Balti nopostīja Romu. Ko?

Šodien parunāsim par gotiem – nu jūs zināt tās ģermāņu ciltis, kuras atstāja aiz sevis Balkānos un Dienvideiropā daudzās ģermāņu ciltis un vietvārdus pēc tam, kad tur apmēram četrus gadsimtus karoja un dzīvoja. Jūs neko tādu nezināt? Dīvaini. Jo tie taču bija ģermāņi, vai ne?

- Viss, par ko rakstīšu, ir publiski atrodams, apskatāms un izlasāms. Nebūs nekādu slepeno rakstu, nezināmo baltu rakstu zīmju utt. Viss, par ko stāstīšu, ir publiski zināms, redzams un izmantojams. -

Piedodiet, šis būs garš teksts. Pirms turpinu tālāk, te ievadam solītais no vikipēdijas. Laeti, citviet Laetus – tā sauca «ģermāņu» cilšu pārstāvjus, kuri ieradās 3. - 4. gadsimtā no austrumiem un piekrita apmesties uz dzīvi Romas teritorijā. Sakritība? Nu bet protams, ka sakritība.

Tur vēl tālāk atzīmē, ka laetu zemes dalījās, turklāt saistot to ar sarmātiem, bet tas mums lai paliek nākamajam rakstam. Vienkārši ņemsim vērā, ka tā bija sava laika realitāte Romas impērijā. Un par slavenie markomāņi izrādās, arī bija laeti. Atceramies, ka briesmīgie ģermāņi markomāņi un skitu cilts sarmāti jeb savromāti bija laetu sarakstos.

Bet nu atgriezīsimies pie ģermāņiem gotiem. Te mums karte no iepriekšējā raksta, kas apmēram ļauj saprast, kur te ģermāņi dzīvoja. Jo mēs taču visi zinām, ka goti pirmie ieņēma Romu un ka tie bija ģermāņi. 

Atgriezīsimies tomēr pie gotiem. Te paņēmu apkopojumu no vikipēdijas. Tur ir čupiņa ar bezjēdzīgiem apgalvojumiem, bet šajā gadījumā mūs interesē faktoloģija no avotiem. Goths. 

Loģiski, ka ģermāņi dzīvoja pie Melnās jūras

Apskats liels, it kā viss būtu skaidrs, bet, jau sākumā sākot runāt par gotiem, te pēkšņi visiem ir vēlme pie ģermāņiem pieskaitīt arī tā saucamo Čerņahovas kultūru. Te atkal karte. 

Autori - By en:User:Wiglaf, en:User:Dbachmann - Wiglaf's map, based on Dbachmann's blank map., CC BY-SA 3.0, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=612390

Pēc twiterī augsti cienītā @ArvisKolmanis te viss ir loģiski, bet vai jums tas izskatās loģiski – nezinu. Apskata autoram ir milzu vēlme pie ģermāņiem gotiem pieskaitīt arī huņņus, alānus (un jā, ir senie vēsturnieki, kas hronikās raksta, ka huņņi, avāri un alāni ir viens un tas pats).

Ar šo gribu teikt tikai vienu – goti bija ticība, nevis tauta. Un tas, ka līdz 2. gadsimtam romieši karo ar ķeltiem un ģermāņiem nesaucot viņus par gotiem, liecina tikai vienu – šī jaunā ticība neradās Eiropā, bet gan atnāca no austrumiem. Visdrīzāk šīs ticības variantus pēc tam varējām vērot ģermāņu, skandināvu, baltu un slāvu sāgās un pasakās, kā arī ticības liecībās, kas līdz mums nonākušas. Ir aizdomas, ka ziemeļeiropā vēl ļoti ilgi dominēja ticība dzīvniekveidīgajiem dieviem, kas savukārt varētu būt bieži hronikās pieminētie «čudj», kuru precīzu atrašanās vietu arī gandrīz neviens nevar nosaukt. Ja nu vienīgi ir pateikts, ka tie ir «Ladogas čudj» vai tamlīdzīgi. Savukārt Austrumeiropas daļā arheoloģiskajos atradumos ir ļoti daudz stilizētu čūskas attēlu.

Jo vairāk lasa par gotiem, jo vairāk ir skaidrs, ka tā ir liela tautu apvienība, nevis ģermāņu grupējums. No ģermāņiem tur bija dažas ciltis, kuras turklāt bieži vien bija nevis paši goti, bet gan šīs jaunās invāzijas atspiestās ciltis, kuras bija spiestas glābties Romas teritorijā.

Loģiski, ka Eiropā viduslaikos dzīvoja tikai latīņi un krievi

Iemesls, kāpēc gotus pieskaita ģermāņiem, ir vienkāršs – rakstiskās liecības no pašu gotu puses ir saglabājušās ģermāņu valodā. Uz šīs metodes balstoties visu Rietumeiropu līdz pat kādam 15. gadsimtam apdzīvoja latīņi un Austrumeiropu krievi. Tā ir bijis visos laikos un gadsimtos, kas iebrucēji, kam ir vājāk attīstīta zinātne un rakstība, pārņem šīs jomas no iekarotajām teritorijām. Savukārt no visām gotu grupām tobrīd rakstības joma un sazina ar Romas impēriju bija visvairāk attīstīta ģermāņu ciltīm un tāpēc rakstība bija ģermāņu valodā un saziņa arī. Kas arī ir galvenais iemesls, kāpēc viņus sauc par ģermāņiem, lai arī nav nekādu citu nozīmīgu liecību, ka to apstiprinātu.

Atliek mēģināt saprast, kas bija tās tautas, kuras no austrumiem ieradās kā goti. Pēc oficiālās vēstures loģiski būtu, ja tie būtu slāvi. Ir tikai viena problēma – arī tā pati wikipēdija par slāviem sāk runāt no piektā gadsimta. Slavs.  Uzreiz saku - es tam nepiekrītu un šai kartei arī nepiekrītu. Bet oficiālā vēsture pat nemēģina šīs pretrunas kaut kā skaidrot. 

Kartes autori - By User Fphilibert from fr.wiki - here, CC BY-SA 3.0, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=4577053

Var jau pieņemt ideju, ka pēkšņi 1. un 2. gadsimta mijā ģermāņu ciltis uztaisa izrāvienu un nonāk līdz melnajai jūrai, kļūst par sarmātiem, izdomā jaunu reliģiju Polijas teritorijā un tad sāk plašā frontē invāziju Romas teritorijā. Viss taču ir loģiski, vai ne? Vēsturnieki saka, ka par pirmajiem gotiem sāk runāt jau pirmajā gadsimtā, kad ģermāņu invāzija no ziemeļiem vēl tikai uzņēma apgriezienus. Tobrīd romieši viņus sauc par gutoņiem. Jau 15. gadā par gutoņiem runā saistībā ar Markomāņu karaļa Marobodus kontrolēto teritoriju, kurā dzīvo butoņi, lugī un semnoņi. Šeit mēģina saistīt gutoņus ar butoņiem, bet tas lai paliek saistītāju ziņā. Marobodus pēc tam nomaina Katualda. It kā jau neko, bet atgādiniet, kas tur viņiem bija? Primitīva cilšu sistēma, kurā eksistēja karalis, kas kontrolēja teritoriju gandrīz Polijas lielumā un kuru nomainīja cits karalis?

Loģiski, ka baltu ciltis bija ļoti primitīvas. 

Un tad mums ir šī lugī cits, kuru savukārt pakļauj vandāļi. Jā, šie jaukie puisēni, par kuriem runāsim vēl daudz un ilgi, to izdara. Protams, ka vēsturnieku skatījumā tie visi ir ģermāņi, jo dzīvo teritorijā, kuru sauc «Magna Germania». Viss ir absolūti un pilnīgi loģiski – ja tu dzīvo Zviedrijā, tad, neskatoties uz ādas krāsu un to, ka tu māki tikai arābu valodu, tu esi zviedrs.

Nākamo vienkārši citēšu Plīnija vecākā teiktā atreferējumu: «Gutones, Burgundiones, Varini, and Carini belong to the Vandili». Varētu būt atkal šie vandāļi. No kuriem uz kādu brīdi gutoņi pat tiek vaļā 2. gadsimtā. Kas savukārt dzīvo kaimiņos tautām «rugī» un «lemovī». Mēs taču uzreiz jūtam, ka tie ir īsti ģermāņi, vai ne? Tik ļoti līdzīgi vārdiem angli, saksi, juti.

Par to, kā šādi tautu putrojumi varēja rasties un vai tas nozīmē, ka tās visas ir vienas tautas, es rakstīju šajā stāstā: «Par nezināmajām impērijām». 

Šīs vārdu peripētijas gan ne tik daudz saistītas ar īstajiem gotiem, cik par to, cik lielā mērā jau 1. gadu tūkstoša sākumā Baltijas dienvidu reģions bija «ģermānisks». Par to parunāsim vēl citā rakstā, bet nu atgriezīsimies pie gotiem kā tādiem, par kuriem tās informācijas ir vairāk.

3. gadsimtā tautas ienāk Romas impērijas teritorijā – gan kā bēgļi, gan kā ļoti meistarīgi iebrucēji, kuri ne tikai cieš sakāves no romiešiem, bet ļoti bieži paši sakauj Romas armijas, turklāt pamatā spējot savākt kaujas laukā lielāku karavīru skaitu, nekā romieši. Atceramies – tās mazās, nožēlojamās un primitīvās cilšu apvienības. Fui, fui, nu kā viņi tā!

Loģiski, ka primitīvās ciltis ar simtiem un simtiem kuģu pāri jūrai iebruka Mazāzijā.

Paskatīsimies uz vēl vienu interesantu detaļu. Oficiālā vēsture ļoti mīl aprakstīt, kā goti no ziemeļiem ieradās Austrumromas impērijas teritorijā. Bet mazāk mīl pieminēt, ka gandrīz visu šo laiku gotu laupīšanas karagājienu mērķis bija Mazāzija. Kā viņi tur tika? Ne jau cauri Konstantinopolei, bet gan ar kuģiem pāri Melnajai jūrai. Te varam atcerēties vandāļus, kas vēl kļūs ļoti atpazīstami kā kuģu būvnieki. Un, ja jums kāds ļoti lielās, kā «krievu» Oļegs, Svjatoslavs utt. devās uz Konstantinopoli, tad droši varat atzīmēt, ka jau no vismaz 2. gadsimta tiem, kas valdīja Kijevas reģionā, bija regulāra aizraušanās apciemot laupīšanas karagājienos Austrumromas impēriju. Minētajām personām iebrukums Bizantijā nebija nekas jauns. Turklāt ir stāsts par 500 kara kuģiem, kurus it kā romieši sakāva, bet viņi tika garām Konstantinopolei, iebruka Egejas jūrā un ilgi laupīja visu, kam tika klāt. Un šo kompāniju vadīja Naulobats. Nu ļoti ģermānisks čalis. 

Tālāk jau ierodas herulu cilts vadībā gepidi un peucini. Ar kuģiem un tādu cilvēku skaitu, ka te droši var mest vienu nullīti nost – te esot 2000 kuģu un 325 tūkstoši karavīru, kas neizklausās ticami. Jeb jāpieņem, kur tur bija varenāka impērija par Persiju, ja reiz varēja savākt tādu baru. Atkal atceramies – primitīvā cilšu sabiedrība ...

Šādi var ilgi turpināt. Vienkārši savāksim cilšu un vadoņu sarakstu, kas pēc trešā gadsimta otrās puses parādās avotos.

Viens no minētajiem gotu līderiem ir Kannabode. Tervingi un Grethundi, kas atrodas Donavas upes augštecē – te nav lielas šaubas, ka tie varēja būt ģermāņi. Lai arī jātvingu vārda izcelsme liecina, ka tas nav viennozīmīgi. Šos vada Vidigoja.

Loģiski ka valsts no Melnās līdz Baltijas jūrai un Urālu kalniem ir primitīva cilšu savienība. 

Tad mums atkal ir vandāļi, kurus vada Visimars. Herulus vada Gerberiks, Ermanariks un Alariks un tur jāpiekrīt, ka šie varētu būt ģermāņi, lai arī būs vēl stāsti, kas liecina, ka to var apšaubīt. Bet ir viena problēma – kopā ar viņiem romiešu zemēs ierodas ... tadām, bungu skaņas – aesti (jeb varbūt esti?) un «Vistulas veneti» (nu, tie paši veneti, kas visiem ir slāvi, bet nezin kāpēc tie ir Baltijas veneti un nezin kāpēc tas ir pirms vispār par slāviem sāk runāt). Un hronisti saka ka šis primitīvais seno cilšu veidojuma vadonis pārvalda teritoriju ... tadam, atkal bungu skaņas – no Melnās jūras stepēm līdz Baltijas jūrai un Urālu kalniem. Atcerieties stāstu par zudušajām impērijām? Nē, nu šitas noteikti ir primitīvu cilšu vadonis. Par šo visu raksta Austrumromas 6. gadsimta hronists Jordans (varbūt Džordans). Ermanarika panākumus hronists salīdzina ar Aleksandru Lielo.

Te ir viens vārdu salikums, kuru ir vērts atcerēties nākotnes vārdā – Greuthungi, kas valda Ermanarika impērijā. Tas šoreiz būs mājasdarbs lasītājiem – padomāt, kas tie tādi varētu būt ģermanizētā valodā. Ak jā – 13. gadsimta skandināvu sāga runā, ka goti nākuši no Dņepras upes. Vārdu sakot – čista ģermāņi.

Tālāk viss ir vēl loģiskāk. Greut-hungi esot zaudējuši hunniem. Hungi zaudēja hunniem – kā jau teicu, viss ir ļoti loģiski. Jebkurā gadījumā – ienākot hunniem jeb huņņiem, kā nu kurš sauc, vadoņi ar ģermāniskajiem un ķeltu vārdiem iet mazumā. Ķīniskie un tjurku vārdi gan arī neparādās, bet par to mēs vēl padomāsim nākotnē.

Par dalījumu ir aizdomas, ka tiešām varēja notikt gan ticības, gan politiskā dalīšanās. Turklāt pamazām gotu nosaukums parādās arī vadoņu vārdos – kā Ostrogots, kuru tā arī sauc par gotu karali, kurš savukārt uzvarēja gepidu cilti, kas nāca no ziemeļiem.

4. gadsimtā primitīvo ziemeļu cilšu kultūra kļūst Austrumromā tik populāra, ka hronisti runā, ka viņu tērpu mode pārmāc to, kā ģērbjas romieši Austrumromas impērijā. Jā, šis primitīvās ziemeļu ciltis.

Loģiski, ka vestgotu dinastiju sauc Balti. Īsti ģermāņi. 

Visbeidzot parunāsim par Visigotiem vai Vestgotiem, kurus 140 gadus vadīja Baltu dinastija, kuri gan pēc tā paša Jordana teiktā, ļoti sen jau valdījuši pār vestgotiem, kuriem lielu daļu karaspēka nodrošināja vandāļi. Vienkārši tā sanāca, ka Alariks, kurš 410. gadā apciemoja romu, bija Alariks Balts un oficiāli pirmais zināmais šīs dinastijas pārstāvis. Jeb nerunāsim, jo man šis sāk apnikt un pie tā tomēr atgriezīsimies citā rakstā. Jo tā taču ir atkal tikai sakritība, vai ne?

Noslēgumā vēl viena karte par baltiem. Vikipēdijā angļu valodā par baltiem ir ļoti maz – kā jau teicu, primitīvā cilšu apvienība, bet viena karte ir. Kur iezīmēta baltu atrašanās ap gadu tūkstošu miju. Uzreiz saku – es šai kartei nepiekrītu, bet katrs pats var mēģināt salīdzināt ar teritorijā, kas saistītas ar gotu aprakstiem. Nākamajā rakstā mēģināsim saprast – kā tie balti šajā stāstā ienāca un kas tur īsti bija kas.

Joostik - Marija Gimbutas, The Balts (1963), page 83.