Balti dzīvoja ļoti aktīvi

Lai nu kas, bet vismazāk balti bija līdzīgi senajiem ēģiptiešiem, kas sēdēja upes krastā, sēja un novāca labību un nekur citur negāja un neko daudz vairāk nezināja. Kā rāda visi seno hronistu stāsti, tas grupējums vazājās visur, kur vien bija iespējams.

Uzreiz jāatzīmē, ka viduslaiku un arī senākie laiki nebija kaut kāda sēdēšana uz vietas, ka neviens nekur nebrauc un nezināja, kas notiek pasaulē. Ja kāds grib saprast, kā tajā laikā viss notika, lai pamēģina paskaitīt, cik reizes bīskaps Alberts devās uz Romu, uz Vāciju un vēl visur kur. Ceļoja biežāk, nekā vidējais latvietis mūsdienās un viņš jau nebrauca viens pats.

Latviešiem bija mazāk iespēju kaut ko uzzināt, kad vācieši viņus nobīdīja zemnieku pozīcijā vai lietuviešiem, kad muižkungi piesēja pie savas mājas zemniekus, bet līdz tam gan tirgojoties, gan laupīšanas karagājienos balti apmeklēja daudzas valstis un galu galā vācieši saglabāja nosaukumu Prūsija – acīmredzot arī iepriekšējie teritorija iedzīvotāji likās gana nozīmīgi, lai šo vārdu saglabātu.

Tāpat te jāatzīmē, ka pirms mūsu ēras veneti un sarmāti sagrāba savā pārziņā ļoti svarīgas tirdzniecības artērijas. Ziemeļos preces veda pa Vislu un Oderu, bet dienvidos pa Dņestru un Bugu, kā arī bija pieeja Donavai. Pieļauju, ka lielais rusu karagājiens 860. gadā, kurā piedalījās Ragnārs Ludbroks, pat nesākās Dņeprā vai Donavā, bet gan kuģus pirms tam sagatavoja Dņestrā un Bugā un vikingi kopā ar pārējiem pie sagatavotās flotes ieradās pa sauszemi, nevis pa Austrumeiropas tālajām upēm. Par to, kā gāja Romā, Ragnārs dalās sajūtās tad, kad nevarēja uzvarēt Somijas ziemeļos dzīvojošos sāmus, vai tajā laikā bjarmus – lai kas viņi būtu: «Jādomā, ka Regners toreiz ar apbrīnu izturēja savas bagātības vājumu, jo viņš paredzēja, ka viņu, savulaik triumfējošo Romas zenīta čempionu, līdz pēdējai krīzei nesīs neapbruņota un neorganizēta armija. Tas, kurš tik izcili bija sagrāvis Romas armijas lielisko slavu un izcilākā ģenerāļa spēkus, padevās zemnieciskās un necilās parastās tautas vissliktākajam un vājākajam ekipējumam, un viņš, kura kareivīgo slavu visdrošākās tautas varenība bija spējīga nomākt un niecīga ļaužu roka.» Tā raksts Sakso Gramaticus. Jā, var just līdzi vikingam, kurš pēc triumfa Bizantijā tagad netika galā ar kaut kādiem ziemeļu iezemiešiem.

Vārdu sakot – balti karoja, tirgojās un ceļoja.

Ar iztikšanu jāsaprot, ka baltu reģions pašā sākumā bija klejotāji, kur maizes klēts bija pie upēm, bet tie, kas pie upēm, nebija gluži tie, kas devās tālāk invāzijās. Automātiski arī tālāk balti primāri mēģina iztikt no meža veltēm, savāktā, nozagtā un nolaupītā un viņiem tas sanāk tik labi, ka zemkopības pamatus jāsāk mācīties no paša sākuma.

Par tālāko varu teikt, ka tieši šo tēmu kā bakalaura diplomdarba «Zemgales dzelzs laikmeta sirpji un izkaptis» autors saprotu vislabāk. Abās jomās Latvijā ienācēji balti sāk praktiski no paša sākuma. Izkapts ir saliekts asmens ar īsu kātu un sirpis ir vienkārši ieliekts asmens. Darbarīku evolūcija notiek vienkārši acīmredzami – arheoloģijā ir atrodamas praktiski visas starpformas un evolūcija ir izsekojama, līdz apmēram 12. gadsimtā abi rīki iegūst mūsdienās jau labi atpazīstamu formu.

Toreiz diplomdarba mērķis bija saprast, kas un kā rodas – vispirms lauksaimniecības kultūra un tad rīki, vai otrādi? Tagad varu pateikt, ka vispirms bija lauksaimniecības kultūra un tad rīki evolucionēja, jo labību un visu citu visdrīzāk ieveda no dienvidiem. Kāpēc līdz ziemeļiem reizē nenonāca kvalitatīvais dienvidu sirpis – nevaru pateikt, bet izkapts ir jau apzināts pašu Eiropas ražojums. Ja mēģināsiet atrast internetā, kā izskatījās pirmās izkaptis, tad atradīsiet tikai mūsdienīgas versijas. Te no mana diplomdarba ir piemēri, kā izskatās sirpju un izkapšu jau nopietnas attīstības stadijas – pats sākums izskatās vēl švakāk.

Lauksaimniecība visdrīzāk bija tā laika klasiskā līduma – sadalīja mežu sektoros starp ģintīm vai ģimenēm vai vienalga kā, to atkal sadalīja kādos 20 sektoros un izcirta apmēram katru gadu, sadedzinot krūmus un kokus un šajā augsnē novācot labas ražas. Kā kapļus, pieļauju, izmantoja vienkārši apstrādātus nocirstos zarus un arkla lopkopība te bija praktiski nekāda – arklu varēja tikai salauzt. Viss ar rokām. Esmu dzirdējis vēsturniekus, kas saka, ka raža no tāda sektora varēja būt tam laikam ļoti iespaidīga – līdz četrām un vairāk tonnām no hektāra. Skaidrs, ka ar baltu ienākšanu šī joma arī attīstījās, jo pirms tam ar bronzas un akmens cirvjiem daudz nenocirtīsi, bet balti ienāk ar dzelzs rīkiem. Pieliksim klāt mūsdienu formāta praktiski industriālas medības lielā bariņā, zvejošanu upēs un ezeros, pašaudzētus lopiņus un putnus, kā arī savvaļas putnu olu meklēšanu un medīšanu, medus, tējas, augļus, ogas, tirdzniecību. Rezultātā pat salīdzinoši nelielajās Baltijas teritorijās dzīvoja potenciāli simtiem tūkstošu baltu, kas ēda ļoti dažādu barību, hronistu atmiņās mīlēja svinēt īstus negausības svētkus un kopumā labi dzīvoja.

Vāciešu ienākšana un lielo kungu nostiprināšanās šo dzīves veidu izjauca. Kungi saglabāja mežus sev, lai būtu kur medīt. Zemnieki bija jākontrolē un tāpēc katrs strādāja savu māju tuvumā. Pazuda lielākā daļa iespēju kaut ko savākt un nomedīt, arī iespējas iegūt pārtikā zivis samazinājās. Rezultātā veidojās zemnieku slānis, kas visu pārējo mēģināja iegūt, pārdodot pašu audzinātu produkciju un tā arī latvieši iegāja vēsturē – kā kārtīgi un centīgi zemnieki, nevis kā viņu baltu senči – dižciltīgi agresīvi pirāti laupītāji, kas piekopa ļoti daudzveidīgu dzīvesveidu, zināja visu tuvu un tālu un arī paši bija augstu vērtēti savu kaimiņu vidū.

Tālāk parunāsim par to, kā balti nonāca līdz 13. gadsimtam – izrādās, ka ne vienmēr demokrātija ir tā, kas palīdz. Lai gan ar tādu reliģiju, kā jau iepriekš runāts, lielu cerību arī nebija.