Ja nu kādam liekas, ka es te bezsakarā runāju, tad var paskatīties atpakaļ manus tekstus par Krieviju, ko esmu rakstījis iepriekš un izvērtēt, ir tā noticis, vai nav. Un tagad parunāsim atkal par to, kas būs.

Pirms vairāk nekā gada rakstīju par mūsdienu realitāti. Par to, kā "feministu" uzvarētie klani realitātē izārda demokrātisko sabiedrību, jo tas ir tikai vārdos - realitē klani drā... feministes un tā sauktos "kreisos". Un būs tikai sliktāk.

Aizraujoši vērot "politikas ekspertus", kas nepārtraukti stāsta par to, kāpēc tūlīt Jebobo noslēgs mieru ar Ukrainu. Tagad par galveno iemeslu ir izvēlēts ekonomiskais stāvoklis. Ir tikai viena problēma - šīs teorijas bīdītāji ignorē reālo iemeslu, kāpēc Jebobo karo.

Krievijā ekonomiskā krīze uz ņem apgriezienus un Irānā ir karš. Vai tā varētu būt, ka mēs esam kādu pozitīvu pārmaiņu priekšā? Īstermiņā - varbūt. Ilgtermiņā - nekā pozitīva.

Aizvien populārākā ir diskusija internetā par to, vai Putinu Krievijas aizvien sliktākais ekonomiskais stāvoklis piespiedīs noslēgt mieru ar Ukrainu. Jo pēc tam taču viss paliks labāk, vai ne?

Šomēnes lielāka uzmanība ir pievērsta divām valstīm, kur viena no šīm valstīm visu laiku ir jūsu skatu punktā, bet otra veiksmīgi īsteno milzīgu kampaņu, lai jūs noticētu, ka tur viss ir labi. Parunāsim par Irānu, Ķīnu un vēstures mācībām.

Pāris vārdus tomēr gribas pateikt par notikumiem Venecuēlā, lai pēc tam nebūtu tā, ka man atkal teiks: "Bet tu taču neko neteici!" Nu tad arī pateikšu.

Nezināms numurs: Pssss, Izraēla, vai tu guli?

Slinkums kaut ko darīt, bet apsolīju Guntaram Vītolam, ka uzrakstīšu par to, kāpēc uzņēmēji ir slikti politiķi un tad nu arī rakstu. Mīts ir diezgan sens un mūžīgi neefektīvs, bet cilvēki arī šādi cer sagaidīt gaišo Antiņu, kas viņus visus uzvedīs stikla kalnā.

Nebija mērķis šodien kaut ko rakstīt, bet tik daudzi plātās ar stambulisma panākumiem, ka vienkārši jau apnika. Tāpēc paņēmu divus avotus, kur ir uzsvērti stambulisma panākumi un paskatījos - kas tur ir un ko viņi grib panākt.