Blēņu stāsti par patriarhātu

Vienā ziņā feministēm ir taisnība - kad viņas saka, ka patriarhāts tagad eksistē, viņas nemelo. Tie, kas stāsta ka patriarhāts bija tikai senajās ģinšu kopienās - tie gan melo. Jo patriarhāts ir dzīvs, vesels un feministēm patriarhāts nepatīk nebūt ne to iemeslu dēļ, par ko viņas runā. 

Lai saprastu, kur problēma, paņemsim @janasima raksta fragmentu no žurnāla "IR". "Vardarbības pētnieki atzinuši, ka patriarhātam (sabiedrības organizācijas forma, kurā noteicošā loma ir vīrietim, un kurā radniecību nosaka pēc tēva līnijas), ir svarīga loma vardarbībā gan ģimenē, gan pēc šķiršanās, un vīrieši mēdz izmantot vardarbību, lai īstenotu savu, sabiedrības piešķirto, varu pār savu partneri."

Šoreiz neskatīsim to, kā @janasima manipulē ar informāciju, apskatot kaut kādas citas valstis, pārnesot to pieredzi un stāstot, ka tā ir arī Latvijā. Šoreiz apskatīsim visu feministu un automātiski regresīvo biedu - patriarhātu. Jo patiesībā regresīvie no tā baidās pavisam citu iemeslu dēļ, nekā jums stāsta. 

Vispirms par jēdzieniem. Ziniet, ar ko atšķiras patriarhāts no matriarhāta? Vienam vadībā ir vīrietis, otram sieviete. Un radniecības noteikšana arī var atšķirties atkarībā no sabiedrības. Un tas, vai sabiedrībā ir kādas tradīcijas vai noteikumi, kas nosaka verdzību, jeb @janasima minēto: "... sabiedrības piešķirto varu pār savu partneri", nav atkarīgs tieši no tā, vai ir patriarhāts vai nav. Jo patriarhāts ir par pavisam ko citu. 

Ja neņemtu vērā progresu, bet gan paskatītos uz viduslaiku iedzīvotājiem no sociālā viedokļa, tad absolūti lielākā daļa tā laika iedzīvotāju censtos ar mums nerunāt vai vienkārši paustu nožēlu par to, kādā dzīves situācijā mēs esam. No patriarhāta vai matriarhāta viedokļa mēs esam izstumtie. Mums nav ģints, nav cilts, nav ģimenes. Mēs mūsdienās esam izstumtie. Tiesa, ne visur. 

Lai saprastu, kāpēc tā, vispirms ir jāsaprot, kas ir patriarhāta sistēma. Tā ir sistēma, kurā par visu atbild viens cilvēks, kurš ir cilts, ģints, dzimtas vai ģimenes galva. Viņam ir visa atbildība. Ja kāds no cilts, ģints, dzimtas vai ģimenes kaut ko izdarīs, uz to būs jāreaģē ģimenes galvam. Viņam par to būs jāatbild, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vīrietis vai sieviete. 

Patriarhs nozīmē ne tikai milzīgu varu, bet arī lielu atbildību un lielu darbu. Ziniet stāstus par nožēlojamo sieviešu stāvokli viduslaikos? Nu, salīdzinot ar mūsdienām, viņu loma bija daudz spēcīgāka. Patriarhāts nozīmēja, ka, ja tu slimosi, kāds tev palīdzēs un tevi aizvietos. Jaunajām māmiņām kāds pieskatīs bērnus, lai viņas var strādāt un rūpēties par ģimeni. Un jā, toreiz par līdztiesību nerunā, jo vīrieši nedēļām un mēnešiem pavada mežos vai karagājienos, kur arī tagad sievietes nezin kāpēc neraujas. Meitenes un sievietes ģints aizstāvēs pret uzmākšanos un citām problēmām. Jā, vardarbība bija problēma, bet bija arī iespēja vērsties pie patriarha ar dažādām sekām - varēja arī izšķirt, nošķirt no vīra vai pat vīru izraidīt. Un varēja to visu piedzīvot arī sieva. Vārdu sakot - patriarha kontrolē cilvēki saņēma to, ko tagad ne visai veiksmīgi cenšas nodrošināt valsts. 

Vai patriarhi nevēlējās sieviešu izglītību? Diez no kurienes tad radās ļoti daudzās izglītotās viduslaiku un jauno laiku sievietes? Lai saprastu, kas slēpjas zem stāsta par "sieviešu diskrimināciju izglītības jomā", paskatīsimies, kas viduslaikos ir universitāte. Tā ir vieta, kur bagātiem ļaudīm aizsūtīt savas atvases, lai iegūst jaunas pazīšanās un izklaidējas pat desmit un vairāk gadu garumā. Dzeršana, dueļi utt. Protams, ka jebkura ģimene gribētu meitu tur sūtīt, vai ne? Situācija mainās 18. un 19. gadsimtā, kad studenti paliek mierīgāki, izglītības kvalitāte pieaug. Te gan parādās otra problēma - patriarhi apjēdz situāciju un sāk ļoti centīgi sūtīt sievietes mācīties, jo, ja izdosies kādu iedabūt gultā, laulības garantētas. Tā kā šie divi gadsimti ir diezgan sarežģīti studentu vīriešiem - kā piedzerties tā, lai nākamajā rītā neatrastos gultā ar kādu, kam būs bērns, kas automātiski izbeidz gan studijas, gan iesāk ģimenes dzīvi ar bieži vien nemīlētu laulāto?

Kas šajā situācijā nāk palīgā nabaga vīriešiem? Protams, ka sieviešu tiesību cīnītājas, kas cīņā ar patriarhismu panāk alimentu maksāšanu un iespēju šķirties. Jā, abas ir labas lietas, bet vislabākās tās bija tā laika vīriešiem. Pirmais ļāva atpirkties no patriarhu iecerētās shēmas, otrais - laulāties ar nākamo, kad pirmā apnikusi. 

Šajā laikā patriarhisms pamazām sabrūk, bet vismazāk gan feminisma dēļ. Piemēram, Austrumos patriarhisms vēl aizvien dominē valstīs ar ļoti spēcīgu feminismu - Japāna, Dienvidkoreja, Ķīna utt. Ja netieciet, paskatieties seriālus - tur puse stāstu ir par konkrētiem patriarhātiem un matriarhātiem. Savukārt Eiropa patriarhismu iznīcina pamazām globālisms un pensiju sistēma - kad tev visi pa pasauli izkaisīti un valsts sola par viņiem parūpēties, tad patriarhisma spēks pazūd. 

Feministes savukārt tieši tāpēc patriarhismu ienīst, ka tur pamatā ir rūpes par saviem cilvēkiem, tai skaitā māmiņām. Savukārt feminismam, kura ideoloģija atzīst tikai darbu vai finansiāli nodrošinātu sievieti vienalga kādā veidā, ir nepatīkami apzināties, ka eksistē tāds sabiedrības veids, kur sieviete ir nodrošināta un pasargāta ārpus darba vides. Tāpēc arī feministes patriarhismam piedēvē to, kam ar to ir maz saistības un izmisīgi vienmēr stāsta, ka pret to cīnās. 

Patriarhisma sabrukums radīja izolētus indivīdus, kurus globālisms vēl vairāk izolēja. Automātiski valstij nākas uzņemties aizvien vairāk pienākumu un atbildības, lai pildītu tās funkcijas, ko veica patriarhisms. Tai skaitā tam būtu jābūt arī māmiņu finansiālajam nodrošinājumam, atbalstam bērna audzināšana un izglītības iegūšanā - visam tam, pret ko iestājas feministes un regresīvie. Tāda ir dzīves realitāte. 

Feministes daudz un izmisīgi melo. Šai ideoloģijai nav citas izejas - domāšanai, kura iznīcina savu valsti, kurā tā eksistē, nav citu variantu, kā pamatot savu jēgu ar nepārtrauktiem meliem, informācijas sagrozīšanu, kropļošanu un agresīvu darbību pret visu, kas tomēr cenšas valsti glābt. Tāda ir dzīves realitāte.