Bravallas kauja

Ir viens gara darbs, kas vismaz kaut cik ļauj saprast, kāda dzīve bija Baltijas jūras reģionā 8. un 9. gadsimtā ir Saxo Gramaticus darbs «Gesta Danorum» - par Dānijas vēsturi šajā laikmetā. Ir zināms, ka ir uzrakstītas 16 grāmatas.

Šoreiz parunāsim par pirmajām deviņām, kurām atradu anglisko tulkojumu. Ir plāns nākotnē apskatīt arī nākamās grāmatas. Teksts būs garš, jo latviski nav publicēts un gribas tomēr pieķerties visam tam, kas attiecas uz mūsu tēmu.

Atkal tulkotāji izklaidējas pilnīgi nevietā

Tāpat kā ar Indriķa hroniku, lielākā problēma šajā stāstā ir tulkojums. Ja paskatāmies angļu versiju «The Project Gutenberg eBook of The Danish History, Books I-IX», tad mēs tur atradīsim Livoniju. Ir Liflande, Livonians utt. Tāpēc primāri svarīgi tomēr būtu apskatīties uz tautu nosaukumiem oriģinālā, lai arī tulkojums mums dod jau visu, par ko iepriekš esam runājuši – oriģinālā slāvu vispār nav. Ir tikai sklaveni, kurus no Polijas, kas būtu tā laika slāvu centrs, autors nošķir, poļus pieminot tikai vienu reizi.

Un tātad – Saxo Gramaticus, «Gesta Danorum» un uzmanību tam visam pievērsām tāpēc, ka ir tāda kauja pie Bravallas. Ja Saxo Gramaticus aprakstā par kaujas nosaukums nav, tad par šo kauju ir arī sāgas apraksts. Mūs šajā gadījumā interesē vendu vairogsieva Visna, kas nesa Dāņu karaļa standartu un kurai Starkads nocirta roku ar visu standartu. Tur gan ik pa brīdim atšķiras – hronikā rakstīts, ka Visna bija sklavēnu apsargāta.

Latīnisko versiju izdevās atrast šeit: «Saxo Grammaticus: Gesta Danorum». Un tad nu kas atlika – iet cauri angliskajai versijai un meklēt, kā tas saucās latīņu versijā ar cerību, ka vismaz tur ir ierakstīti reālie vārdi, nevis pārrakstot kāds ir nolēmis, ka ieliks savu versiju.

Jau pirmajā grāmatā ir skaidrs, ka angļu tulkotāji ļoti aizrāvās. Gotija pārtulkota par Gotlandi, ko automātiski varētu pieņemt par salu, bet diez vai tas ir tik vienkārši. Arī galotnes vārdiem tulkotas pa savam, bet mēs pēc riksiem un mundiem apmēram saprotam, ka tam var būt nozīme, bet automātiski izmainīta galotne var noslēpt reālo titulu.

Mūsdienu romāni senajai realitātei blakus nestāv

No vietējiem parādās Sumblums jeb Sumbli, somu karalis – Phinnorum. Vēlāk arī tieši parādās Finni kā tauta. Te mums ir arī «primitīvās somu ciltis», ja nu kas. Tur patiesībā stāsts vien ir ko vērts – Sumbles meita Signe bija apsolīta par sievu Dānijas karalim Gramam, bet, kamēr šis karoja, nolēma izdot par vīru Saksijas Henrijam. Par ko Grams uzmeta lūpu, ielavījās kāzās, nokāva Henriju, uztaisīja slaktiņu, nolaupīja sev sievu un aizbrauca uz mājām. Ja nu kādam pietrūkst seno laiku romantikas – te būs. Laime gan nebija ilga – drīz vien Norvēģijas karalis Svipdāgs nokāva jau Gramu un ... vārdu sakot, kas grib, var to hroniku izlasīt līdz galam. Priekš tiem laikiem – viss kā senajā Baltijā - «Troņu spēles» nemaz klāt nestāv. Mani tomēr vairāk interesē pieminētās tautas.

Pirmo reizi mūsējie parādās stāstā par Hadingu. Un nē – tie nav «Kurlanders», kā angļu versijā – tie ir Curetum ar tirānu Lokeru, karali Dornu, Ja pēc gadiem 200 Dānija raudās kuršu dēļ, tad šis ir tas laiks, kad dāņi regulāri iebrūk kuršu zemēs.

Arī šajā hronikā piemin gan «Rutenia», gan «Rusciam», kur pēdējos angļi tulko kā «krievus» - «Russia». Te gan izskatās, ka ir domāta «Prūsija», jo 8. vai 9. gadsimtā vēl nebija nekādas Krievijas, kur sūtīt Dānijas karalim sūtņus un pieprasīt nodevas. Arī pilsēta Rotala «Ruscia» teritorijā neizklausās krieviski vai slāviski. Ja kas, tad hronikā parādās pat Roriks, bet tas, kā ierasti, nevienu neuztrauc. Un jā – Rusciā valda nu tāds slāvs – sauc viņu par Vespasiusu. Vēl ir pieminēta paltisku pilsēta, kuru tulkojumā nosauc par pilsētu «Paltisku», bet ir aizdomas, ka minēta kāda teritorija vai tautība. Cik tas viss ir slāviski, paši variet izdomāt.

Tālāk notiek karš ar kādu «Orient» Austrumu valsti, kuru vada Andwans un kuru hronika saista ar rutēņiem. Šeit gan īsti nav ideju, kas ir kas. Iespējams, ka stāsts ir par Igauniju un te ir jau mums zināmā vārdu spēle, jo pēc tam dāņu varonis pāri «okeānam» dodas karot uz Rietumiem, uz frīzu zemi un tā ir Holande turpat blakus, kas nozīmē, ka «tālie austrumi» varbūt arī šoreiz nav nemaz tik tālu. «Orient» teritorija parādās vairākas reizes, atzīmējot arī faktu, ka izdodas to pakļaut un izmantot kā bāzi turpmākajam karam. Iespējams, ka tā reāli ir kāda Austrumeiropas slāvu valsts.

Sklāvi, Rorikss, amazones, huni - tur viss ir

Vienu brīdi dāņiem izdodas sakaut Sklāviju un nogalināt karali Skalku. Parādās karalis «Gusonis Finnorum Byarmorumque». Par Finnorum tā kā būtu skaidrs, bet Bjarmorumu tulko kā Permu un mūsdienu Perma uz šī fona izskatās absolūti neticami, lai arī jāatzīst, ka kultūras saites ar Ziemeļeiropas somu galu tur ir ļoti izteiktas. Ir skaidrs, ka tas ir kaut kas cits, bet nav skaidrs, kas. Un Gusoni iztulko kā Kūsi – tur vispār vārdu nav. Par to, ka Bjarmorum diez vai ir kaut kur tālu Krievijā, liecina arī tas, ka ar Gusoni karot dāņi dodas uz Norvēģiju.

Tad mums izpeld Rorikus, Hotera dēls. Pirmais rikss šajā stāstā. Izņemot klasisko kaudzi E riksu. Hoters krīt kaujā ar rutēņu karali Boe, kurš arī pēc tam ātri nomirst. Situāciju izmanto kurši un zviedri, kas atsakās maksāt nodevas un uzbrūk Dānijai. Un tad nāk atkal angļiem nepareizais tulkojums – viņi raksta, ka no pakļautības atsakās Slāvi, bet oriģinālā ir «sclavis». Interesanti, ka vietām tulko tā, kā ir, vietām nē. Un jā – arī sklāviem ir kuģi un viņi arī pretim laupa Dāniju. Ar Roriku gan nekas īpašs nenotiek – viņš vienkārši nomirst. Vēl ir minēts sklāvu karalis Strumiko.

Parādās arī amazone Rusila, kuru gan sakauj, bet sievietes karotājas ir arī regulārs tēls sāgās. Vienu brīdi starp valdniekiem parādās arī tādi vārdi kā sievietes Gunvara un Gotvara un Vestmārs. Un šī jaukā kompānija iesaka Dānijas karalim Frotam aprrecēt ... hunu princesi Hanundu. «Hunorum». Tālākā saruna apmēram parāda, kur dzīvo Hunu karalis, jo viņš savā darbībā apvienojas ar «Austrumu» valdnieku Olimaru, kurš ieradās ar floti, bet Hunu karalis veda savu karaspēku pa sauszemi uz «Rusciu». Reizē ar Olimaru ieradās arī rutēņu kuģi un vēlāk Olimāru un reizē ar viņu arī vēl vienu karali Dagoku dēvē par rutēņu karaļiem. Frots sakāva Olimaru uz ūdens un huni palika bez atbalsta no jūras. Dāņi izmantoja sakāvi uz jūras un iekaroja «Helsingorum», «Olandia Curetiam». Pēc Hunu karaļa nāves viņš atvēlēja kādam Dimāram tādas teritorijas kā «Helsingorum, Iarnberorum et Iamtorum cum utraque Lappia». Ja ar Lapzemi un Helsinkiem ir puslīdz skaidrs, tad pārējās nevaru atpazīt. Tādā veidā Frota zemes apskāva «Rusciu» austrumos līdz Reinas upei Rietumos.

Rusci, Cureti, Sembi, Livi un Samgali

Turpinājumā Zviedrijā uzvedī pagātnes vēsmas – Zviedru karalis Alriks piesaka karu Gotu karalim Gestiblindum. Šajā gadījumā gan var saprast, ka stāsts ir par Gotiju kā Zviedrijas dienvidu gala teritoriju. Tur iesaistās Frota padotais Ēriks, kas uzvar Gestiblindumu un pievieno arī šo teritoriju. Par to viņam atļauj savākt nodevas no šādām tautām - «Helsingiam ei cum utraque Lappia, Finniam quoque et Estiam» - pirmo reizi Esti parādās kā atsevišķa tauta. Turpinājumā piemin arī Bjarmijas karali Egteru un Somu markas – Finnimarchiae karali Tengilu. Cik var saprast, tad abas teritorijas atrodas kaut kur Somijas ziemeļos.

Interesants ir moments, kad izrādās, ka Fridlevumu, Froto mantinieku, audzina «Ruscia» teritorijā. Te var atcerēties, ka Rjus riksu arī atrada Prūsijas teritorijā.

Ja nu kāds vēlas aprakstīt galīgi traku karotāju, tad ir vērts pievērst uzmanību Starkadam no Bjarmijas. Kur tik netika, tur visur izcēlās ar absolūti trakām karotprasmēm. Mūsu gadījumā jāatzīmē, ka viņš kopā ar sklavēni Vinu bija sūtīts nomierināt Austrumu sacelšanos. «Curetum, Semborum, Samgalorum» rakstīts hronikā. Sakāva arī Ruscia vadoni Vissinusu, Bizantijas milzi Tannu, Polijas varoni Vasci vai Vilczi. Spriežot pēc tā visa sanāk, ka Baltijas jūras reģions diezgan ilgi skaitījās zem dāņu valdnieka. Ņemot vērā hronikas informāciju, ir sajūta, ka kādu laiku tas nodibināja mieru Baltijas jūrā, kas pazuda apmēram ceturtajā paaudzē pēc Frota, kad atkal sevi spēcīgi piesaka Zviedrija.

Šīs pazīstamās galotnes

Interesanti, ka ik pa brīdim izpeld arī tāds salīdzinoši latvisks vārds kā Sivalds un Sivalda. Izrādās, ka laupīšana gāja arī uz otru pusi – ir stāsts par rutēņu pirātu Roto, kas ļoti laupīja Baltijas jūrā. Vienu brīdi starp Zviedrijas karali Alveru un rutēņiem bija īsts karš. Savukārt Dāņu karalis Haralds uzvar Sklavēņu vadoņus Duku un Dalu un piespiež viņus piedalīties nākamajos karos, tai skaitā arī Lielbritānijā un Akvitānijā.

Lielo notikumu priekšvakarā hronists uzskaita tos, kas kalpo dāņu armijā un tur ir arī sievas Heta un Visnu, kuras ir kuģu kapteines un Visnu apsargā sklavu grupa, kurā izceļas Barri un Gnizli. Ir arī jau minētie Duks un Dals. Parādās arī «Ger Livicus» - līvu Gers, kurš tulkots kā «Livonijas Gers». Viņš ir tā saukto prinču sarakstā. Un tad nu Haralds oficiāli pieteica karu Zviedrijas karalim. Kāpēc tā, nav skaidrs – nekad iepriekš ar kara pieteikšanu neviens neaizrāvās. Iespējams, ka otrai pusei karagājiens nebija noslēpums un tāpēc sekoja oficiāls pieteikums. Turklāt Haralds pēc tam vēl paguva žēloties, ka tas ir Ringa, kas uzbrūk.

Otrā pusē Ringa karaspēkā parādās Regnalds Rutēnis un Sivalds. Nav skaidrs, kas ir domāts ar Lesiju, Pannoniešu iekarotāju. Vēl parādās, ka Ringa flotē ļoti lielu daļu kuģu bija kuršu un igauņu - Curetum Estonumque. Savukārt Haralda Dāņu flotē ir liels skaits sklāvu un līvu kuģu.

Kaujas aprakstā arī ir interesanti momenti. Karotāju Vegbiorgu ar bultu nošauj Telemārkas Torkils. Tulkojumā rakstīts, ka viņš šāva ar Gotlandes loku, bet oriģinālā runā par Gutoņiem, kas ir pavisam kas cits – Gutones. Turpinājumā arī norāda, ka dāņi zaudēja Trondes un Dāla provinces kaujinieku dēļ, kas nosēja pretiniekus ar bultām. Kā to visu savilkt kopā – nezinu.

Hronikā Bravallu vispār nepiemin. Es vismaz šo nosaukumu nepamanīju. Noslēgumā teikts, ka tā beidzās Braviku karš un Dānija nonāca Zviedrijas pakļautībā.

Interesants vārdu uzskaitījums sākas tad, kad Dānijas troni cīnās Sivards. Viņam ir dēls Iarmericus – Jarmeriks ar audžubrāli Gunnonu, kurš ir ķīlnieks pie Sklāvijas karaļa Ismāra. Šīs tik pazīstamās galotnes. Jarmeriks kļūst par Dānijas karali, tad iekaro Zviedriju, pakļauj Sklāviju. Interesanti, ka viņa darbība apmēram parāda, kur atrodas Sklāvija – kad viņš aizbrauc iekarot «Sembonum, Curetum compluriumque Orientis», tad Sklāvija saceļas, jo paliek aiz viņa muguras. Atgriežoties viņš atkal viņus pakļauj.

Stāstā vēl parādās Biks no līviem un izrādās, ka Jarmerika māsas dēli mācījās «Germania», kas tajā brīdī nemaz neasociējas ar Vācijas ziemeļu teritoriju. Kad šie nolēma, ka viņiem arī pienākas vara, Jarmeriks atnāca un visus pakāra. Interesanti, ka līvs Biks šajā laikā darbojas kā Jarmerika padomnieks un diezgan veiksmīgi sarīda visus tur vienu pret otru savā atriebības vēlmē, kuru slēpj no Jarmerika, kurš savulaik nogalinājis Bika brāli. Pēc Jarmerika nāves atkal valda Sivalds.

Interesanti, ka hronists norāda, ka regulārie kari novājināja Dāniju tik tālu, ka lauki aizaug ar mežiem.

Kas izlaupīja otro Romu? 

Astotās grāmatas beigās ir skaidrāka piesaiste pie datumiem – kad Franku karalis Karolus iekaro Germāniju. Dāņu karali Gotriku viņam pieveikt neuzdodas – tas tik traki grib karot, ka beigās nogalina viņu paša cilvēki. Interesanti, ka apvienoti divi vārdi – Gotu Rikss.

Diezgan mistiski izskatās nepārtrauktā Hellespointa - Hellesponticos apmeklēšana. Hronists raksta, ka Ragnārs sakauj šīs teritorijas karali Dianu un pēc tam arī viņa dēlus Dianu un Daksonu, kas prasīja palīdzību rutēņiem. Šajā kaujā esot sakauti arī skiti.

Var pieņemt variantu, ka viņš tiešām aizgāja līdz Konstantinopolei, jo tālāk Ragnārs sevi apzīmē kā Romas iekarotāju. Ņemot vērā, ka Ludbroks mira 865. gadā, iespējams, ka stāsts tiešām ir par 860. gada uzbrukumu Konstantinopolei. Rusu invāzijas minētas arī agrāk un Hellespoints iepriekš parādās arī šajā hronikā. Vēsturnieki neatzīst, ka tas bija Ragnārs, kas 860. gadā uzbruka Konstantinopolei, paužot, ka hronikā zem šī tēla salikti kopā dažādi citu personu paveiktie darbi. Nu, kā jau runājām, mūsdienu «vēsturnieki» ir gudrāki par senajiem hronistiem.

Te nu mēs esam galā ar deviņām grāmatām. Ko var pateikt – mums ir klasiskie sklavēni, rutēņi, kureti, prūši jeb rusci, igauņi, līvi. Vienā vietā apmēram 9. gadsimta sākumā parādās pat «Semgala». Ir arī huni, bet bez skaidras vietas piesaistes. Vendu nav. Vispār. Sklavēni var būt gan Baltijas dienvidu jūras iemītnieki starp Dāniju un Prūsiju, gan arī Lietuvas iedzīvotāji. Man vairāk izskatās, ka tā ir teritorija starp Dāniju un Prūsiju. Reizē ar izteikti skandināviskiem valdnieku vārdiem parādās mums jau zināmie «riksi», «māri» un pat «valži – valds».

Hronikas problēma ir ne tikai vēlāko vēsturnieku tulkojums, bet arī tas, ka oriģināli ir saglabājušies tikai fragmenti un viss pārējais jau ir kāda pārrakstīts darbs. Tāpēc grūti saprast, vai Austrumu impērija tiešām varētu būt Bizantija, jeb kārtējo reizi kāds sajaucis ar Igauniju. Katrā ziņā pēc salīdzinoši īsajiem iekarojumiem Baltijas un Ziemeļu jūrā uzreiz grūti pieņemt, ka tikpat mierīgi vikingi devās karagājienā uz Bizantiju. Bet laikam jau jāpieņem kā fakts.

Varam pieņemt, ka iekļautais laika posms ir no kāda 7. gadsimta sākuma līdz 9. gadsimta beigām. Tāpat teorētiski varam pieņemt, ka Ragnāru uz Konstantinopoli 860. gadā aizveda rusi vai rosi – prūšu zemes valdnieki. Kādus tieši valdniekus viņš tur tobrīd Bizantijā sakāva un vai tie tiešām bija Bizantijas valdnieki, nav skaidrs, bet par to, ka pēc hronista uztveres teritoriju Baltkrievijā un Ukrainas ziemeļos apdzīvo rutēņi, tas puslīdz ir skaidrs.

Dāņu hronista vēstures apskats liecina par to, ka vēl 9. gadsimta vidū sklavēni vēl aizvien atrodas Baltijas jūras piekrastē, bet turpat blakus jau stabili sen izveidojusies teritorija, kuru sauc par «Rusciu» jeb Prūsiju. Piemin arī kuršus un līvus, bet Zemgali tikai vienu reizi. Uz letiem atsauču vispār nav – ir aizdomas, ka, tāpat kā citās atsaucēs, letus asociē ar Zemgali, kur viņi masveidā ienāk 8. gadsimta beigās un 9. gadsimta sākumā un tāpēc arī hronikā parādās tikai vienu reizi 9. gadsimtā.

Līdz pat 9. gadsimta beigām hronists nepiemin slāvus, izņemot vienu atsauci uz Poliju un rutēņus. Ja būs spēks, mēģināšu izburties cauri pēdējām grāmatām un atliek cerēt, kas tās iezīmēs vairāk informācijas par notikumiem, kas sekoja 9. gadsimtam Baltijas jūrā.