Džordana stāsts par getu izcelsmi un darbību jeb «Getica»

Priekš tiem, kam patīk lasīt - pienācis tas laiks paņemt pašu pamatīgāko stāstu par gotiem. Un Džordans jau pašā sākumā sagriež mums visu uztveri kājām gaisā. Ja kādam trūkst pacietības lauzties cauri visiem šiem džungļiem, tad var mēģināt uzticēties maniem secinājumiem visa šī stāsta beigās.

«Getica» iznākšanu vērtē ap 6. gadsimta vidu. Uzreiz jāatzīmē, ka Jordans brīžiem savos laikos un apskatos lēkā uz priekšu un atpakaļ un bieži nav skaidrs, par ko īsti ir stāsts tajā momentā un tāpēc varu kaut kur arī tulkojumā kļūdīties.

Skitija - tā ir Austrumeiropa

Vispirms viņš jau 6. gadsimtā labi zina, kas ir Skandināvija, turklāt to ir zinājis jau Ptolemajs. Tas nav kaut kāds visiem nezināms kakts. «Skandija» ir pilnīgi skaidra un tur nav tā, ka kāds pārzinātu tikai Labā cilvēka zemes (Germania Magna) dienvidus. Tad mums ir Sarmātu kalni, kas visdrīzāk ir Karpatu kalni, un Vislas upe, kas, izrādās, atdala Labā cilvēka zemi no Skitijas. Skandināviju jeb vietām Skandzu, ja pareizi var saprast, uzskata par salu un tas brīžiem traucē saprast, kas ir kas. Piemin Vagi upi, bet vai tā ir Ņeva vai Daugava – ej nu pasaki. Ņemot vēra, ka piemin lielu ezeru, varētu būt Ņeva, bet par tā laika reālo Austrumeiropas ģeogrāfiju ir daudz jautājumu.

Skandijas salā esot daudz tautu – piemin Adogitus, «Screrefennae» un «Suehans», kas darbojas ar zirgiem tikpat labi, kā «Thyringi». Turklāt, cik var saprast, teritorijas pārstāvjus slavē kā labus amatniekus.

Tālāk sākas gotu stāsts, kad «rege» (rix, ķēninš?) Beriga izsēdās kaut kur pie Dānijas krasta, padzina vietējos no «Vimerugi» un nodibināja savu «Gothiscandza». Viņi pakļauj jau tur esošos vandāļus. Gadi nav pieminēti, tā kā pat īsti nevar saprast, kas tas par laiku, bet pēc tālākā apraksta un pieminētajām personībām varētu būt pat apmēram pusotru tūkstoti gadu pirms mūsu ēras. Iebrucēji dzīvo salīdzinoši labi un piektajā paaudzē Filimera, Gadariga dēla laikā nolemj, ka var iet karot tālāk. Tāpēc uzbruka Skitijas Oijas zemes tautai, kuru sauc «spalorum» - spali, spalo? - un aiziet līdz Pontam – Melnajai jūrai.

Pēc vārdiem varam izvērst divas grupas – ir mums dārgie «riksi» - Berigs, Gadarigs, bet uz beigām izpeld jau mums pazīstamais «mers» - Filimers.

Tālāk izrādās, ka ir bijis vēl viens gotu vēsturnieks – Ablavijs. Kopumā no visa teksta pamazām kļūst skaidrs, ka ļoti daudz informācijas Džordans ir ņēmis no citu autoru darbiem, turklāt bez jebkādas kritikas, kas mazina ticību hronikas tekstam. Tomēr – kā arī tālāk runāsim – ja tev ir rakstīts avots, tas ir labāk par to, par ko nekā rakstīta nav.

Tālāk grūti saprast – vai nu Ablavijs, vai Josifs Flāvijs šo cilti, ko Jordans sauc par gotiem, sauc par Magogu un vērtē, ka tie bija nevis goti, bet gan skiti.

Turpinājumā Jordans iezīmē Skitijas robežas un te droši var teikt – tā ir visa Austrumeiropa. Tā kā – ja mēs tālāk kaut ko saucam par Skitiju, tad jūs ziniet, par ko runājam. Turklāt pie Volgas upes Skitija robežojas ar trīs tautām, bet te ir jautājums par tulkojumu. «Hunnus, Albanos et Seres» - Hunni un Albāņi mums tā kā būtu teorētiski saprotami, lai gan visdrīzāk tie tomēr ir alani, bet tā jau ir mana versija. Kāpēc «Seres» tulko kā ķīniešus, nevis kā «turkus» vai vienalga ko citu, man nav skaidrs. Un tad te ir milzīga, gigantiska purva apraksts kaut kur pa vidu, par ko runā arī daudzi mūsdienu vēsturnieki, attiecinot to uz aptuveno Rutēnijas jeb Baltkrievijas mūsdienu teritoriju. Rietumu malā šim purvam dzīvo gepidi. Vislas dienvidos mums ir veneti. Turpat mums ir sklavēni un anti, par kuriem hronists saka, ka viņu nosaukumus pašlaik maina gan attiecībā pret to, kur viņi dzīvo, gan to, kurā kopienā (laikam domāts valstiskā veidojumā), viņi ir. Pilsētas viņi veido mežu un purvu vidū. Pie Vislas ietekas jūrā dzīvo vidivari (pievērsiet uzmanību saknei «vari», kas daudz parādīsies arī tālāk) un tālāk uz austrumiem apmetusies miermīlīga tauta «Aesti». Uz dienvidiem no šīm tautām dzīvo «Acatzirorum» - Akatciri? Katciri, katziri, kam nav lopkopības, kas dzīvo no medībām.

Sakauj Ēģiptes ķēniņu

Un tālāk sāksies!!! Esiet gatavi?!! Tālāk aiz viņiem pie Melnās jūras dzīvo bulgāri. Vai uz dienvidiem, vai austrumiem, nav skaidrs, bet, spriežot pēc tālākā apraksta, tomēr tur, kur es viņus uz to brīdi iezīmēju – austrumos. Un tad mums ir hunni, kurus, cik var saprast, veido divi grupējumi - «Altziagiri» un «Saviri» - savīri izklausās pilnīgi baltiski. Pirmie arī kaut kā saistās ar vārdu «zirgi» un ir klejotāju tauta, kas klejo atkarībā no laika uz Ukrainas ziemeļiem un atpakaļ uz dienvidiem. Ir vēl hunuguri, kas tirgo peļu ādiņas – kas domāts realitātē, nav skaidrs.

Tālāk raksta: «Goti vienmēr ir bijuši gudrāki gandrīz par visiem barbariem un gandrīz kā grieķi. Goti vienmēr nomierināja Marsu ar visbargākajiem rituāliem (jo viņa upuri bija gūstekņu nāve), uzskatot, ka karu vadonis jānomierina ar cilvēku asiņu izliešanu.»

Un visbeidzot – pie Melnās jūras gotu grupējumi sadalījās divās daļās - «Vesegothae» (neko neatgādina? «Vesevalde», kas parādīsies Indriķa hronikā) kalpoja Baltu ģimenei, bet «Ostrogothae» Amalu ģimenei. Un tās abas ir gotu dižciltīgo ģimenes. Apdzied tādus varoņus, kā «Eterpamara, Hanale, Fridigerni, Vidigoiae». Cīnās pret «Vesosis Scythis», kas pazīstami ar savām amazonēm un, cik var saprast, šī karadarbība notiek ļoti karstā apgabalā, varētu būt kaut kur Kaspijas jūras ziemeļos vai vēl tālāk.

Tālāk tur iet tādi stāsti, ka nenobrīnīties un kas liek domāt, ka gotu pieminētais iebrukums Ģermānijas ziemeļos ir ļoti sens. Goti «rex» Tanausis laikā pamanījās sakaut Ēģiptes ķēniņu, pakļaut Mēdiju un no tiem, kas palika uz vietas, esot izveidojusies partiešu rase, kas, cik es saprotu, tie paši persieši vien ir. Tad pa vidu viņam vēl amazones pagūst izkaroties pa bijušās Persijas valsts teritoriju. Spriežot pēc Jordana teiktā – Trojas karu periods. Atgādinu – spriežot pēc šī visa, Jordans gotu valstiskumu izvelk līdz apmēram 1500 gadiem pirms mūsu ēras.

Interesants ir Jordana novērojums: «Praksē lielāko daļu nosaukumu tautas pieņem, kā romieši bieži aizņemas no maķedoniešiem, grieķi no romiešiem, sarmati no vāciešiem, goti no huniem.» Ja hunni ir tjurki no Ķīnas, tad kāpēc reāli par viņiem runā sen pirms mūsu ēras un gotu nosaukumi ir tik baltiski un slāviski?

Slaveno Tomirisu, kas nokāva Kīru, Jordans sauc par gotu karalieni - «Getarum reginae Thomyre». Atceroties apkārt klīstošo nosaukumu «Masa geti», būs vien jāpiekrīt. Tomirisa izvēlas vēlāk Melnās jūras ziemeļu krastā būvēt pilsētu «Thomes». Slavenais Dārijs vēlējās precēt gotu rega Antirisa meitu, bet šiem precinieks izskatījās pārāk nenopietns un tas izraisīja karu. Atcerieties – mežonīgie stepju barbari, kam Dārijs ir nenopietns precinieks? Vai ne? Un izrādās, ka tas arī bija viens no kara iemesliem starp Grieķiju un Persiju – tieši šī gadījuma dēļ Dārijs iebruka Grieķijā, vēloties šeit izveidot savu bāzi karam ar gotu valsti. Vēlāk Filips apprecēja rega Gudilas meitu Mebopu. Vārdu sakot – jau šajā brīdī, apmēram 5. gadsimtā pirms mūsu ēras, mēs runājam par esošu valsti jau vairāk nekā septiņsimts gadu garumā. Vēl Aleksandra laikā, kamēr šis karoja Āzijā, gotu vadonis Sitalks izpostīja Grieķiju.

Vienkāršāk vērtējot – regs kā vārda sastāvdaļa ir pārvērties titulā, savukārt vārdi jau sen vairs neatgādina gotu Berigu un Gadarigu. Nav nekā tjurkiska, bet daudzi vārdi ir baltiski tuvi un mums pieņemami. Romas laikos gotus pakļaut neizdevās un bija pat mēģinājumi viņus izglītot kultūras un zinātnes jomā, kas it kā bija veiksmīgi, bet nenoturīgi. Ap šo brīdi varam runāt par gotu valstiskumu jau vismaz pusotru tūkstoti gadu.

Tālāk gotu rex Corillus valda Dakijā. Te jau varam runāt par romanizāciju, spriežot pēc vārda. Un ap šo laiku šo valsti ieskauj tādas tautas kā «Aroxolani, Iazyges, Sarmatae, Basternae». Par teritoriju turpinās karš starp gotiem un romiešiem – viens no gotu vadoņiem ir Dorpaneus, kurš divreiz sakauj romiešus.

Amalu dzimta

Un tālāk sākas lielā ģeneoloģija, no kuras velk ārā Amalu dzimtas saknes. Kā jau teicu – laika robežās Jordans regulāri lēkā šurpu – turpu. Uzskaita pirmā vadoņa vārdu, viņa pēcteča un tā tālāk. Pārpublicēju, kā rakstās.

Gapt – Hulmul – Augis – Amal – Hisarna – Ostrogotha – Hunuil – Athal – Achiulf et Oduulf.

Achiulf - Ansila et Ediulf, Vultuulf et Hermenerig.

Vultuulf – Valaravans – Vinitharium – Vandiliarium – Thiudemer et Valamir et Vidimir. Šajā līnijā var pamanīt, kā parādās meri un miri.

Thiudimir – Theodericum – Amalasuentham - Athalaricum et Matesuentham de Eutharico. Amalasenta dzemdēja divus dēlus no Eutarika, kas arī bija rados ar šo visu sarakstu.

«Hermanaricus (iepriekš Hermenerig) – Hunimundum – Thorismundo – Berimud – Vetericum - Eutharicum, qui coniunctus Amalasuinthae genuit Athalaricum et Mathesuentam.» Tālāk jau tur sākas Bizantijas intrigas, to atstāsim. Ja skatāmies, sākumā ir pietiekami daudz baltisko vārdu, kurus vēlāk aizstāj «miri», «riksi», «ulfi» un «mundi».

Jordans Austrogotu un Vesegotu nosaukumu tulko kā rietumu goti un austrumu goti. Ost un west šajā stāstā iederas, bet pilnu pārliecību par iemesliem nerada un tai pat laikā ģeneoloģijā parādās «Ostrogots», bet «Vesegots» neparādās. Šeit atļaušos darīt to, ko pārmetu citiem vēsturniekiem – šaubīties par Jordana skaidrojumu. It īpaši tāpēc, ka pāris nodaļas tālāk viņš pats runā par regu Ostrogotu.

Parādās arī vietējo trāķiešu vārdi – vīrietis Mika un sieviete Halana, kas it kā ir leģendārā Maksimina vecāki, bet viņa komandā ir tādi ļaudis kā «Argaithum et Gunthericum» - Argaits un Gunteriks. Maksimins ir 3. gadsimta 20. - 30. gadi, tā kā sasaisti mēs te jau varam kaut kādu iegūt.

Un tagad – gribiet zināt, cik sens ir joks par igauņiem kā ļoti lēnu tautu? Ļoti sens. Izrādās, ka gepidu nosaukums tā arī esot radies – tas apzīmējot lēnus ļaudis. Tiesa lēnie ļautiņi vienu brīdi esot dikti savākušies, nodibinājuši spēcīgu valsti un gepidu rex Fastida, pat ne regs, bet pat rex, pakļāva Vislas lejas reģionus, sakāva burgundiešus un izaicināja gotus. Un rex Ostrogota laikā pie Galtisas pilsētas pie Auhas upes notika milzīga kauja līdz pat naktij, pēc kuras gepidu rex Fastida atkāpās.

Kas mums tur bija par stāstu par lielo Ungriju? Ā, tas vēl būs ...

Turpinājumā gotu vadonis Kniva (ja pareizi sapratu) sakauj gan romiešus, gan gallus. Kas tur visu laiku stāstīja par prastajiem barbariem, kurus romieši ik pa brīdim iekaustīja? Kaut kā izklausās pilnīgi otrādi.

Tālāk gotu «duces» - jā, tieši tā, «duces» - Respa et Veduco Tharuaroque – Respa un Veduks no Trāķijas, ja pareizi saprotu, turklāt Ve duco jau ir skaidri pamanāms, laupa Mazāziju, turklāt pamatīgi. Pēc tam Jordans atzīst, ka goti regulāri piedāvāja savus pakalpojumus Romas imperatoriem, kas bez gotiem nemaz nespēja tikt galā ar ienaidniekiem – piedāvāja pat 40 tūkstošu vīru armiju. Par cipariem parunāsim vēlāk. Piemin gotu regus Ariarici et Aorici un Geberich. Ariariks, Aoriks un Geberiks? Vārdu sakot – trešais gadsimts gotiem ir īsts zelta laiks.

Tālāk stāsts ir par vandāļu rex Visimar, kas nācis no Asdingiem, pakļāva milzīgas teritorijas no jūras līdz gepidiem. Austrumos šim grupējumam bija goti, «Marcomanus» rietumos, ziemeļos hermenduli un dienvidos Donava. Karā ar Geberiku vandāļus sakāva un viņi noslēdz līgumu ar romiešiem, ka tie atļauj vandāļiem apmesties Pannonijā, no kuras viņi vēlāk pārceļas un Galliju, kur sakauj vietējos.

Ērmanīša laiks

Tad beidzot 4. gadsimta sākumā mēs nonākam līdz Ērmanītim – Hermanaricus, par kuru ir teikts, ka viņš bija dižciltīgākais no Amaliem, kuru salīdzina ar Aleksandru Lielo. Un tad nu Jordans uzskaita, ko tik viņš nav pakļāvis: «Golthescytha Thiudos Inaunxis Vasinabroncas Merens Mordens Imniscaris Rogas Tadzans Athaul Navego Bubegenas Coldas». Un reizē neesot ļāvis iznīcināt herulu tautu, kuru pārvaldīja Halariks. Ar tautu uzskaitījumu gan ir tā, ka par šiem ir aizdomas, ka Džordans tos ir no kaut kurienes paņēmis un tās patiesībā bija teritorijas vai pilsētas vai vismaz kaut kas izdomāts, jo paralēles ne šeit, ne citās vietās, kur Džordans aizraujas ar šādiem iekarojumu uzskaitījumiem, grūti realitātē atrast.

Un tagad – esat gatavi?!! Tadāmmm!!! Tālāk Ērmanītis ierodas pie venetiem. Un, Jordans saka: «Jo šie, cēlušies no vienas dzimtas, tagad nes trīs vārdus, proti, Venethi, Antes, Sclaveni.» Mhm, un par ko mēs te visu laiku runājām? Tieši par to pašu. Tālāk viņš pakļauj aestus, kas dzīvo pie Ģermāņu jūras un dzīvo mierīgi tālāk, valdot pār visu Ģermāniju un Skitiju.

Vārdu sakot – 4. gadsimtā Ērmanītis izveido valsti – supermonstru, pakļaujot daļu Vācijas un visu Skitijas teritoriju. Atceramies, kāda tajā laikā ir Skitijas robeža. Tiesa, bulgārus vai volgārus te nepiemin, tā kā par austrumu robežām lielas skaidrības nav, bet ir vesela kaudze, kuru vidū var būt arī viņi, tikai ar citu nosaukumu. Vārdu sakot – 4. gadsimtā Austrumeiropā ir valsts, kas ir daudz lielāka par slaveno Kijevas lielkņazisti. «Un valdīja pār visām Skitu un Vācijas tautām kā pār savām zemēm.» Skitija un Ģermānija šajā gadījumā ir domātas kā teritorijas, ja nu kāds nepamanīja.

Kas bija hunni?

Tālāk Jordans stāsta diezgan spēcīgā leģendu stilā par to, kā radās hunni. Te mēs atgriežamies pie ļoti seniem laikiem – nedaudz pēc gotu ierašanās Ģermānijā, kad regs Filimers no sava vidus izraidīja raganas «Haliurunnas», kuras sajaucoties ar purva rajonā dzīvojošajiem iedzīvotājiem, radīja jaunu rasi – mežonīgu un agresīvu. Ja atceramies, tad bija stāsti par «Greathungi» un te, acīmredzot, ir vēl kāds variants. Jordana hunniem nav nekāda sakara ar tjurkiem un Jordans tieši norāda, ka viņiem ir saistība ar tā sauktajiem gotiem. Vienīgais, kas izskatās reāli, ka viņiem ir saistība ar mongoloīdajām Austrumeiropas ziemeļu tautām. Savākušies karam hunni uzvar «Alpidzuros, Alcildzuros, Itimaros, Tuncarsos et Boiscos, Halanos». Atkal vismaz man neko neizsakoša vārdu grupa – pēdējie varētu būt alani. Aprakstā ir nežēlīgi karotāji zirgos. «Jo viņi ar zobenu iegriež vīriešu vaigos, lai, pirms tie var saņemt piena barību, būtu spiesti paciest brūci. Tāpēc bezbārdas vīri noveco un kļūst bez skaistuma, jo dzelzs grumbaina seja ar rētām aprij matu savlaicīgo žēlastību. Viņi patiešām bija mazi pēc auguma, bet veikli kustībās un ļoti gatavi jāt, ar platiem pleciem un gatavi lokiem un bultām, ar stingriem kakliem un vienmēr lepni stāvēja taisni. Tomēr šie dzīvo zvēriskā mežonībā, maskējoties par cilvēkiem.»

Tie, kas cieta no hunniem, aicināja palīgā Ērmanīti, bet tas, aizrāvies ar iekšējām intrigām, pamanījās pēc rosomanoru cilts vai grupējuma aiziešanas apvainot problēmās sievieti Sunildu, kuru nogalināja saplēšot ar zirgiem un pēc tam viņas brāļi Saruss un Ammiuss no ģermāņiem pamanījās ievainot Ērmani. Hunni rex Balambera vadībā sašķeļ vesegotus un ostrogotus un pēc Ērmaņa nāves, kad viņš mirst no ievainojuma, sāk savu karu pret ostrogotiem. Spriežot pēc tālākā apraksta, lai arī goti ir Ērmaņa impērijas pamatā, tomēr pēc sakāves pret hunniem viņi lokālās grupās vienojas ar Romas impēriju, ka pārvāksies viņu teritorijā. Šeit viņi ir palikuši jau bez karaļa – vada Fritigernus, Alatheus et Safrac. Romieši mēģina likvidēt arī šos vadoņus, bet sanāk pretēji – romiešus sakauj un viņi jau apmetas Trāķijā un Dakijā kā savos īpašumos, pēc tam regulāri laupot Balkānu teritorijas. Vēlāk vestgotus vada Aithanarico, kurš piekrīt pakļauties romiešiem un gotu karaspēks palīdz apspiest sacelšanos Gallijā. Visdrīzāk ka šī darbība arī pavēra ceļu vēlākajai vesegotu invāzijai Gallijas teritorijā.

395. gadā mirst Teodosijs un vesegoti izvēlas sev par vadoni Halariksu (Alariksu, Alarihu), kurš ir no Amalu otrās ģimenes «Baltha», kas tulkojumā nozīmē «drosmīgais», ar pārdrošu varonību. Izrādās, ka viss varēja beigties mierīgi, jo Alarihs vienkārši meklēja, kur viņa ģimenei pakļautajiem palikt uz dzīvi. Imperators Honorijs nolēma viņus sūtīt uz Galliju. Interesanti, ka piemin, ka jau pirms tam vandāļu regis Gezeriks bija paguvis izpostīt Gallijas un Spānijas zemes. Šajā brīdī gotiem pamanās uzbrukt visu slavētais Stiliconis, kuru viņi sakauj un tālāko jūs jau zināt. Romu goti izlaupīja, bet nededzina pilsētu un neaiztika svētās vietas. Pēc tam Halariks aiziet mūžīgā, viņu apglabā Busentas upes gultnes vidū ar daudziem dārgumiem un nogalē visus racējus, lai neviens nezinātu vietu. Tālāk vadību pārņem Ataulfs, kurš cīnās Gallijā un Spānijā, viņu nogalina Eorvulfs, bet par karali ieceļ Sigeriku, pēc kura nāk Valija.

Tālāk uzskaita vandāļu vadoņus Āfrikā vienu pēc otra – Gyzericus, Hunericus, Gunthamundus, Thrasamundus, Ilderich, Gelimer, kur ar pēdējo tiek galā jau Justiniāns, kura laikā Jordans arī hroniku rakstīja.

Tālāk, cik var saprast, 5. gadsimta vidū Austrumromas vadība jau ir apvienojusies ar hunniem cīņā ar gotiem. Kaut kā ļoti ātri sākās draudzība starp mežoņiem un romiešiem. Pa vidu izpeld Attila, kuru slavē par to, ka viņam izdevās noslēgt mieru starp abiem grupējumiem, kas tobrīd ir nosaukts par visu hunnu un skitu tautu valdnieku. Atkal sanāk, ka tas ir veidojums līdzīgs Ērmanīša impērijai.

Par "tizlajām" ciltīm

Ak jā – atkal nedaudz par tizlajiem barbaru meistariem: «No turienes mēs tuvojāmies ciemam, kurā uzturējās karalis Attila. Ciemam, kas atgādināja ļoti lielu pilsētu, kurā mēs atradām koka sienas, kas celtas no spīdīgiem dēļiem, kuru karkass bija tik izturīgs, ka dēļu savienojumus ar aci gandrīz nevarēja saskatīt. Jūs redzētu ēdamistabas, kas izvietotas plašākā platībā, un portikus, kas izvietoti visos iespējamos dekoros. Pagalma teritoriju ieskauj plaša perimetra žogs, tāpēc tās izmēri jau paši liecināja par karaļa pils lielumu. Šīs bija barbaru ķēniņa Atilas tronis, kurš pārvaldīja visus barbarus. Viņš deva priekšroku šiem mājokļiem, nevis iekarotajām pilsētām.»

Pa vidu paspīd teksts par sarmātiem, kas nogalinājuši drosmīgāko gotu vadoni Vidigoju. Piemin vārdu – Attilas tēvu sauc Mundzuko, tēva brāļi ir Oktars un Roass, viņa brālis ir Bleds. Šeit var vilkt jau austrumnieciskas līdzības, bet pagaidām tas ir tīri teorētiski. Katrā ziņā klasisko gotu vārdu te nav. Par Atillas nāvi Jordans saka, ka viņu nogalināja brālis Bleds, kas pēc apraksta ir austrumnieciska skata: «Viņa augums ir īss, ar platu krūšu kurvi, lielu galvu, mazām acīm, retu bārdu, zemu degunu.» Tiesa, vēlāk jau min pavisam kaut ko citu – varbūt neveiksmīgs tulkojums.

Turpinājumā tur ir vesela kaudze intrigu, kur romieši ir pat kaut kur malā – kad barbaru valdnieki paši tiks galā ar savām problēmām, tad padomās par kaut kādiem romiešiem. Bet Attila atbalsta vesegotu rexa ienaidnieku un pēc romiešu lūguma vesegotu rex Teodorids apvieno vienā karaspēkā sev pakļautos, romiešus un «Franci, Sarmatae, Armoriciani, Liticiani, Burgundiones, Saxones, Ripari, Olibrione» un Katalūnas laukos sakauj Attilu. Interesanti, ka Attila ierodas Gallijā ne tāpēc, ka viņam nav ko darīt, bet tāpēc, ka alanu rex Sangibanums sola atdot savus īpašumus Gallijā Attilam. Attila nebija gatavs Gallijā sagaidīt tādu karaspēku. Notika dažādas zīlēšanas, kas nesa sliktas zīmes Attilam, bet, nonācis neveiksmīgā situācijā, viņš nolēma pieņemt kauju. Savukārt alanu karaspēku abi sabiedrotie – vesegoti un romieši – ielika sava karaspēka vidū tā, ka nebija kur mukt. Attilas pusē piedalījās arī ostrogotu karaspēks, kurus vadīja ģermāņu pārstāvji Valamire et Theodemire et Videmere, kuri, pēc hronista apraksta, bija dižciltīgāki par pašu Attilu. Kā arī gepidi ar Ardariksu vadībā. Kas visi atzīst Atillu kā lielu autoritāti. Tomēr Attilam nācās kauju uzsākt neveiksmīgā pozīcijā, kad Teodorida karaspēks bija augstienē, bet Attilas karaspēks apakšā. Cik šajā stāstā vispār ir hunnu, katrs pats var izdomāt. Kaujas aprakstā nerodas sajūta, ka te ir liela nozīme kādiem jātniekiem.

Tālāk sākas nedaudz sviesta aprakstā. Jordans citē vienu no karavadoņu runām, bet pats pēc tam nezina, kas īsti notika kaujas laukā. Teodorīds te viņam krīt un mirst zem savu karavīru zirgu pakaviem, te mirst sirmā vecumā, te viņu nogalina Andagiss no Ostrogotiem. Pa to laiku vesegoti uzbrūk tieši hunniem un viņus gandrīz iznīcina. Atilla paglābjas ar bieži zināmu metodi: «... gandrīz noslepkavoja Atilu, ja vien viņš nebūtu iepriekš brīdināts un nekavējoties ieslēgts sevi un savus vīrus nometnes sienās, kuras viņš bija norobežojis ar ratiem.» Spriežot pēc apraksta, haoss bija drausmīgs, bet romiešu pārstāvis Aēcijs spēj visu savākt – Atilla ir aplenkts, ostrogoti norobežoti no vadoņa. Vesegoti pa to laiku atrod sava Teodorīda līķi un viņu apglabā dēls Torismuds.

Šajā brīdī romieši izdara kārtējo superģeniālo gājienu. Laikam jau gadu simtu intrigas tomēr atstāj savu iespēju. Baidoties, ka pēc hunnu iznīcināšanas gotiem nepaliks ienaidnieku, romieši pierunā vesegotus pārtraukt slaktiņu un visi kopā atstāj pozīcijas. Attila vienu brīdi vienkārši konstatē, ka visi ir aizgājuši. Aiz lieliem priekiem viņš vairs nedodas tālāk Gallijā, bet izposta venetu pilsētas pašreizējās Venēcijas reģionā.

Turpinājumā Atilla atkal cenšas pievienot sev alanus, bet Torismuds atkal nostājas pretim un šoreiz bez tik izteiktas kaujas Atilla atkal dodas prom. Visu šo laiku šīs tautas dzīvo pa Vācijas teritoriju kā pa savu zemi. To pašu teritoriju, kur romieši savulaik leģionu pazaudēja.

Iespējams, ka šeit parādās atslēga uz to, ko vēlāk Sakso Gramatikus savā hronikā, kuru vēl skatīsim, sauc par «Austrumu valsti». Kad Austrumromas impērija valda imperators Marciāns – 450. - 457. gads, Jordans sauc šo teritoriju par «Orient» - Austrumi.

Vesegotu rindās kopā ar «suevi» tautu parādās daudz skandināvisku vārdu – Eurich (Ēriks), Rimismunds, Agrivulfs. Ostrogotiem tobrīd ir citi vārdi – Recimerems. Interesanti, ka Gallijā liela nozīmē tajā laikā ir britiem, kas regulāri iesaistās dažādos karos un kuru karalis pēc sakāves karā ar vesegotiem bēg pie burgundiešiem. Šajā laikā Austrumromas impērijas galmā liela nozīmē ir gotu un romiešu pēctecim Flāvijam Ardaburam Asparam, kas vada karaspēku kā ģenerālis.

Tad 5. gadsimta otrajā pusē Itālijā iebrūk jauns invāzijas vilnis – torkilingu rex Odoakers, kurš nāk kopā ar heruliem, skiriem un citām tautām, šādi pakļaujot visu Itālijas teritoriju. Vietējos viņš biedē ar to, ka nav kristietis, jo var saprast, ka daudzi goti jau ir kristieši, bet šis grupējums ir pagānisks.

Jordans stāsta arī par to, kā Hunni pakļāva ostrogotus – cik var saprast, Ostrogotu vadonis Vinitarijs no Amalu dzimtas divas reizes sakāva hunnus, bet trešajā kaujā krita no bultas un tas ļāva hunnu vadonim Balambram apprecēt viņa meitu Vadamerkamu un pieteikt savas tiesības uz valdīšanu. Turklāt viņa pusē nostājas arī Gesimunds, Hunnimunda Lielā dēls, kurš valda arī pār daļu gotu. Pa vidu visi karo ar sueviem. Tālāk Balambrs nostāda ostrogotu vadībā vēl vienu Hunnimundu, kas bija Hermanriksa jeb Ērmaņa dēls. Pēc viņa nāk Torismunds, kurš pamanās karot ar gepidiem un ātri atdod galus. Turpinājumā ostrogoti iztiek bez vadoņa, gaidot, ka pie varas varēs nākt Valamers, kura tēvs bija Vandalārijs, Ērmanīša brālis. Jordans norāda, ka daļa ostrogotu, nicinot savējos par pakļaušanos hunniem, devās pie vesegotiem.

Pēc Attilas nāves

Šeit jau parādās slāviskais «mirs» - Vandālārija «Valamers» pārvēršas par «Valamiru» un vēl divi dēli par «Thiudimir Vidimir», kas ir izteikti slāviski. Tā viņi trīs kalpoja Attilam, līdz viņš apprecēja jaunu sievu Ildiko un kāzu laikā tā nosvinējās, ka pa nakti ņēma galu un otrā rītā visi atrada jauno sievu izmisumā pie varenākā valdnieka līķa. Arī šajā gadījumā apbedīšana bija diezgan iespaidīga un ej nu sazinu, varbūt kādreiz to vēl atradīs: «Naktī slepeni apglabāja līķi zemē, pārklājot to vispirms ar zeltu, otrkārt ar sudrabu un treškārt ar dzelzs cietību, ar šādu argumentu norādot, ka visspēcīgākajam ķēniņam derēja viss: dzelzs, kas pakļāva tautas, zelts un sudrabs, ko viņš saņēma kā rotu abām valstīm. Viņi pievieno ieročus, kas iegūti, nogalinot ienaidniekus, vērtīgas faleras ar dažādu dārgakmeņu mirdzumu un dažāda veida emblēmas, ar kurām tiek kultivēts galma krāšņums. Un, lai ar tik lielu bagātību apmierinātu cilvēku ziņkāri, viņi par riebīgu atlīdzību nogalināja tos, kas bija norīkoti darbam, un acumirklīga nāve piemeklēja gan apbedītāju, gan apbedīto.» Ak, šīs primitīvās ziemeļu ciltis.

Attilas dēli nolēma sev sadalīt zemes ar lozēm, bet vietējie izrādījās ar to neapmierināti. Neatkarību atguva gepidi, pār kuriem valdīja rex Ardariks. Attilas vecākais dēls Elaks pret gepidiem veda Gothum, Rugum, Suavum, Hunnum, Alanum, Herulum ciltis, bet gepidi kaujā uzvarēja un Elaku nogalināja. Hunni muka uz Austrumromu un tur saņēma atļauju apmesties, bet Ardariks nodibināja mieru ar impēriju.

Kas mums paliek pēc hunniem – šajās teritorijās? Sauromāti, jeb, kā Jordans saka, sarmāti, kemandri un daži hunni. Pie Melnās jūras paliek skiri, sadagari un alani, kurus vada Kandaks, kuram arī ir nosacīta līnija no Amalu dzimtas. Turpinājumā viņš uzskaita Attilas dēlus, kas ņemt katrs savu mazu kaktiņu – Hernaks, Emnetzurs un Vltzindurs.

To, kā tautas mainās simts gadu laikā, Jordans raksturo kā vienas gotu grupas pārmaiņas Balkānos: «Šodien Nikopoles reģionā Mēzijā, Emimona kalna pakājē, dzīvo liela tauta, taču tā ir nabadzīga un nekarojoša, un tai nav nekā pārpilnībā, izņemot dažādu veidu liellopu ganāmpulkus, ganības un koku mežus.»

Turpinājumā stāsta par to, kā Valamirs karo ar Austrumromu, bet beigās noslēdz mieru un Tiudimira dēlu Teodoriku kā ķīlnieku nodod Konstantinopolei, kur viņš apgūst vietējās mācības.

Ļoti nenovērtēti šajā stāstā ir suevi jeb, visdrīzāk, sveji, kas te visiem maisās pa vidu un regulāri kaut kur karo. Tā sanāk, ka aktivizējas kārtējais Attilas dēls Dintziks un sākas karš starp hunniem un ostrogotiem. Pa vidu sveju dux Hunumundus laupa huņņu zemes Dalmācijā, bet viņu sagūsta un ar visiem karavīriem saņem verdzībā. Tomēr svejus pasaudzē, bet drīz sākas jauns karš, šoreiz ar skiru iesaisti. Viņus pieminēja kā tautību, kad runāja par Attilas impērijas sadalīšanos. Karā mirst Valamirs un dusmīgi goti iznīcina skirus kā tautu. Kas tur runāja, ka kādreiz nacionālisma nebija?

Hunimundam (vai tas ir tas pats Hunnumunds, vai nav, pat nepateikšu, bet tas ir sveju regs) un Halarikam miera nav un viņi kopā ar sarmātu vadoņiem Beuku un Babaju un pāri palikušajiem skiriem, rugiem un gepidiem Edika un Hunvulfa vadībā iebrūk gotu zemēs. Pirmajā kaujā Tiudimirs sakauj apvienoto armiju. Aizsalstot Donavai karaspēks iebrūk sveju kontrolētajās zemēs Alpu rietumos, kur dzīvo baibari (bavārieši?), franki, burgundieši, tīringieši un alemani. Turpinājumā Tiudimirs pakļauj sveju un alemanu zemes un atgriežas mājās, kur sagaida jau paaugušos Teodoriku.

Intersanti, ka ap šo laiku parādās «Romanorum duce» - jau tagad runā par Rumānijas teritoriju. Šeit sarmātu regs Babajs sakauj šo Romāņu vadoni Kamundu. Teodoriks sakauj un nogalina Babaju un sagrābj arī teritoriju.

Cik var saprast, tad Balkānu ziemeļi nebija tik auglīgi, kā Melnās jūras reģions un sākās bada gadi. Vidimers dodas karot uz Itāliju, bet Tiudimirs kopā ar Teodoriku karo Balkānu ziemeļos un sakauj arī sarmātus, kas viņam pakļaujas. Konstantinopole atpērkas no laupīšanas karagājiena un Tiudimirs drīz mirst no slimības, atstājot aiz sevis Teodoriku. Viņu Austrumromas impērijā uzņem kā savējo un pierunā iekarot Itāliju. Tur Teorodiks sakauj Odoakru. Bet – pēc tam viņš sievu meklē nevis romiešu ģimenēs, bet gan prasa par sievu franku rega Lodoina meitu Audefledu, cerībā, ka dēli pēc tam sadalīs Gallijas zemes. Tomēr dēliem «Celdebertum et Heldebertum et Thiudebertum» Galliju tā arī pakļaut neizdevās – vairāk paši cīnījās savā starpā. Tā Konstantinopole dabūja prom no savām zemēm vēl vienu spēcīgu iekarotāju. Teodorikam ir divas meitas, kuras izprecina vesegotu un burgundiešu valdniekiem, māsu vandāļu karalim un mazmeitu Tūringas valdniekam. Turklāt arī vēlākās paaudzes atzīmē, ka viņi ir no Amalu dinastijas. «Rietumu daļā nebija nevienas tautas, kas nebūtu kalpojusi Teodoriham, kamēr viņš dzīvoja, vai nu draudzībā, vai pakļaušanās ceļā,» saka Jordans.

Atkal par skaitļiem

Pievērsiet uzmanību, ka nedz gotu, nedz hunnu, nedz citu grupējumu vadoņi pat nemēģina ieprecēties Romā. Priekš viņiem Romas vadoņi nav dižciltīgi. Tas noved nākotnē pie Romas vadības izskaušanas, jo jaunajās regālijās kaut cik vērtē tos, kas savas saknes spēj izvilkt no pirmā Augusta – Oktaviāna Augusta laikiem, bet visi pārējie dižciltīgi neskaitās un Romas autoritāte pieaug tikai vēlāk ar kristietības izplatību.

Vēl ir vērts pievērst tam, kā hronisti piemin karaspēku skaitu. Jo tuvāk nāk paša Jordana laikam, jo reālākus ciparus viņš min. Ja iepriekš runāja pat par simtiem tūkstošu karotāju, tad pēdējos ierakstos jau ir seši tūkstoši un vienā no sadursmēm Teodoriks ar 500 jātniekiem sakauj pretinieku, pakļaujot lielu teritoriju apmēram pašreizējās Bosnijas – Hercegovinas reģionā. Tā kā šeit mēs jau runājam par reālajiem karapulku apmēriem, nevis seno hronistu sacerētiem un šo realitāti ir vērts ņemt vērā arī nākotnē, skatot senās hronikas.

No Teodoriksa varu pārņem Atalariks, kas ir vēl zīdainis, kas pilngadību tā arī nepiedzīvo. Viņa pēcteči mēģina kontrolēt Galliju, bet neveiksmīgi. Franki šajā reģionā ir daudz spēcīgāki un regulāri karo pat Spānijā. Tā kā vēlākie karagājieni no Franku valsts puses un cīņas ar arābiem ir jau ierastā reģionā.

Justiniāns, pakļaujot Itāliju, iznīcina gotu pēdējos dinastijas pārstāvjus un karaspēka veidojumus. Šādā veidā zināmā mērā arī paverot ceļu frankiem uz Gallijas teritorijas pilnu pakļaušanu.

--

Secinājumi 1

Par ko liecina Džordana «Getica»? Valstiskums kā ideja un spēcīgas monarhijas idejas valda Austrumeiropā un Skandināvijā jau vismaz pusotru tūkstoti gadu pirms mūsu ēras un varbūt pat senāk. Lai kā visi lielītu Romu, gadu tūkstoša sākumā Austrumeiropas valdniekiem tā ir slaucamā teritorija, kur var regulāri iebrukt un sakaut vietējo karaspēku. Ja gallu ciltis Francijas un Vācijas teritorijā Romas impērija pamazām pakļauj, tad ar gotiem un citām ciltīm romieši pārsvarā izvēlas vienoties, ja tas ir iespējams.

Jādomā, ka lielākie karaspēki, kurus izdevās savākt, bija apmēram 30 – 60 tūkstoši un minētie simti tūkstoši ir pārspīlējums. Visdrīzāk tie paši desmit tūkstoši jau bija liela masa, jo arī Romas impērija parasti karoja ar vienu vai diviem leģioniem, kur leģions nepārsniedza 10 tūkstošus karavīru. Beigās atsauces uz lielu karaspēku 6000 karavīru skaitā un panākums ar 500 jātniekiem apmēram iezīmē tos karaspēka grupējumus, kas ikdienā pārvietojas, izņemot varbūt lielākās kaujas, kuras vairākas reizes ir pieminētas. Tas, ka Romai nebija kāda vadošā loma Austrumeiropas vadoņu attiecībās, liecina fakts, ka reti kurš no galvenajiem vadoņiem izvēlējās ieprecēties kādā romiešu ģimenē – tas pats Teodoriks radojās ar jebkuru karali, nevis Romas imperatoru, lai arī Konstantinopolē bija uzaudzis.

Kopumā hronikas ticamība ir apmēram tāda pati, kā «Atskaņu hronikai», kas 13. gadsimta pirmās puses notikumus atspoguļo virspusēji un diezgan neprecīzi, bet tuvākos precīzāk. Vietām ir jūtams, ka Jordans citē kaut kur iegūtu tautu sarakstu, kas tikpat vienkārši var būt pilsētu nosaukumi un kaut kas tamlīdzīgs, jo nekādas līdzības ar vēlāk minētajām tautām neparādās. Automātiski ne visiem Jordana aprakstiem var pilnībā ticēt, kas dot interpretācijas iespējas.

Izņemot dažas līdzības ar austrumniecisko izskatu, hunnu saikne ar tjurkiem neparādās. Parādās cieša hunnu sasaiste ar gotiem. Turklāt gotu attieksme pret hunniem ir diezgan nicinoša un var just, ka viņiem bija nepatīkami kaut kam tādam pakļauties. Te varam vilkt sasaisti ar imperatoru klasiku – pilnīgi iespējams, ka pakļauto tautu apspiešanai Ērmanītis izmantoja ugru tautas, kas bija saistītas ar zirgiem un tās ar laiku izmantoja iespēju šo savu ekspansiju turpināt savās interesēs. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka hunnus vietējie labi zināja un šis notikums bija viņiem pašiem liels pārsteigums, ka varēja tā nenovērtēt. Kā var atzīmēt, parādās arī viņu ietekme gepidu un citās zemēs. Būs vēl stāsts par lielo Ugriju un somugru valodas izplatīšanos ziemeļu reģionos, tad tas tā arī notika.

Par kādām tautām mēs varam runāt? Puslīdz droši varam teikt, ka balti ir dorieši. Baltiskie vārdi Vislas apgabalā parādās ļoti sen, jau Trojas karu laikā. Jordans skaidri apvieno trīs tautas vienā grupā, nosaucot tās par radnieciskām. Par gotiem var pateikt to pašu, ko par turkiem vēlāk. Ir pētījums, kura akadēmisko avotu nezinu, bet kas parāda, ka jau sestajā paaudzē piedzimušajā turku sultānā nebija nekā no turciskā – varēja atrast ļoti daudzu tautu asinis, kas apkārt dzīvoja, bet nekā no turkiem.

Vispirms jau paši goti pārņem Amalu dinastijas līniju un lepojas vēlāk ar Baltu dinastiju, kas iezīmē to, ka grupējums varbūt sauc sev par gotiem, bet cik tur no tiem gotiem ir – dievs vien zina. Tas pats vēlāk ar hunniem. Vai gadu tūkstoša sākumā Melnās jūras ziemeļos vēl aizvien dzīvo sarmāti vai šo teritoriju tā dēvē tikai pēc iepriekšējās tautas nosaukuma – nevar pateikt. Jordans nepiemin nedz sarmātus Melnās jūras ziemeļos, nedz arī slāvus, tā vietā pieminot hunnu cilti, kas tur klejo pa stepi. Slāvi viņam vispār neparādās – ir tikai vārdos meri, mari un miri, turklāt pēdējie parādās pašās beigās. Savukārt «mers» parādās ļoti ātri – piektajā gotu karaļu paaudzē, kad notiek ieiešana Amalu dinastijā. Te nu atliek atzīt, ka visi veneti, sklavēni un anti ir slāvi, jeb tie tomēr ir balti, kas atbilst arī pēc teritorijas, un meri un mari tomēr ir baltiskie papildinājumi. Arī Vislas upi tajā laikā Jordans sauc par «Viscla». Savukārt ar «miriem» ienāk jau slāviskie grupējumi un vārdu papildinājumi mainās.

Jordanam ir skiri, kas apmēram atbilst tam aprakstam, kas ir par sklavēniem citos avotos – tauta, kuru gandrīz iznīcināja un pakļāva verdzībā tik lielā skaitā, ka pēc tam no šī nosaukuma atvasināja vergu nosaukumu. Tā gan ir tikai mana versija, kam gan atbilst sklavēnu aprakstītā teritorija apmēram Melnās jūras ziemeļu reģionā. Savukārt Skandināvijas tautu kārtējo invāziju 4. un 5. gadsimtā iezīmē sveju ienākšana un plašā skaitā parādās «mundi».

---

Vēl īsāks secinājums

Austrumeiropā valstiskumam visdrīzāk vēsture bija jau 2. tūkstošus gadu pirms mūsu ēras un vēl senāk. Dinastiju sasaiste bija tik spēcīga, ka vēl 5. gadsimta beigās Teodoriks izvēlas saradoties ar Austrumeiropas valstu karaļiem, nevis ar romiešiem. Romas impērija pirmajā tūkstošgadē regiem un reksiem ir slaucamā govs, kuru regulāri sakauj un slauc nodevas. Romas karaspēks neko daudz pret viņiem nespēj. Sklavēni, veneti un anti ir viena tauta, kas ienāk doriešu viļņa laikā, veido senas dinastijas un visdrīzāk bija balti. Par to, kas īsti ir hunni, nav tiešas skaidrības. Īpaši tāpēc, ka pats Jordans vispirms viņus apraksta kā stepes iedzīvotājus un pēc tam nomitina kur kur austrumos purva malā. Spriežot pēc nākamajiem kauju aprakstiem, skaitliski šis grupējums ir neliels un tāpēc es palieku pie domas, ka tie ir «kungi» - dažādu tautu apvienojuma valdošais grupējums, kas sevi sauca šajā vārdā.

Kopumā Jordans paver priekškaru tam, ko varētu nozīmēt vārds «balti», kad viņi īsti ieradās šajās zemēs un kas ar šīm ciltīm notika. Šis noteikti nav vienīgais avots par tā laika notikumiem un pilnam skatam būtu vērts iepazīties arī ar pārējiem rakstiskajiem avotiem. Jordana gotu vēsture, kurus viņš bieži sauca arī par getiem, no kā radies nosaukums «Getica», kārtējo reizi parāda, ka šajā periodā tautas mijās un maisījās tā, ka droši pateikt, kas kur gāja un ko darīja, nevar. Ņemsim vērā, ka pēc huņņu iebrukuma vienīgā tauta, par kuru mēs droši varam pateikt, ka viņi ieradās invāzijas rezultātā, ir bulgāri.

Public Domain, https://en.wikipedia.org/w/index.php?curid=63246042