Cīnītāji pret korupciju - jaunie komunisti
Jeb nekad nebalsojiet par deputātiem, kas ir gatavi uz noziegumu.
Vienmēr ir kaitinājuši stāsti un teksti par to, kā un kur kāds cīnās ar komunismu. Nu, ka galvenais tagad ir panākt, lai nav komunistu. Tas nenozīmē, ka komunisms ir kaut kas labs, bet patiesībā nedz padomju, nedz citu revolūciju bēdīgā rezultāta iemesls nebija tieši komunisms.
Problēma ir tā, ka slēpjoties aiz stāsta par cīņu pret netaisnību, pie varas nokļūst tā sauktie politiskie noziedznieki jeb pašlabuma meklētāji. Ja kāds vēlas teikt, ka savulaik sarkanie revolucionāri tādi nebija, atļausiet pasmaidīt. Jā, revolūcijas vadoņi nedzīvoja tik labi, kā iepriekš dižciltīgie, bet tur vairāk iemesls bija nevis nevēlēšanās tā dzīvot, bet gan vienkārši iznīcinātā valsts ekonomika un tas, kā viņi turpināja šo ekonomiku vadīt. Citādi bija viss - dārgi ēdieni, kamēr puse valsts mira badā, vasarnīcas visās valsts malās, speciālie dzīvokļi, mašīnas un tamlīdzīgi.
Tomēr pēc 20. gadsimta tautas masas aizraut "celt komunismu" vairs nav vienkārši - vairāk vai mazāk visi dabūja redzēt un dzirdēt, kā komunismu cēla Padomju Savienībā, Laosā, tagad var redzēt, uz ko tas ved Kubā. Turklāt dižciltīgie un bagātie mūsdienās ir cilvēcīgāki, nekā vēl simts gadus atpakaļ un tāpēc tā vienkārši pierunāt atkal un atkal pārdalīt bagātākos īpašumus vairs neizdodas. Vajag citu ideju, kā gūt tautas atbalstu.
Jaunā komunisma ideja ir cīņa pret korupciju. Nedaudz pagriezta citā gaisotnē, bet tāda pati - ir bagātie, ir ierēdņi, kas mūs ir apzaguši un tagad ir vērts uzticēties un atbalstīt jaunajam, gaišajam Antiņam, kurš atņems, sadalīs taisnīgi un visiem būs labi.
Tieši tāpat kā komunisti, jaunie taisnības cīnītāji nepiedāvā nekādu konkrētu darbības programmu. Saukļi ir spēcīgi, parasti gan bezjēdzīgi - piemēram, samazināt ministriju skaitu, ieviest kādas īpašas iestādes, atcelt nodokļus. Tāds mīkstāks komunisms, bet tajā pašā skatījumā. Tiesa, atšķirībā no komunistiem, jaunie politiskie noziedznieki parasti mēdz būt maigāki - lielākajā daļā gadījumu nemaz neplāno darīt kaut ko no tā, ko solīja un, ja arī kaut ko dara, tad daļēji. Parasti arī neplāno būt valsts mūžīgie vadītāji - palaupa gadus četrus, sešus, astoņus un priecājas par to, kas savākts. Kas neliedz ik pa brīdim atgriezties un vēl kaut ko mēģināt piesavināties. Ja valstij nepaveicas, tad izdara to, ko savulaik darīja komunisti - kā tas pašlaik notiek Baltkrievijā, kad vietējais tirāns nemaz neplāno iet prom un ir gatavs turēties līdz pēdējam pie paša radītā troņa.
Šajā sistēmā ir viens mehānisms, kas parasti rada Tarakānam līdzīgas personas. Ja jaunā veida politiskajam noziedzniekam ir izdevies uzvarēt, kā to paveica Ukrainā Zeļenskis un partijas "Tautas kalpi", tad šāda politiskā spēle kontrolē ir svarīgs jautājums, vai viņi paveic noziegumus, par kuriem var tiesāt, vai tomēr nē. Ja noziegumu nav, tad visdrīzāk nākamās vēlēšanās viņus izmet no parlamenta un vietā nāk jauni politiskie noziedznieki. Ja viņi paveic noziegumus, par kuriem nākamā valdība šos cilvēkus var tiesāt, tad iestājas Tarakāna scenārijs - bailēs no soda politiskais noziedznieks ir gatavs uz jebkuru nākamo noziegumu, lai tikai noturētu varu savās rokās.
Šāds scenārijs raisās Ukrainā, kur pašlaik ir pilnīgi skaidrs, ka pats prezidents vai viņam tuvie cilvēki ir veikuši valsts nodevību. Tas ir tikai skaļākais skandāls un nebūt ne vienīgais, jo ir skaidrs, ka "cīnītājus pret korupciju" nebūs nekādu problēmu tiesāt par valsts izzagšanu. Kamēr pašreizējā prezidenta rokās ir parlaments, valdība, tiesa un policijas specvienības, par to pat televīzijā maz runā, vairāk internetā, bet jau nākamajās vēlēšanās viss var mainīties. Tāpēc Ukrainas galvenais jautājums pašlaik ir tas pats, ko vienmēr rakstu - pirms balsojiet par labo un skaisto Antiņu, kas jūsu valsti tūlīt uzvedīs stikla kalnā, vispirms padomājiet - kā jūs no viņa tiksiet vaļā?
Foto no Zelenskiy.site. Tas, par ko savulaik varēja pajokot - prezidents, kuru nepārtraukti ielenc apsardze, kļuvis par drausmīgu realitāti. Par apsardzes agresivitāti sūdzas žurnālisti, savukārt vairākās situācijās visi apskatnieki ir izbrīnīti par cilvēku skaitu, kas iesaistīti Vladimira Zeļenska apsargāšanā - līdz pat diviem policijas bataljoniem.
