts pēdējos resursus un vairākus desmitus miljonus iedzīvotāju, kļuva par pasaules varoni, kur vēl aizvien daudzi stāsta, cik tas viss bija pareizi un ka viņam nebija citas izvēles.

2014. gadā Krievija sāka jaunu karu. Es vēl kaut kā naivi 2018. gadā nezin kāpēc domāju, ka tas nav tas pats, bet tas ir. Skaidrs, ka visiem kariem nav vienāds scenārijs un tāds nebija arī līdz šim.

Statistika neapstiprina

Savilksim statistiku. Tikai divos gadījumos, pat piedzīvojot absolūtu pazemojumu, Moskovijā mainījās vara – 1612. gadā un 1917. gadā. Valsts kopējo politiku abi šie gadījumi neietekmēja – valdība tāpat palika melīga un ar vēlmi iekarot pēc iespējas vairāk. Tāpat kā Jebobo tagad, 1583., 1612., 1721., 1812., 1853., 1917. un 1945. gadā karš atstāja aiz sevis praktiski iznīcinātu valsti – ar nobeigtu ekonomiku, tūkstošiem un miljoniem miroņu un drausmīgu attieksmi valstī. Četrus no šiem gadījumiem Moskovijā nosauca par uzvaru. Tikai divos gadījumos tas noveda pie varas maiņas. Kur 1612. gadā tas bija vietējo bajāru lēmums, kas vienkārši meklēja kādu kompromisa personu valsts vadībā. Savukārt 1917. un 1918. gadā līdzīgas revolūcijas notika visā pasaulē. Tagadējās revolūcijas ļoti bieži ir pretējas – tauta cīnās, lai gāztu kādu diktatoru, nevis lai nodibinātu nākamo diktatora režīmu.

Vārdu sakot – nav tādas likumsakarības, kas liecinātu, ka Jebobo tūlīt kāds gāzīs. Krievijas iedzīvotāji vairāk nekā pustūkstoša gada garumā ir pieraduši ciest un vēlas, lai arī citi cieš tieši tāpat. Neceriet uz to. Par to, ka Jebobo tūlīt aizies, runā jau kopš 2008. gada. Rēķinieties ar reālijām. Krievija var karot ļoti ilgi, nejēdzīgi, smagi un bezjēdzīgi. Kur ļoti bieži "uzvaru" gūst nevis tāpēc, ka tiešām uzvar, bet gan tāpēc, ka ir gatavi karot ļoti ilgi un bezjēdzīgi, kā 1721. gadā, kā 1583. gadā, kā 1812. gadā. Jāatgādina, ka Staļins 1940. gadā absolūti izgāzās Somijā, bet bija "uzvara" un ar to pietika. Tā arī tagad - ja izdosies nofiksēt uzvaru kaut kādā 2035. gadā kaut ar pāris metriem, tas derēs. 

Un jā – par to, ka Petrogradu realitātē uzcēla uz citas pilsētas pamatiem, paplašināšanas dēļ purvos nobeidzot tūkstošus strādnieku, parasti klusē. Šajā ziņā no Pētera I puses tas bija izcils solis, jo pilsētām 18. gadsimtā bijā jāsāk iznākt pie jūrām, nevis palikt upēs, kur tām laupītājiem grūtāk tikt klāt. Bet tas būtību nemaina – tas bija Pētera I Krimas tilts – noderīgs, vajadzīgs, bet tik dārgs, ka valstij pēc tam ilgi nācās atjēgties.