Balti arī Latviju iekaroja

Kad atskatos kopumā uz to, kādu uzrakstīju grāmatu par senajiem baltiem, saprotu, ka galvenais, kas mainījies uztverē un izpratnē, ir pašu seno baltu tēls. Un tas nu ne mazākajā pakāpē nav raksturīgs tam, kā no seniem laikiem mēs to kultivējam.

Klasiskais stāsts taču ir kāds? Dzīvoja pie Baltijas jūras arāju tauta, kas dzina vagu savā stūrītī zemes, līdz ieradās briesmīgie vācieši, pakļāva un paverdzināja. Par pēdējiem diviem punktiem nevar nepiekrist, bet jautājums par to, kas īsti bija tie briesmīgie šajā stāstā, pagriežas uz pavisam citu pusi.

Paldies @viks53141, kas ar saviem bezjēdzīgajiem tekstiem lika vēlreiz pārskatīt senvēsturi un Krišjānis Lange par šo komentāru:

«Uldis Varnevičs īstenais blēņzinis. Vajag apmeklēt zinātniskās konferences arheoloģijas pētniecībā. Beidzot ir noņemts DNS no Upmalas arheoloģijas materiāla. Slavenie čunkānu-drengeru, Mežotnes, viduču-gaidelu kapulaukuu kauli ( visi 10 paraugi uzrāda N1 haplogrupu), kā arī kontaktus ar Visbiju kur arī viņu haplogrupas un radinieki.»

Krišjānis gan nemēģina atbildēt reizē par to, kāpēc visi šie runā latviešu valodā, bet tas lai viņam paliek. Toties tas vēl skaidrāk parāda procesus, kas notika Latvijā un beidzot kliedē manu neskaidro izbrīnu par to, kas notika īsti ar letiem.

Tātad vispirms sāksim ar letiem. Neloģiskā ķēdīte, kas iezīmējās manos spriedumos – kāpēc leti savulaik sadalījās divās daļās? Kāpēc vieni aizgāja uz Romas impēriju, bet otri pēc oficiālās versijas lauzās cauri Austrumeiropas purviem un mežiem, lai 5. gadsimtā ierastos Vidzemē?

Un Krišjānis man palīdzēja saprast to, kas notika realitātē. Nav nekāda baltu ziemeļu reida. Slavenās baltu hidronīmu kartes, kas it kā rāda, kā tur balti staigāja pa Austrumeiropu, līdz beidzot nonāca līdz Baltijai, ir blēņas. Vismaz es tur neko neatradu, kas liecinātu par latviešu valodas izplatību. Letus izspieda uz ziemeļiem Lielās tautu staigāšanas laikā un viņi ieradās kā iekarotāji pa jūru, pakļaujot vietējās ciltis Vidzemes teritorijā. Tāpēc arī ap Cēsīm un Valmieru un vēlāk Zemgalē latviskie vārdi ir izteiktāki, bet tālāk jau iet dažādi vispārinājumi un pielikumi, kas iezīmē, ka tur lielāka ietekme bija vietējām ciltīm.

Kā notiek iekarošana? Kā Anglijā, kad tur ierodas sakši, kas uzspiež savu valodu un dzīvesveidu, lai arī lielākā daļa iedzīvotāju paliek vietējie. Un pēc tam vikingu pēcteči no Normandijas, atkal uzspiežot kaut ko savu. Kā rezultātā izveidojas 19. gadsimta valoda un tauta, kuru mēs jau uztveram kā vienu kopumu, lai arī realitātē tur apakšā ir tāds jūklis, ka nenobrīnīties.

Tāpēc arī kapulauki teritorijās, kur 13. gadsimtā valda leti, uzrāda vienalga somu grupas iedzīvotājus – jo vietējie vienkārši ir asimilēti, runā latviski. Tāpēc arī galvaskausi būs dažādi – ir vietējo grupa, kas šeit dzīvo varbūt jau pat trīs tūkstošus gadu, un ir valdošā letu grupa, kas ieradās, pakļāva vietējos un varbūt šeit pat arī ātri kā etnoss izšķīda, bet valoda palika un izveidojās tauta kā tāda. Ja kādam tas liekas dīvaini – var paskatīties aprakstu par to, cik turciski patiesībā ir Turcijas sultāni un paši iedzīvotāji. Automātiski DNS uzrāda somu grupu, bet valoda, sabiedrības pozīcija, dzīves veids un tautiskā apziņa ir pavisam cita.

Tā Latvijā ierodas leti, kas pakļauj vietējos skandināvu tipa iedzīvotājus, kas tajā brīdī apdzīvo lielāko daļu Ziemeļeiropas teritorijas. Ja ciltis no Skandināvijas tajā laikā turpina pakļaut Vācijas ziemeļu reģionus, tad leti atkal iekaro teritoriju Baltijā. Tam laikam pilnīgi ierasts process, lai arī asiņains un nepatīkams. Leti saceļ pilskalnus, bet 8. gadsimtā sākas jauns invāzijas vilnis, šoreiz Kurzemes reģionā, no kura bēgošie lībieši izspiež letus no piekrastes un to jaunais vilnis šoreiz ienāk Zemgales reģionā, radot tā laika vienus no spēcīgākajiem pilskalniem Latvijā.

Vājais posms šajā stāstā ir jautājums par to, kas ir sēļi un kāpēc viņi pašlaik Latgalē runā valodā, kas lielā mērā ir saistīta ar latviešu valodu. Vai tā bija patstāvīga tauta, kas patiesi atklīda šurp pa Austrumeiropas mežiem, jeb šāds dialekts pamazām ir pārņemts Livonijas laikā – nav nedz liecību, nedz faktu. Jautājums par sēļiem paliek atklāts, it īpaši tāpēc, ka viņus visur atzīmē kā atsevišķu tautu.

Otrā lieta – kāds bija seno latviešu dzīvesveids? Vispirms, kas jāatceras – vācieši 13. gadsimtā ieradās cīnīties ar pēdējo milzīgo pirātu midzeni Eiropā. Ar somiem kristieši bija tikuši galā: «Kristiešu misionāri Somijā ienāca 11. gadsimtā. Vietējā pagānu reliģija saglabājās līdz kristietības nostiprināšanai Zviedrijas ietekmē 12. gadsimtā. 13. gadsimtā Bils Jeldžars uzsāka krusta karu pret pēdējiem pagāniem valstī.»

Tas no šejienes: «Somu pagānisms». 

Lai nu kas, bet kristietība spēja samazināt nepārtraukto agresiju un karošanu. Kāpēc tieši to neizceļ stāstā par kristietības invāziju Eiropā, nepateikšu, bet tas ir novērojams kā fakts. Un nevajag te mēģināt pierādīt, ka kari turpinājās. Jā, turpinājās, bet nebija tas, kas novērojams Indriķa Hronikā, kad laupīt iet bez maz vai četras reizes gadā. Kamēr Baltijas teritorijās vēl aizvien bija raksturīgi nemitīgi laupīšanas karagājieni, kur agresīvākie bija pat ne balti, bet igauņi, kurus tad arī pusgadsimtu sita visi, kas tika klāt – leti, Livonijas ordenis, dāņi, zviedri, Novgorodas kņazi un visi citi. Pusgadsimtu visi apkārt laupīja, iekaroja un dedzināja, kamēr beidzot pakļāva agresīvāko pirātu midzeni, kas bija palicis Eiropā. Kurši uz šī fonā jau apmēram ap 1220. gadu pazūd no jūrām.

Te uzreiz jāpasaka arī pāris vārdi par seno mitoloģiju – kaut kā ir gadījies, ka līdz mūsdienām ir izdzīvojuši stāsti par labajiem dieviem, kas neaicina uz nepārtrauktu slaktiņu. Te jāatgādina, ka prūšu priesteri barojās no tā, ka saņēma trešdaļu no iegūtā kara laupījuma. Stipri šaubos, vai senajā reliģijā arī Latvijas teritorijā pēc šādas sistēmas dominēja miera reliģija, ja priesteru galvenais ieguvums bija kara laupījuma daļa.

Kopsavilkums – Baltijas teritorija 13. gadsimtā bija pēdējais agresīvu laupītāju valstiskā mēroga midzenis Eiropā, kur vadošā reliģija balstījās uz kara laupījuma daļu. Visdrīzāk ka lielai daļai gan augstmaņu, gan parasto iedzīvotāju tas viss bija apnicis, bet grūti ir mainīt kaut ko, ja reliģija saka nogalināt un apkārt ir daudz vīru ar ieročiem, kas plāno laupīt. Nebija te nekādu mierīgo arāju vai citu ļautiņu – te bija tie paši karapulku pēcteči, kas izlaupīja un pakļāva lielu daļu Romas, pakļāva vietējos, latviskoja viņus un turpināja šeit valdīt un laupīt. Es neattaisnoju nedz mūsu senčus, nedz vāciešus, bet paskatīsimies uz mūsu vēsturi reāli – latvieši vienmēr bija karotāju tauta un 700 gadi zem vācu zābaka to nemainīja, ko vislabāk parādīja latviešu strēlnieki.

Pamazām parādās aizvien vairāk liecību, kas saka, ka jāmēģina tikt klāt oriģinālam par senajiem gotiem. Tur it kā teikts, ka balti ir nevis «baltie», bet «drosmīgie». Pienācis laiks to pārbaudīt.

Par attēlu – iedevu Grokam aprakstu no prūšu tempļa. Neteikšu, ka par viņa versiju esmu sajūsmā, bet mākslinieks no manis vēl švakāks, tā kā ar šo būs jāsadzīvo.