21. gadsimts ir pavisam citādāks
Putina glorifikācija ir paveikusi ļoti sliktu pakalpojumu cilvēcei - daudziem ir radies iespaids, ka politika, kas bija veiksmīga vēl pirms diviem gadsimtiem, ir laba arī tagad. Patiesībā Krievijas tirāns ir senils večuks, kurš dzīvo vismaz divus gadsimtus vecā pagātnē, mēģinot tā laika principus kaut kā pielāgot mūsdienu realitātei, bet uz veciem principiem neko jaunu neuzcelsi un to ir viegli pierādīt.
Ne viens vien brīnās, ka Anglija pagājušajā gadsimta vidū atdeva brīvību savām kolonijām, kamēr Krievija visu laiku mēģina atgriezt savas impērijas spēku. Tik Anglija atkal paliek aizvien spēcīgāka, bet Krievija aizvien vājāka. Un visa pamatā ir tieši tas, ko teicu - Krievijas tirāna senilā politika un nespēja izprast jaunās pasaules reālijas.
Piemēram paņemsim divas valstis - viena kā Krievija tērē 30 procentus budžeta armijai, otra kādus sešus procentus. Piemēram, tas nozīmē, ka pirmajā gadā nosacītā Krievija iztērē armijai 30 miljonus, bet Rietumi - sešus miljonus. Problēma slēpjas tur, ka attiecīgi Krievijā ekonomikas izaugsme ir vāja, jo nauda, ko varētu ieguldīt attīstībā, aiziet armijā. Krievijā ekonomikas pieaugums praktiski nav, kamēr Rietumos - apmēram 5 procenti gadā. Kas nozīmē, ka pēc desmit gadiem Krievija vēl aizvien tērē savus 30 miljonus, bet Rietumi jau deviņus miljonus.
Protams, ka jūs teiksiet, ka tie ir ilgtermiņa mērķi un ka par to ir priekšlaicīgi runāt. Būs jūs jāapbēdina. Šis modelis strādā jau simts gadus. Ap 1925. gadu Krievija, tajā laikā PSRS, tērē armijai milzīgus budžeta līdzekļus un tajā laikā tā bija lielākā summa, kas atvēlēta armijai, visā pasaulē. Un šāda sistēma nemainījās. Rezultāta tagad pēc simts gadiem Krievija vēl aizvien tērē armijai savus nosacītos 40 miljonus, jo kaut kas tomēr ir spējis attīstīties, bet Rietumu valsts 36 miljonus, kas nozīmē, ka realitātē izdevumi armijai praktiski ir izlīdzinājušies, bet Rietumi to ir izdarījuši uz ekonomiskās izaugsmes rēķina, ka kamēr Krievija turpina saglabāt tās pašas pozīcijas.
Un te mēs nonākam līdz momentam par armijas jēgu. Kādreiz zemju iekarošana bija efektīva - iegūsti zemniekus un pilsētas, kas maksā tev nodokļus, ienākumi aug, vari uzturēt lielāku armiju un iet uz priekšu. Globālās ekonomikas apstākļos šī shēma izjuka. Pieņemsim, ka Krievija tomēr iekaro Rietumus. Tīri teorētiski Krievijas ienākumiem vajadzētu pieaugt, jo Rietumi taču ir ekonomiski attīstīta teritorija, bet patiesībā ienākumi samazinās. Iemesli ir vairāki. Vispirms - budžetu armijai atvēl tādu pašu, kas jau uzreiz iezīmē iekarotās teritorijas stagnāciju - kaut kāds ieguvums ir armijai, bet pārējiem paliek izdzīvošanas budžets. Otra lieta - mūsdienās galvenos nodokļus maksā nevis zemnieki vai tirgotāji, bet gan visi iedzīvotāji kopā. Un iedzīvotāji maksā, ja viņiem ir ienākumi un darbs. Ja ekonomika stagnē, iedzīvotājiem ienākumi krītas, nodokļu apjoms samazinās. Iekarotajā teritorijā sākas problēmas un šī teritorija ir jāatbalsta ar pabalstiem un finansējumu. Rezultātā ir nevis ieguvums, bet gan zaudējumi. Un šeit par nerunāsim par to, cik ļoti valsts ekonomiku iznīcina tas, ka to izslēdz no globālās ekonomiskās aprites, kas loģiski izraisa nevis augšupeju, bet ļoti, ļoti ilgu krīzi.
Krievija pēdējos 30 gados ir nostiprinājusies vairākās teritorijās - divos Gruzijas apgabalos, Čečenijā, Krimā, Doņeckā un Piedņestrā. Visas šīs teritorijas ir dotējamas. Visdārgāk izmaksā Čečenija. Gruzijas teritorijās ir vienkārši sabrukums. Krima arī Ukrainas sastāvā bija dotējama teritorija. Doņecka arī bija dotējamā teritorija, bet reizē bija smagās rūpniecības centrs, kas tagad ir praktiski sabrucis pilnībā. Visi šie piemēri ļoti uzskatāmi parāda, cik bezjēdzīga mūsdienās ir militārā intervence. Varam šeit pievienot ASV, kas pat nemēģināja iekarot, bet gan vienkārši novērst potenciālos draudus Irākā un Afganistānā un cik tas viņiem izmaksāja.
Pašreizējā pasaules sistēmā jebkurš karš vai militārā agresija rada tikai zaudējumus vai problēmas konflikta izraisītājam. Lai ko Krievijas tirāns stāstītu propagandas kanālos, katra agresija, kas bija vērsta uz kaimiņu valstīm, radīja problēmas, kuru rezultātā Krievijas ekonomika stagnē kopš 2014. gada. Taisnību sakot, ja pagājušā gadsimta vidū nebūtu pieaudzis pieprasījums pēc derīgajiem izrakteņiem, tad Krievijas ekonomika sabruktu jau ap 1975. gadu un, ja PSRS saglabātos, tad tā būtu Ziemeļkorejai līdzīga valsts.
Ko tas nozīmē vispār? Tas nozīmē, ka Krievija nevar uzvarēt. Stāsts par to, ka Krievijas tirāns šādi paceļ valsti no ceļiem, ir absolūti meli - patiesībā katra iekarotā teritorija uzkrauj vēl papildus nastu, kas spiež Krievijas iedzīvotājus pie zemes. Un, ja izdosies tiešām pakļaut Ukrainu - cik daudz Krievijas budžeta naudas vajadzēs? Tā nav Čečenija ar apmēram miljonu iedzīvotāju. Tur ir 40 miljoni cilvēku, kuriem vajadzēs maksāt pabalstus un daudz ko citu. Iekarotās Donbasa teritorijas jau tagad prasīja četru miljardu dolāru atbalstu katru gadu. Cik vajadzēs tērēt Ukrainai?
Tāpēc beidziet saukt savādo cilvēciņu Krievijas tronī par politisko ģēniju. Viņš dzīvo ļoti vecās dzīves reālijās un tas, ka viņa komanda māk sevi pasniegt propagandas laukā, nemaina to, ka ar novecojušiem dzīves uzskatiem neizdosies uzlabot neko Krievijas iedzīvotāju dzīvē. Un jo vairāk iekaros, jo lielākai būs jābūt armijai un mazākas iespējas būs valsts attīstībai.
