Bajāri vienmēr jūsu naudu savāks

Man pēdējos gadus 20 patīk mūžīgais teiciens, ka «ekonomika mūsdienās ir citādāka». Man ar šo savulaik mēģināja iestāstīt 2006. gadā, ka lielās krīzes nebūs un tagad internetā daudzi «eksperti» mēģina iestāstīt, ka arī Krievijā viss būs labi, jo tagad viss ir citādāk.

Pirmais, kas man patīk Krievijas stāstos – kā ekonomisti brīdina, ka valdība atņems iedzīvotāju naudu bankās, tāpat kā padomju laikā. Tikai privātie vien Krievijas bankās ir noguldījuši 60 triljonus rubļu, kas ir apmēram 800 miljardi dolāru, ja nekļūdos. Un tad nu brīdina Krievijas iedzīvotājus, ka kādā brīdī valsts šo naudu atņems. Jo jums taču nauda ir noguldīta bankās, kur tā ir drošībā, bet cik ilgi? Nē, neko valdība neņems, jo jau ir paņēmusi.

Nauda ir, bet naudas nav. Kā tā?

Tiem, kas apmēram nojauš, cik ļoti mūsdienās ekonomika ir «citādāka», visdrīzāk jau ir skaidrs, kas ir noticis, bet pārējiem apmēram pastāstīšu, kas un kā. Aizdomas jau bija iepriekš, bet ziņa, kas apliecināja, ka tas ir jau noticis, atnāca nesen, kad publicēja informāciju, ka Krievijas bankas lūdz aizdevumu valsts kasei, lai būtu nauda tuvākajiem maksājumiem. Un te normāli loģika neiet kopā. Ja jau tev ir tik milzīgi noguldījumi un, kā atzīst Krievijas bankas, pēdējā laikā nav pat investīciju projektu, kurš šo naudu ieguldīt, tev tai naudai būtu jābūt tik daudz, ka pakaļ jāmet. Kur nauda?

Te nu atgriežamies piecu gadu pagātnē, kad Krievija grieza Eiropai nost gāzi un par to pieņēma sankcijas, ka neviens Krievijai naudu neaizdos un Krievija teica, ka viņai arī nevajag. Jo ekonomika taču ir «citādāka»! Skaidrs, ka praksē nekas citādāks nepalika un valdība īstenoja aizņemšanos iekšējā tirgū, pārdodot bankām valsts obligācijas.

Pašlaik ir tā, ka Krievijas 2. līmeņa pensiju fonds, kur nonāca naftas maksājumu daļa un kuru nedrīkstēja tērēt Covid – 19 laikā uzņēmēju atbalstam, tagad ir praktiski izsmelts un iztērēts kara industrijā. Turklāt Krievijas valsts kase drukā naudu pati sev vienkārši digitālā formātā – aizdodot bankām naudu, lai bankas varētu nopirkt obligācijas no valsts, turklāt uz labiem procentiem. Tas viss aiziet militārajai industrijai un valsts deficīta nosegšanai, ko šogad prognozē uz 80 miljardiem dolāru. Jautājums – kā tas skāra iedzīvotāju 800 miljardus?

Cik maksā Putina uzvara?

Ir tāda lieta, kā Putina uzvaras. Putins uzvarēja Čečeniju un tāpēc katru gadu maksā Kadirovam sešus miljardus dolāru. Vēl tur ir Abhāzija, Osetija utt., kur izmaksas nezinu, bet tās arī izmaksā. Putins iekaroja Donbasu un vienīgo reizi, kad dzirdēju, cik par to maksā, pieminēja četrus miljardus par katru reģionu. Cik izmaksā Krima – neviens īsti nezina, jo tas ir militārais reģions un viss ir valsts noslēpums. Cik izmaksā ieņemtie Ukrainas reģioni, arī neviens nevar īsti pateikt, bet Krievijas ekonomiste Zubareviča vienā intervijā pauda, ka pat tie skaitļi, kurus esot redzējusi, esot tik milzīgi, ka viņa tos baidās nosaukt. Vārdu sakot – Putina uzvaras naudas izteiksmē prasa no Krievijas budžeta katru gadu prasa vismaz 40 miljardus dolāru izteiksmē. Lai cik bagāta nebūtu Krievija, paliek jautājums - «Gde dengi?» No kurienes nauda? Piecu gadu laikā potenciāli tie ir 200 miljardi dolāru. Jā, tā nav visa tā summa, kādu privātie ir noguldījuši bankās, bet būtībā ir diezgan reāli, ka šī daļa pēdējos piecos gados ir aizdota valstij un arī ir izlaupīta Putina uzvarās, jo atdeves no šīm summām nav nekur.

No otras puses – tā nauda taču vēl aizvien stāv bankā, 60 triljoni rubļu, nekur nav pazuduši. Tas taču nekas, ka tās naudas liela daļa ir atdota valstij, kuru tā ir iztērējusi bez atdeves – gan jau valsts atgriezīs. Tas taču nekas, ka atgriezīs no iedzīvotāju reālās naudas – no nodokļiem.

Kāpēc atņemt, ja var aizņemties?

No vienas puses jā – nauda tur vēl ir. No otras puses – valsts šo aizņemto naudu neatdod no ienākumiem, bet gan vienkārši uzrakstot savā bankā jaunus ciparus. Un tam ir rezultāts.

Vārdu sakot – šī nauda jau ir paņemta tādā mērā, ka pašlaik bankām nav naudas līdzekļu, ar kuriem rīkoties. Un tā rezultātā ir inflācija, vērtība krītas. Kā rāda Krievijas iedzīvotāju publicētie čeki, pārtikas cenas kopš 2020. gada līdz 2025. gadam pieaugušas par apmēram 150 procentiem un pat vairāk. Jā, tā nav visa inflācija, kas gan arī ir tuvu tam, bet tas nozīmē, ka reāli šie 60 triljoni rubļu ir zaudējuši savu vērtību vairāk nekā uz pusi. No vienas puses tur ir reāli iespaidīgi cipari – par valsts obligācijām ir tādi procenti, ka bankas tīri teorētiski no šiem 60 triljoniem nopelnīja vēl tikpat. No turienes arī gigantiska banku peļņa un arī šiem 60 triljoniem pēdējie 20 triljoni visdrīzāk ir pienākuši klāt tieši tāpat – no noguldījumu procentiem. Vienīgais, ko bankas noklusē – spriežot pēc tā, ka naudas viņām nav, Putina komanda piespieda viņus par šo peļņu atkal pirkt valsts obligācijas.

Ko tas galā nozīmē? Valstij nav izdevīgi paņemt šo naudu, ja var to aizņemties. Tas, ka rezultātā nauda ir zaudējusi vismaz pusi vērtības, valsti neuztrauc. Ekonomika nav «citādāka» Krievijā – šāda naudas drukāšana tieši tāpat veido inflāciju un vienīgais, kas to pašlaik ierobežo – kara dēļ milzīga daļa sadrukātās naudas aizlido skurstenī. Tieši tāpēc Krievijai bīstami beigt karu – kā liecina Vācijas piemērs pēc pirmā pasaules kara – kad tu pie recesijas pārtrauc vēl piedevām ražot kara tehniku, kas vienkārši norij naudu no apgrozījuma, tad inflācija vienkārši uzlido augstu gaisā. Mehānisms tur ir ekonomiski vienkāršs – ja tu esi nokāvis valsts ekonomiku un reizē esi visiem, kam iespējams, pārdevis obligācijas par 20% gadā un vairāk, tad vienīgais variants, kā ar to tikt galā – drukāt vēl vairāk par vēl vairāk procentiem un kurināt to procesu.

Vienkāršots secinājums – valsts iedzīvotāju naudu izmanto savām interesēm, to aizņemoties, iztērējot bez atdeves, atdodot vienkārši uzzīmētu vērtību un samazinot tās vērtību ar inflāciju. «Pareizajā» mūsdienu ekonomikā valstij nav tev jāatņem nauda – pietiek no tevis aizņemties un pēc tam digitāli uzrakstīt atdodamo summu. Eiro ekonomikā tā nesanāks, jo Latvija nekontrolē centrālo banku, bet Krievijā – nav problēmu. Un nē – ekonomikas pamatprincipos nekas nav mainījies.

Vai var sazagties tā, ka beidzot pašam pietiek?

Nākamais punkts ir stāsts par bajāriem. Nu, kad nāks mums pareizais Aivars, Ainārs vai Andris un visu savedīs kārtībā un viss strādās. Te laikam lieki pieminēt, kā tas ir beidzies sabiedriskā transporta jomā Latvijā, bet parunāsim šoreiz par vēl acīmredzamāku piemēru no Krievijas.

Krievija ir feodāla valsts, lai ko par to runātu. Jā, feods var būt zemes gabals, bet feodālisma pamatideja ir vienkārša – valdnieks vasalim atvēl kaut ko, kas nodrošina viņa ienākumus. Ja tirānijā vadība to veido kā atbalstu sev, tad tautā to uztver pozitīvi ar kārtējo ģeniālo ideju: «Nu tagad šis būs sazadzies tik daudz, ka dos arī citiem.» Ideja nestrādā, ja nu kas. Latvijā to varēja redzēt lielās krīzes laikā, kad no amatiem atlaida veselu kaudzi mazo darba darītāju, lai tikai lielajiem nebūtu jāsamazina izdevumi un daudzviet vēl aizvien speciālistiem ir salīdzinoši zemas algas, kamēr partijām pietuvinātie saņem trīs, piecus tūkstošus. Savukārt Krievijā tagad ir samazinājušies ienākumi no atvēlētajiem feodiem – ārzemju tirdzniecības, un tāpēc notiek aktīva vietējā tirgus pārdale, kur vājākos apēd stiprākie – naudas nepietiek un vienmēr gribas vairāk. Vārdu sakot – feodālisms tā spilgtākajā izpausmē.

Tomēr šoreiz parunāsim par feodālisma ietekmi uz ekonomiku. Jeb kas notiek, kad bajāri sāk pārvaldīt valsti un tas reizē arī iezīmē to, kāpēc savulaik nespēja attīstīties Krievijas impērija, jo bajāri kontrolēja ļoti daudz un dažādas ekonomiskās un teritoriālās zonas.

Ja tu pelni, tad atdod šo jomu bajāram

Un tātad – pirms desmit gadiem izpeldēja informācija, ka Krievijas zemnieki no graudaugu tirdzniecības ir nopelnījuši četrus miljardus eiro. Mana pirmā doma bija: «Putina grupējums šo jomu tūlīt savāks.» Tā arī notika – zemkopību atdeva Patruševiem un tieši Putinam šajā sistēmā tagad pieder savs uzņēmums, kuram tikai pagājušā gada peļņa vien bija četri miljardi. Turklāt sākumā tā bija tīra klasika – nozare uzplauka, jo parādījās savs aizstāvis valdībā.

Tālāk notika tas, kas ar visiem bajāriem – ja jau pats esi sagrābis pietiekami daudz, tad sāksi dalīties ar citiem. Noticējāt!!!? Protams, ka sāka plānot, kā vēl vairāk var izgrābt. Vispirms jau nācās dalīties ar valsti – eksportētājiem uzlika papildus nodevu. Tiem, kas nezina, pastāstīšu, ar ko tas beidzās – pieauga graudu cenas visā pasaulē, graudus visā pasaulē sāka audzēt vairāk, graudu cenas nokritās un tagad Krievijas graudu audzētājiem ir kaut kā jāmēģina samaksāt gan nodeva, gan pārdot graudus pa lēto.

Nākamais, kur nolēma slaukt naudu un šo nozari atdeva Putina bajāram Sečinam – minerālmēsli. Arī tos var pārdot dārgāk. Tas gan beidzās ar to, ka zemnieki sāka rēķināt, ka minerālmēsli izmaksā dārgāk, nekā ieguvums no tiem. Piemēram, ja uz hektāra minerālmēsli dod papildus 0,5 tonnas, ko var pārdot par 75 tūkstošiem rubļu, bet minerālmēsli izmaksā 110 tūkstošus rubļu – nav jēga.

Rezultāts ir tāds, ka daudzi Krievijas ekonomisti ārdās, ka šogad būs maza graudu raža. Zemnieki mazāk izmanto minerālmēslus, uzņēmumus pārvalda ielikteņi, nevis speciālisti. Redzēsim, kāda būs kopējā raža, bet pirmie kūlumi dažviet ir pat tikai trīs tonnas no hektāra. Desmit gadu laikā Patruševu dzimta pamanījās nokaut nozari kā īsti meistari.

Ekonomikas pamati nemainās. Mainās idioti, kas tic, ka tie mainās

Vārdu sakot – nav nekas ekonomikā mainījies. Kā bajāri nemācēja stutēt ekonomiku, tā nemāk un arī banku sektorā, lai kā tu naudu kustinātu – ja tā pati sevi neatražo, tad tā taisa tikai inflāciju, lai ko jūs visiem apkārt stāstītu. Ja jums kāds stāsta, ka tagad ekonomika ir mainījusies, ka tagad bajāri māk pārvaldīt valsti labāk, nekā citi un ka jūsu nauda bankās tagad ir drošībā – jā, protams, nu vai tad var būt citādi?!

Foto – Nikolajs Patruševs, Krievijas Federācijas Drošības padomes sekretārs, armijas ģenerālis. Kurš gan cits varētu kontrolēt lauksaimniecību, ja ne viņš? Ja nav slinkums, pārbaudiet, kādu personu viņš izvirzīja Lauksaimniecības ministra amatā. Ļoti atbilstošu!