Demokrātisko republiku spēks

Kā jebkurai pārvaldes formai, arī republikām ir savs vājās un spēcīgās puses. Spēcīgās puses mēs visi vairāk vai mazāk zinām, bet par vājumiem kautrējamies runāt. Nevienam taču nepatīk runāt par dažādām savām slimībām, bet reizēm tomēr vajag. Jo arī šādus vājumus var padarīt par spēku.

Pirmais un galvenais republiku vājums parasti slēpjas tur, ka šādas valstis ne visai vēlas karot. Tāpēc droši var pagrozīt rādītājpirkstu pie deniņiem katru reizi, kad kāds Krievijas propagandons stāsta par to, kā Eiropa jau gadu simtus vēlas iekarot Krieviju. Aha, kā tad - bez apstājas guļ un domā.

Nevēlēšanās karot republikām ļoti bieži izmaksā ļoti dārgi - labākais piemērs ir Otrais pasaules karš. No otras puses ir arī otra veida piemēri, kad republikā varu pārņem militāristi. Tad rezultāts ir pat daudz biedējošāks, jo karu rīko nevis prasti organizēts līderis ar vienveidīgu domāšanu, bet gan cilvēku grupējums, kurš spēj novērtēt savas vājās un sliktās puses un mācīties no kļūdām. Tās gan parasti ir nevis demokrātiskas republikas, bet gan tādas, kur vēlēšanu tiesības pieder šaurai cilvēku grupai. Raksturīgākie piemēri ir senā Roma un pēc tam arī Venēcija viduslaikos - republiku spējas kontrolēt situāciju ļoti ilgā laika mērogā parasti ir ļoti iespaidīgas un krīzes situācija parasti pasliktinās no tā brīža, kad republikas aizvien vairāk pārvēršas par monarhijām. Visdrīzāk, ja tās paliktu par republikām, tad izkļūtu no krīzēm, bet tautai vienmēr taču gribas noticēt, ka ir tas Antiņš, kurš veiksmīgāk vedīs uz «saulaino tāli», nevis noticēt simts večiem, kas saka, ka tik vienkārši tādas lietas nenotiek.

Otrs republiku vājums ir tas, par ko tikko runājām - ticība Antiņam. Jo «saulainā tāle» taču ir tik tuvu, vienas rokas stiepienā. Vajag tikai ticēt Antiņam. Un neuztraukties, ja «saulainā tāle» neizrādās tik tuvu, kā gaidīts - svarīga taču ir ticība.

Tādā veidā republikas zaudē pašu svarīgāko - brīvas un netraucētas vēlēšanas. Iespēju kandidātiem pieteikties vēlēšanās. Iespēju brīvi par sevi un valsts problēmām runāt. Godīgu balsu skaitīšanu. Godīgas vēlēšanas. Ticībā Antiņam pazūd visi brīvības iekarojumi un cilvēki atjēdzas valstī, kur nav ne brīvības, ne labklājības - tikai ceļš uz «saulaino tāli». Kuru pat daoisti nenovērtētu, jo šis ceļš ir visai valstij, atņemot katra cilvēka personisko attīstības ceļu.

Republikas ir pierādījušas, kas noteiktos gadījumos var veiksmīgi karot. Tas sākās jau senajā Grieķijā, kur agoras apvienojās, lai nostātos pretim Persijai - milzīgai valstij. To varētu salīdzināt, ka tagad Andora, Lihtenšteina, Luksemburga, San Marino un Malta apvienotos un veiksmīgi sakautu Krievijas karaspēku. Vismaz teritoriāli tas apmēram tā izskatītos, jo teritorija, no kuras vāca karaspēku cīņai ar Persiju, bija apmēram mūsu Vidzemes lielumā. Un tomēr agoras uzvarēja - gan tāpēc, ka republiku pilsoņiem ir cita domāšana, cīnoties par savu zemi, gan tāpēc, ka republiku karaspēks parasti ir labāk bruņots un trenēts, nekā monarhiju armija, gan tāpēc, ka republikas bija efektīvākas lēmumu pieņemšanā ilgtermiņā. Arī Otrajā pasaules karā republikas beigās karoja visefektīvāk - jā, viņas nebija gatavas zibenskaram, bet tai pat laikā ilgtermiņā uzturēt karadarbību problēmu nebija, atšķirībā no Vācijas un PSRS teokrātiskajiem režīmiem. Pēdējais izturēja pateicoties demokrātiju atbalstam, bet Vācijas nacistu režīms nosprāga ar drausmīgu smirdoņu, kas vēl aizvien ik pa brīdim ir manāma visās pasaules malās. Un jā - demokrātijas spēja apvienoties atšķirībā no PSRS teokrātiskā režīma, kurš spēja domāt tikai un vienīgi par citu valstu sarīdīšanu savā starpā.

Toties nekāda mehānisma, kas varētu cīnīties ar vietējiem Antiņiem, republikām nav. «Ne mana cūka, ne mana druva!» - šis latviešu teiciens vienmēr ir ļoti labi raksturojis jebkuras republikas attieksmi pret citās valstīs notiekošo. Patīkami, ka jau 20. gadsimts sāka mainīt uz labo pusi šos uzskatus, bet diemžēl diezgan neveiksmīgi. Iemesls ir diezgan vienkāršs - tāpat kā līdz šim valstsvīri vērtē republikas tieši tāpat kā monarhijas un teokrātijas, bet tā nav - republikas tomēr ir valstu attīstības sistēmā augstāks pakāpiens un pieejai ir jābūt pavisam citai. Par ko šoreiz arī būs stāsts.

Pirmais mēģinājums risināt situāciju bija Apvienotā Nāciju organizācija - neaizmirsīsim, ka ASV to visu bīdīja cauri tāpēc, ka cerēja uz pasaules demokratizāciju, nevis ar domu, ka tas būs mehānisms, kā Krievijai vai Ķīnai neļaut iesaistīties republikām konfliktos, kuras pašas uztaisījušas. Tā arī sanāca - mērķis bija demokrātizācija, bet sistēma bija vecā - tāda pati, kā iepriekš un, iesaistoties monarhijām un teokrātijām, sistēma nevis palīdzēja pasaules demokrātizācijai, bet gan kļuva par mehānismu, kā, atkārtošos, monarhijām un teokrātijām nepieļaut, lai republikas iesaistās konfliktos demokrātisko spēku pusē.

Kā to risināt? Veidot savu republiku savienības. Starp citu - šādas savienības ir praktiski ļoti ilgmūžīgas, lai arī ar savām problēmām. Vispirms, kā piemēru minot Eiropas Savienību, šādās savienībās notiek sava veida ekonomiskā cīņa, kas, protams, rada nepatiku. Tomēr šāda cīņa parasti notiek ievērojot noteikumus, kas gan atkarīgs no katras valsts, bet tomēr ievērojot, turklāt tirgus ekonomika valstīs ļauj atrast efektīvus risinājumus, šādā veidā nodrošinot attīstību. Kā jau minēts - republikas iedzīvotāji neredz iemeslus veikt kaut kādus iekarojumus, jo normālas republikas mērķis ir rūpēties par saviem iedzīvotājiem, nevis par kaimiņu valsts iedzīvotājiem. Ja kādam šis sauklis šķiet dīvains, tad jāatgādina, ka monarhiju un teokrātiju mērķis ir gūt no iekarotajām teritorijām labumu, lai iekarotāji varētu labāk dzīvot. Un tagad mēģiniet man pastāstīt, kā kādai no republikai iekarot Beirūtu vai Ziemeļkoreju, vai pat Krieviju, lai šī republika sāktu dzīvot labāk? Nekādā veidā.

Vārdu sakot - republiku apvienības ir ilgmūžīgas un efektīvas. Par Brexit varat man šeit nestāstīt - ja izdosies īstenot Londonas mēra un viņa draugu sapņus, tad Lielbritānija ir tiešā ceļā uz Antiņa solīto «saulaino tāli» un šīs valsts iedzīvotājiem ir atlikuši divi ceļi - vai nu iet uz «saulaino tāli» tāpat kā Ziemeļkorejai jeb tomēr pašlaik vēl dažādās pēdējās vēlēšanās, kurās nav stājušies spēkā ierobežojumi, panākt, ka šo kompāniju tomēr nomet. Tāpēc šis piemērs nekādi neraksturo normālu republiku sadarbību - Lielbritānijas Antiņam Eiropas Savienība nav vajadzīgi tieši tāpēc, ka šis Antiņš pat nedomā par kaut ko diskutēt un kaut ko mainīt.

Tomēr Eiropas Savienībā kā valstu apvienība ir neefektīva politiskajā ziņā - kritēriji, kas ir jāievēro Eiropas Savienības valstīm, ir ļoti izsmērēti un neskaidri. Tāpēc uzdrīkstēšos piedāvāt kritērijus demokrātisko valstu savienībai, kura būtu jāapvieno un kurai jābūt pietiekami spēcīgai arī militāri, lai īstenotu pieņemtos nosacījumus.

1. Savienībai ir jāievēro demokrātisku republiku principi. Tas nozīmē, ka visās valstīs ir jāievēro brīvu vēlēšanu principi - vārda brīvība bez valsts cenzūras, iespēja kandidēt katram, brīva vēlēšanu kampaņa, nav ierobežojumu kandidātu reģistrācijai, nekādas falsifikācijas balsu skaitīšanā, vēlēšanu rezultātu atzīšana.

Jā, lai cik savādi nebūtu, ja ievēro visus šos principus, neviens Antiņš nespēs vest valsti uz «saulaino tāli» ilgāk par diviem vēlēšanu posmiem. Pats tālākais - trijiem. Ja nacistiskajā Vācijā turpinātos vēlēšanās, visdrīzāk 1938. gadā Hitlers vēlēšanas zaudētu. JA nekļūdos, tad pilnībā viņi nekad vēlēšanās arī neuzvarēja un tieši 1938. gadā sākās dažādas represijas, jo bija jānovērš uzmanība no problēmām, kuras Hitleram radās. Tieši tāpēc vajadzēja sākt visas Vācijas zemju atkalapvienošanu, kā Putinam, jo problēmu jau bija tik ļoti daudz, ka citādi cilvēku uzmanību novērst nevarēja. Nerunājot vispār par boļševikiem, kuri nevienas vēlēšanas nekad Krievijā nebija uzvarējuši.

2. Savienība īsteno savas tiesības kontrolēt šo principu ievērošanu. To īsteno ar savienības novērotāju dalību visa veida vēlēšanās katrā valstī. Novērotāji ir gan savienības apmaksāti, gan uz brīvprātības principa - ja kāda no organizācijām, kas atrodas šajās valstīs vai medijiem vēlas aizsūtīt uz valsti, kur notiek vēlēšanas, novērotājus, nav nekādu tiesību valstij atteikt. Turklāt savienībai ir tiesības pieprasīt atcelt likuma ierobežojumus, kas neatbilst pirmajam punktam.

3. Ja kāda no savienības republikām sāk pārkāpt šos demokrātiskos republikas principus, savienībai ir tiesības ar militāra spēka palīdzību iejaukties, lai šos pārkāpumus novērstu. Jā, savienībā esošajām valstīm ir jāparedz noteikts budžeta process militārajām vajadzībām, jo, kamēr eksistē monarhijas un teokrātijas, būs vēlme iedzīvoties uz citu valstu iedzīvotāju rēķina. Jā, šāda savienība būtu otrs NATO un šādai savienībai būtu jābūt kopējā karaspēka vadībai.

4. Savienībai ir jāpatur tiesības iejaukties citas republikas dzīvē pēc republikas vadības aicinājuma vai pēc republikas iedzīvotāju vairākuma aicinājuma. Jā, šajā gadījumā tieši domāju Ukrainu un Baltkrieviju. Ja pēdējo mazākā mērā, tad tas, kā Eiropa uzmeta Ukrainu, bija drausmīgi. Un šāda savienība legalizētu palīdzības veidu demokrātiskām sistēmām.

Protams, ka ir aktuāls jautājums - kam to visu vajag? Ko dos šāda savienība? Iemesli ir vairāki.

1. Monarhijas un teokrātijas ilgtermiņā samazina valsts ekonomisko un arī visa cita veida attīstību - intelektuālo utml. Savukārt republiku spēks ir tieši sadarbībā un vienas valsts izkrišana no aprites rada problēmas visai sistēmai. Kur nu vēl vairāku valstu, kā tas savulaik notika Austrumeiropā, kad valstis sāka vadīt jauni monarhi.

2. Viena problēma ir tas, ka valsts izkrīt no aprites, otra problēma - kā viņu pēc tam efektīvi apritē atgriezt. Ne velti tagad un vēl ilgi Austrumeiropā būs problēmas. Tieši tāpēc republika nemīl karot - lai to atgūto kroplīti paceltu pārējo līmenī, ir jāiegulda tik daudz resursu un naudas, ko var taču iztērēt savas valsts iedzīvotājiem!

3. Jebkurai monarhijai vai teokrātijai agrāk vai vēlāk būs jāmeklē ar ko karot. Pat ja valdnieks nevēlēsies, būs jāmeklē, jo kaut kādā veidā būs jāaizver acis uz valstī notiekošo. Karš pat var nebūt - pietiek stāstīt par visiem tiem ienaidniekiem, kas valsti cenšas iekarot. Tas nozīmē, ka palaižot Antiņu pie varas, mēs kaimiņos normāla sadarbības partnera vietā iegūstam potenciālo karadarbības draudu, saraujam sadarbības saites un iegūstam daudzu - ekonomisku un sociālo problēmu avotu. No kurienes visi nelaimīgie bēgs? Un viņiem taču būs jāpalīdz.

4. Antiņi darbojas kā ķēdes redakcija. Redz, izdevās vienam, tad arī es varu mēģināt! 20. gadsimta Austrumeiropa ir labākais piemērs. Tāpēc Orbāns Ungārijā nav vienkārši kaut kāds muļķis, kurš lai ar savu valsti dara, ko grib. Gan jau mēs paši savās zemēs tiksim galā. Nē, tā ir ļoti liela un nopietna ES problēma. Ja mēs neaiziesim tālāk savā vēlmē veidot sadarbību, tad paši būsim vainīgi.

Nākamais jautājums - vai šāda sistēma apdraud valsts suverenitāti? Ja demokrātisku republiku suverenitāti, tad nē. Ja oligarhistisku republiku, monarhiju un teokrātiju - tad jā. Jo republikas pamatdoma ir rūpēties par saviem iedzīvotājiem un situācijā, kad pat kaimiņu zemes garantē, ka mehānisms, kas liek varasvīriem rūpēties par saviem iedzīvotājiem, darbosies, tas nekādi nevar ietekmēt tavas valsts suverenitāti. Toties, ja valsts mērķis ir nodrošināt labumus ļoti šaurai iedzīvotāju grupai - skaidrs, ka viņiem šāds mehānisms nepatiks.

Vārdu sakot - nav grūti izveidot savienību, kas tiešām rūpētos par cilvēktiesībām un demokrātiju. Vajag tikai vēlēties to izdarīt.  

Senās Grieķijas agoras pierādīja, ka republiku spēks ir apvienībās. Mūsdienās ir svarīgi šo pieredzi ne tikai neaizmirst, bet arī izmantot.