Civilizācija ir tehnoloģijas un izglītība, nevis kultūra

Gadījās savu laiku atpakaļ paklausīties Jūlijas Latiņinas vēstures apskatu, kur viņa norādīja, ka 18. un 19. gadsimta tehnoloģiju attīstība Eiropā ļāva pagriezt vēstures ratu pretējā virzienā – līdz tam mežonīgie barbari iekaroja civilizācijas, bet tagad notika otrādi. Tas tā nav – civilizācija vienmēr uzvar. Un kļūda šajā vērtējumā slēpjas apstāklī, ka daudzi uzskata par civilizāciju kultūru, bet civilizācija ir tehnoloģijas.

Bronzas un dzelzs vara

Tie, kas lasījuši manu vēstures apskatu vai grāmatu, var atgriezties pie sadaļas par ķeltiem, doriešiem un baltiem. Ķelti ienāca ar bronzas kultūru, kaujas ratiem un citiem jauninājumiem. Dorieši ar dzelzs ieročiem, dzelzs disciplīnu un demokrātiju. Jā, ķeltiem un arī nākamajiem viļņiem pietrūka laba izglītības faktora, bet tehnoloģiski viņi bija pārāki pār pretiniekiem, īpaši kara tehnoloģiju jomā un tas arī nodrošināja panākumus. Kultūras citadeles Ēģiptē un Divupē vai nu pakļāvās, vai piemērojās tehnoloģijām. Dorieši izmuka no ķeltu likteņa ar izglītības palīdzību, kas ļāva attīstīt dažādas tehnoloģijas un radīt milzu valstis. Kuras sabruka pēc tam, kad kultūra kļuva svarīgāka par izglītību un tehnoloģijām. Balti savukārt tieši tāpēc arī nespēja sasniegt kaut ko līdzīgu iepriekšējiem panākumiem, ka izglītība bija vāja, priekšgalā bija kultūra un tikai ar demokrātiskiem principiem sabiedrībā nepietika, lai radītu jaunas lielvalstis. Savukārt Romas sabrukums arī sākas brīdī, kad kultūra tiek nostādīta augstāk par visu pārējo.

Kā veidojas «tautu cietums»

Ja jums liekas, ka senās ciltis nesaprata, ka kultūra beigās viņiem var radīt problēmas, tad tā nav. Ne viens vien «barbaru» iebrucējs centās nīcināt ārā visu, kas par kultūru liecina, tai skaitā arī Hitlers, kurš kultūru centās aizstāt ar propagandu un vēl parunāsim par to, kā tas vienmēr beidzas. Tomēr kultūra ir izklaide un cilvēks bez izklaides un saturīgas laika pavadīšanas nevar dzīvot.

Tā kā tas arī ir process, kam ir jāpievērš uzmanība, bet visās valstīs, kur tas izdevās – Moskovijā, Arābu kalifātā un Osmaņu impērijā – tas beidzās ar sabiedrības degradāciju, kur kultūras joma pārslēdzās ar uz ticību, kas savukārt noslauca daudz vairāk resursu un naudas, nekā kultūra ikdienā. Tas ir faktors, kas parasti iznīcina jebkuru teokrātiju – mēģinājums pārņemt kultūru, kas beidzas, kā jau teicu, ar sabiedrības degradāciju un izmaksas «kultūrai» šādi tikai pieaug, nevis samazinās. Savukārt valsts jebkurā gadījumā kļūst par tā saukto «tautu cietumu», kur pat par kultūru runāt ir grūti, kur nu vēl izglītību vai tehnoloģiju attīstību.

Korāna tulkošana nav izglītība

Arābu un tjurku valstis sākumā arī ienāk ar atvērtību jaunām tehnoloģijām un izglītībai, bet islāms pēc tam vienmēr tās nomāc – ja izglītības kvalitāti vērtē pēc prasmes dažādi tulkot korānu un citus svētos tekstus, tas nekad labi nevar beigties. Kā tas notika arī Ķīnā, kur pēc tam pārsimts Eiropas karotāju dalīja daudzmiljonu valsti. Vai Amerikas kontinentā, kur vēl aizvien tik daudzi apjūsmo šī kontinenta vēsturisko «kultūru» un pat izsaka vēlmi to atgriezt.

Eiropas augšupeja renesansē patiesībā sākas ar tehnoloģijām, cilvēku masām un sabiedrības attīstību, kuras rādītājs ir māksla, bet pamatā ir tehnoloģijas un izglītība. Tas iezīmēja arī Anglijas un pēc tam ASV augšupeju – jaunas ražošanas tehnoloģijas un veiksmīga masu izglītība. Un tas iezīmē šobrīd arī ASV lejupslīdi – kad visa priekšgalā nostāda kultūru un izglītību pakļauj ideoloģijai, nevis kvalitatīvai apmācībai. PSRS un Japāna savulaik pacēlās tieši uz šī viļņa – masveida apmācība un koncentrācija uz tehnoloģijām, kaut vai ārzemēs nozagtām, kultūru aizvietojot ar propagandu un īstermiņā tas lieliski nostrādāja.

Propaganda nomāc sabiedrības attīstību

Te gan vienmēr jāatceras, ka svarīgas ir arī sociālās tehnoloģijas un tas vienmēr pieviļ tirānijas, kuras nolemj iet PSRS vai Japānas ceļu, aizstājot kultūru ar propagandu. Uz ko vēl aizvien ar pēdējiem spēkiem cenšas balstīties Asiņainais Punduris. Kā to pēdējā laikā cenšas darīt arī Latvijā. Tā sauktais tirānijas un propagandas ceļš tehnoloģiju attīstībā vienmēr ir vienveidīgs. Vislabākais piemērs ir automašīnas un tie, kas braukuši un pārzina auto vēsturi, lieliski varēja redzēt, kā tas izskatās PSRS – Moskvičs, Zaporožecs, invalīdu vāģis un tā tālāk. Tas pats sociālo tehnoloģiju jomā – neļaujot sabiedrībai veidot savu kultūru un attīstīties, sabiedrība degradē. Te svarīgi ir saprast, ka tā nav, ka kultūra nav svarīga. Bet ir svarīgi sabiedrībai pašai veidot savu kultūru, nevis uzspiest projektus, kas pēc tam dārgi izmaksās un atņem naudu tehnoloģijām un izglītībai. Saūda Arābija pašlaik izmisīgi cenšas no šīm lamatām izvairīties, bet nesanāks – brīdī, kad islāms pārņems Eiropu, tur pazudīs galvenie ienākumi ne tikai naftas maksājumu ziņā, bet arī tūrisma jomā, bet sava kultūra un izglītība kā nav, tā nav.

Tūdaliņi un tāgadiņi paši tiks galā

Stāsta morāle attiecībā uz Latviju ir vienkārša – neuzticieties nacionālajiem tūgadiņiem un tādaliņiem. Tas pats par Moskovijas kultūras kanibālismu – nav jēga ticēt krievu kultūrai. Pasaulē patiesībā šī kultūra neko nav atnesusi. Izņemot ciešanas un neizpratni par moskovita mīklaino dvēseli. Ko vērts ir stāsts par to, kā Japānā pārtulkoja Tolstoja «Karš un miers».

Tauta pati zina, kādu kultūru vēlas un valdībai vienkārši tas ir jāatbalsta, kādas nu ir iespējas. Tas, kas ir jāprasa no valdības, pirmkārt ir kvalitatīva izglītība. Nevis slavas stāsti kārtējam IZM ministram, naudas slaukšana, izkropļotas izglītības definīcijas un mīklaini priekšmeti, bet gan reāla izglītība. Un tehnoloģiju attīstības atbalsts sadarbībā ar visu pasauli, nevis mēģinājumi dažādos veidos ierobežot militāro uzņēmējdarbību un kavēt uzņēmumu attīstību. Gribiet labāku pasauli – atbalstiet tos, kas ir par izglītību un tehnoloģijām.

P.S. Jūliju Latiņinu ļoti ilgi augstu vērtēju. Viņas apskati periodā līdz 2020. gadam un arī Covid – 19 histērijas sākuma pirmais gads bija fantastiska pieredze, skatoties, kā viņa vērtē pasaules notikumus un atrod īstās stīgas, kas raksturo likumsakarības. Tas, kā viņa salūza pēc tam uz Krievijas imperiālisma nots, nespējot pieņemt, ka Moskovijas kultūra patiesībā ir tukša skaņa un arī viss pārējais ir vienkārši marasmātiskas likumsakarības – tas diemžēl jau ir cits stāsts. Skumjš, nepatīkams un neklausāms, bet ir. Brīdī, kad Jūlija pretēji sev nolēma, ka kultūra ir svarīgāka par visu, pazuda viņai svarīgs vērtēšanas kritērijs un tas bojā visu, par ko pēdējā laikā viņa runā un ko viņa analizē.

Foto nemainīgs – mēs nemākam novērtēt ne tikai tehnoloģiju lomu sabiedrībā, bet pat to, kas ir kultūra, kuru paši esam pacēluši tik augstu cilvēces izaugsmes vērtējumā.