Čingizīdu impērijas realitāte
Vēsturiskās realitātes nezināšana ir sāpīga. Piemēram, vai kāds uzticētos valstij, kuru 13. gadsimtā pakļāva grieķu kristīgā baznīca, tronī nosēdināja čingizīdu – Čingishana pēcteci un kas savu nākotni saskata tikai papildus teritoriju iekarošanā? Pareizi, neviens neuzticētos un līdz 16. gadsimta beigām Eiropā Moskovijai arī neviens neuzticējās. Tomēr pēc tam sekoja vēstures pārrakstīšana divu gadsimtu garumā un 19. gadsimtā Eiropa, neskatoties uz drausmīgiem piemēriem, jau sāka uzticēties Krievijai, kuras pamatā esot bijuši kņaza Rjurika pēcteči un kuras vadībā bija vācieši Romānovi.
Varētu jau to nerakstīt, bet ziņa, ka atjaunota vīzu izsniegšana Krievijas iedzīvotājiem, kaut kā pieķēra pie sirds. Reālā vēsture izskatās pavisam citādi un par to runā aizvien vairāk vēsturnieki. Varu piedāvāt pašlaik reālāko versiju, kas iezīmē to, kā tapusi Krievija un reizē rada skaidrību, kāpēc cerības uz izmaiņām šajā valstī nav.
Kopš 14. gadsimta Moskovijas kņazi, kas bija čingizīdi daudz vairāk, nekā rjurikoviči, turpina karot un valsti pārvaldīt pēc Čingishana piemēra. Te arī jārunā par nespēju izprast reālo vēsturi. Stāsts par Čingishana tumeniem ir skaists, bet realitātē jātnieki tā arī nevienu lielāku pilsētu neieņēma. Pirmais, ko izdarīja Čingishans – aizdzina sev līdzi uz stepi amatniekus un meistarus, piespieda uztaisīt pilsētu aplenkšanas iekārtas un uz mūriem arī šos savāktos cilvēkus uzdzina pilsētas ieņemt. Šādi Čingishana karavadoņi strādāja visur – ne jau mongoļi mira pilsētu ieņemšanā, bet gan no visām malām sadzīti iekaroto zemju iedzīvotāji. Kur šādu iespēju sadzīt apkārtējos karot bija mazāk, tur mongoļiem gāja grūtāk. Volgas Bulgāriju izcilākais Čingishana karavadonis Subedejs mēģināja iznīcināt gandrīz desmit gadus, kamēr tas beidzot izdevās. Un uz iekaroto teritoriju iedzīvotāju pleciem ar grieķu kristīgās baznīcas krustiem rokās pēc tam jau slāvu un somu kņazistes iznīcināt bija vieglāk.
Fantastiska loma šeit ir pazīstamajam Aleksandram Ņevskim, kurš tā nopietni nebija nedz Aleksandrs, nedz kaut kādas Ņevas kaujas dalībnieks, nedz ledus kaujas dalībnieks. Kopā ar tēvu Jaroslavu Aleksandrs, visdrīzāk īstajā, nekristītajā vārdā saukts par Kitaju, kļuva par kolaborantiem – jeb prasti sakot nodevējiem, kas uzņēmās oficiālā vadoņa lomu Subedeja pakļautajās un murzas Batija pārvaldītajās slāvu un somu teritorijās. Šīs lomas dēļ pārītis ziedoja savus brāļus un radus, bet beigās tiešām Aleksandrs jeb daroga Kitajs kļuva par šo zemju oficiālo kņazu un no viņa radniecības līniju vilka arī vēlākie Moskovijas kņazi, cenšoties šādi pamatot, ka ir kaut kāda saistība ar seno Kijevas kņazu Rjuriku.
Problēma radniecības līnijā ir tāda, ka kņazi, kuru teritorijas robežojās ar stepi, regulāri precējās ar stepes vadoņu meitām un rezultātā šiem kņaziem saistība ar Rjurika līniju ar katru reizi palika aizvien mazāk un mazāk. Krievijā ir galvaskauss no aizgājēja, kuru pozicionē kā Aleksandra tēvu Jaroslavu un rekonstrukcijas mēģinājums uzrāda izteikti mongoloīdus vaibstus. Turpinājumā Maskavas kņazi veido laulību savienības ar čingizīdiem – Zelta ordas visdižciltīgāko slāni. Kā atzīmē vēsturnieki – slavenais Dmitrijs Donskojs apprec čingizīda māsu un šis čingizīds viņam kalpo. Zelta ordas laikā neviens nekalpotu rjurikovičam, bet čingizīdam – jā, tam var kalpot. Tā kā par to, no kuras līnijas rodas Maskavas kņazu leģitimitāte 14. un 15. gadsimtā, tā kā būtu skaidrs.
Par to, kā karoja Maskavas kņazi, liecina kaut vai to tautu liktenis, kas dzīvoja ap Novgorodu. Karojot ar Novgorodu, daudzu tautu pārstāvjus pārved no dzimtajām zemēm tuvāk Moskovijai, bet šeit par zemju īpašniekiem nozīmē personas, kam ir izteikti austrumnieciski uzvārdi. Sekas ir tādas pašas, kā pašlaik Donbasa reģionā, kuru ieņēma Krievija – simts gadu laikā Novgorodā no 60 tūkstošiem iedzīvotāju paliek četri tūkstoši, bet aculiecinieki stāsta par pamestiem ciemiem un teritorijām. Moskovija ierasti izlaupa ieņemtās teritorijas un iznīcina vietējo kultūru un iedzīvotājus, sajaucot tautas visas impērijas teritorijā. Un jau nākamajos karos ieņemto tautu iedzīvotājus sūta karot, kas 16. gadsimtā un 17. gadsimta sākumā beidzās ar drausmīgām Krievijas armijas sagrāvēm – nedz viņi grib karot, nedz prot. Ne velti 17. gadsimtā Krievija pārņēma Eiropas armiju disciplīnu, jo tas bija kaut vienkāršākais veids, kā visus iekaroto zemju pārstāvjus sapludināt vienā armijā.
Reizē Moskovija kļuva par iekaroto tautu kultūras kapraci. Aizvien vairāk vēsturnieku piekrīt, ka Batija karapulki ieradās slāvu un somu zemēs uz grieķu kristīgas baznīcas pleciem, kura tobrīd bija cietusi sakāvi cīņā ar krustnešiem, kas pakļāva Konstantinopoli un vajadzēja citu darbības lauku, kur izvērsties. Pretēji oficiālajai vēsturei, austrumslāvu un somu teritorijās tobrīd bija dažādi kristīgās ticības virzieni, kas turklāt pieļāva senās ticības un kultūras. Grieķu kristīgā baznīca ieradās kopā ar mongoļiem, izveidoja teritoriju un naudas kontrolei lielus un nocietinātus klosterus un ļoti centīgi sāka iznīcināt vietējās ticības un kultūras. Ne velti krievu kultūrā, lai arī eksistē daudz stāstu un pat eposu par laiku pirms mongoļu iebrukuma, reāli populārie stāsti ir tikai par laiku, kas ar šo iebrukumu saistīts un pārsvarā šie stāsti ir kristīgās baznīcas pasniegti un apspēlēti.
Tādā veidā mēs varam runāt par Moskoviju kā valsti, kuru pārvalda čingizīdi, kas valda kā čingizīdi, kas karo kā čingizīdi un kuras vadībā ir kristīgās baznīcas ticība, kas iznīcina visas citas kultūras un ticības. Diez, kāpēc Eiropa šādai valstij neuzticējās?
Tad nāk 1612. gads, karš, kuru it kā Polija zaudē, bet Moskovijas vadībā nonāk bajāri no Polijas nometnes un sāk īstenot projektu «Roma nova» jeb Romānovi. It kā čingizīdu līnija Moskovijas vadībā ir beigusies un Krievijas eiropeizāciju noslēdz 18. gadsimts, kad Romānovi vispār pazaudē slāviskumu. Tomēr varu izdodas saglabāt pareizticīgo baznīcai, bajāru lielākā daļa no čingizīdu līnijas vien ir, karo Krievija tāpat, kā līdz šim karoja čingizīdi – zaudējumus neskaitot. 19. gadsimta sākumā nepārtrauktu sacelšanos virkni Krievijas impērijā notušēja Napoleona iebrukums, uz ko daudz varēja norakstīt, bet bija skaidrs, ka impērija nav mainījusies un nākamie imperatori turpina valdīt čingizīdu stilā, lai arī izskatās pēc vāciešiem. Skaidrs, ka industriālajā laikmetā šāda impērija nespēja eksistēt un 20. gadsimta sākumā tā sabruka.
Impērijas gan nesabrūk uzreiz – to pierādīja arī Romas impērija. Tīri čingizīdu stilā – absolūti nerēķinoties ar upuru skaitu, iesaistot visas iekarotās tautas un mēģinot sajaukt un pārkrievot visus iedzīvotājus – rīkojās Staļins. Lai arī kā viņu slavētu pēcnācēji, tomēr šādā veidā viņš impēriju nokāva vēlreiz – cilvēciskie resursi vairs nespēja atražoties, bet čingizīdu impērijai, kā to parāda Ķīna, cilvēku skaits ir galvenais. Reāli jaunas teritorijas Staļins neiekaroja, iedzīvotāju skaits būtiski nepalielinājās, jaunus karus nespēja uzsākt un tas noveda pie atjaunotās impērijas sabrukuma 1991. gadā.
2000. gadā Krievijas vadībā nokļuva nākamais čingizīdu taktikas turpinātājs. Tāpat kā iepriekšējie Krievijas vadoņi, ne čingizīds pēc radniecības, bet pēc pārvaldes stila. Tāpat kā 19. gadsimta Krievija, arī tagad šī sistēma nespēj normāli eksistēt. Ja nebūtu Sibīrijas dabas resursu, tad Moskovijai jau Hruščova laikā nebūtu nedz naudas, nedz iespēju turpināt eksistēt tāpat, kā līdz šim. Pašreizējā Krievija zaudē iedzīvotājus milzīgos tempos un savas pozīcijas zaudē arī pareizticīgo baznīca – aizvien vairāk Krievijas teritorijā ir musulmaņu. Tomēr impērijas sabrukums nekad nav pēc nacionālā principa – visu izšķirs ticība un spēks. Tāpēc reālie spēki, kas Krieviju kontrolēs, visdrīzāk būs musulmaņi un Ķīna, nevis demokrātiskā opozīcija.
Galvenā lieta, kas ir jāatceras – Krievija ir palikusi čingizīdu politikas valsts. Sievas un mātes lūdz asiņainajam pundurim piešķirt vīriešiem frontē labākus ieročus, lai viņi var labāk karot, nevis pārtraukt karu. Udmurtijā māte priecājas, ka četri dēli miruši cīņā par Krievijas brīvību karā Ukrainā. Gadu simtiem čingizīdu un pareizticīgo baznīcas kultivētā iekarošanas politika, kas vienmēr deva Krievijai teritorijas izlaupīšanai un varas noturēšanai, ir radījusi nāciju, kura jēgu saskata tikai šādā procesā – jaunu teritoriju iekarošanā un izlaupīšanā. Tas, ka tagad karš rada vairāk izdevumus, nekā ienākumus, viņiem neko nemaina.
Reālā vēsture, no kuras tiešām ir jāmācās, ir tāda, ka četrus simtus gadu Moskovija mēģināja pārrakstīt vēsturi un iestāstīt pasaulei, ka viņiem var uzticēties, bet čingizīdu vieplis tāpat vienmēr izlien uz āru. Krievijai uzticības nevar būt nevienu brīdi – jau vairāk nekā 800 gadus šīs teritorijas iedzīvotāji saskata dzīves mērķi citu nogalināšanā un aplaupīšanā un tas noteikti nemainīsies arī pēc sagrāves Ukrainā.
Foto no arunachalobserver.org.
