Ērmanītis – labais leitis, pasaules otras lielākās valsts valdnieks

Šodien mēs parunāsim par Austras gotiem. Latīņu literatūrā apzīmētiem kā Ostrogothi, Austrogothi. Un sava laika, iespējams, pasaulē lielākās valsts valdnieku Ērmani. Kurš tā arī būtu palicis aizmirstībā, tāpat kā daudzi citi pasaules valdnieki, ja ne bizantiešu hronists, gotu pēctecis Jordans.

- Viss, par ko rakstīšu, ir publiski atrodams, apskatāms un izlasāms. Nebūs nekādu slepeno rakstu, nezināmo baltu rakstu zīmju utt. Viss, par ko stāstīšu, ir publiski zināms, redzams un izmantojams. -

Jordanam, ja nu kas, ir grāmata par gotiem. Katrs pats var mēģināt palasīt, kam tas interesē un izdomāt, cik starp «gotiem» bija ģermāņu vai skandināvu realitātē. Ja skatās no ģermanofīlu viedokļa, tad tur ir daudz neloģiska. Ja paskatās no baltu viedokļa - tur viss ir loģiski. Un jā – pilnīgi loģiski, ka germanofili un slavofili atzīst, ka viņa apraksts neesot reālistisks.

Amalu dinastijas laikmets Austrumeiropā

5. gadsimtā «ģermāņi» Austras goti (ja nu kādu interesē, var pameklēt baltu mitoloģijā, ko nozīmē dieviete Austra, Austras koks utt.), jā, tie paši ģermāņi, kas aiz sevis atstāja dienvidslāvu tautas, nodibina vienu vai vairākas karalistes Balkānu reģionā. Kamēr visigotus vada karalis Als vai Alass Balts, tikmēr Austras gotus vada jau romanizētais Teodors Amals no Amalu dinastijas. Un tieši pie pēdējās ir vērts pieķerties visvairāk.

Tā nu sagadījās, ka ļoti primitīvās Austrumeiropas cilšu savienības karalis Ērmanis, par kuru vēl runāsim, esot zinājis savus senčus vismaz desmit paaudzēs un vedis ciltsrakstus pat ne no cilvēkiem, bet gan dieviem. Paņemsim te aprakstu no Jordana.

Pirmais sencis bija Gapts, kuru vēsturnieki asociē ar skandināvu kara dievu, kuru sauca par Gaptu vai Gautu. Hulmuls, kas ir nākamais rindā pēc Gapta, esot leģendās visu Dānijas ļaužu priekštecis. Pēc tam nāk Augis, kurš jau ir Amals – Augis Amals, no kura nāk dinastijas nosaukums. Tad nāk Atāls un pēc tam gan īsti ģermāņu vilku pēcteči – Ačiulfs un Oduulfs, kam seko Ansila un Eidulfs, Vultuulfs un tad mūsu rikss Ērmanis – Ermanaric. Pazīstams arī kā Hermanis – Hermanaric. Ja pieļaujam, ka viņš varēja būt pat Germanis - kā savulaik izvilka vārda sakni no lietuviešu Ger - labais un ģermāņu - man - cilvēks, tad tas ir vienkārši ļautiņš, kurš palika mūsu teritorijas iedzīvotāju atminā kā Labais karalis un transformējās vārdā Ērmanis. 

Latvju populārāko Ērmani taču mēs zinām?

Latvju slinkums un mazvērtības kompleksi

Bet ar ko tad senais Ērmanis ir tik pazīstams un kāpēc mūsu vēsturiskajā literatūrā viņš vispār neparādās? Par pēdējo uzreiz saku – vienkārši slinkums un bijība ģermanofilu priekšā kopā ar mazvērtības kompleksu. Bet pa pirmo – vispirms jau ar valdīšanas laiku. Hronikā min, ka valdība no 296. līdz 376. gadam mūsu ērā. Hronisti saka, ka viņš esot dzīvojis 110 gadus, bet tikpat reāla ir klasika, kad par karali kronēja praktiski zīdaini jeb arī vienkārši leģendāri vienā valdniekā apvienots vesels dinastijas zars. Tomēr te ir vērts vienmēr pievērst uzmanību tam, kas realitātē veicina ordu lielos karagājienus – pat ne tik daudz notikumu stepēs, cik lielu un varenu valdnieku vara, kas pēc tam var sūtīt laupīšanas un iekarošanas karagājienos savus vasaļus un karavadoņus.

Protams, ka modernie vēsturnieki apšauba, ka Ērmanis varēja pārvaldīt teritoriju no Polijas līdz Urālu kalniem un no Melnās jūras līdz Baltijas jūrai. Nekad taču tā vēsturē pēc tam arī nav bijis, vai ne? Nu, jūs taču atcerieties – tās primitīvas cilšu savienības, kas atnesa Eiropai dzelzi un demokrātiju. Bet hronists norāda tieši tādu teritoriju.

Tēls ir populārs ģermāņu un skandināvu sāgās. Vienā no šīm sāgām parādās arī viņa padomnieki – Bikka un Seveke.

Ērmanis ir zināms kā lielkungs (Greuthungi), kuru nomaina Vitimiris, kurš jau ir vienkārši kungs (hunns?). Dinastija sadalās un viens zars ģermanizējas – zināmi ir tādi vārdi kā Hunimunds, Torismunds, Beremunds, kam seko Veterikss un Eutarikss. Savukārt Austras gotu līderi, Ērmaņa pēcteči, ir vairāk slāviski – Valamirs, Teodemirs, kam jau 475. gadā seko kārtējo riksi – Teoderikss, Atalarikss, karaliene Amalasinta (gadu gan tikai valdīja) un tad seko Teodads – 536. gads, pēdējais valdnieks.

Amalu pēcteči

Kā zināmākos Amalu dinastijas pēctečus piemin Billungus, Saksijas hercogus un Krievijas impērijas baronus Solovjovus, kas vēl 1727. gadā bija zināmi kā Solovjovi fon Gretutungen, turklāt Solovjovi atzīmēja, ka Ērmanis bija viņu priekštecis. Šajā stāstā ir vērts pievērs uzmanību galotnēm «ungus», «ungen», kas, pilnīgi iespējams, bija ģermanizētais baltu vārds «kungs».

Tas, ko šeit vēl atliek pateikt, ir fakts, ka Austras gotus tā sauca jau pirms Ērmaņa. Imperators Klaudiuss Gotikus, kas valdība 268. - 270. gadā, paguva tā kā «iekarot» Skitijas zemes, pakļaujot veselu sarakstu tautu, kuru skaitā bija «trutungi», kurus asociē ar «greuthungiem» un «austorgoti».

Ko mēs galā no tā visam varam izvilkt? Jordana stāstītais ir kā liecība par to, kā tā sauktie «goti» ienāca Polijas teritorijā apmēram tūkstoš gadu pirms mūsu ēras, kad pār Eiropu nāca doriešu vilnis, viss gāja ņigu ņegu. Un Polijas teritorijā tobrīd potenciāli jau varam runāt jau par veselu dinastiju, kas turklāt izklausās gana baltiska – valda Augis Amals un viņam seko Atāls Amals. Turpinājumā scenārijs izskatās pēc tā, ko vēl demonstrēja Čingishans – ar salīdzinoši nelieliem grupējumiem, kas iekļauj sevī vietējās karadraudzes, balstoties uz mātes zemi Skandināviju, ieprecoties vietējo valdnieku ģimenēs, dinastija turpina izplesties un pakļaut teritorijas, reizē izplatot arī ticību, kura kļūst par valdošo Austrumeiropā un valsts iegūst savu lielāko platību Ērmaņa vadībā. Vai aprakstītā tā laika valsts teritorija ir lielāka par Romu vai nav – to lai kāds ģeogrāfs pamēģina izrēķināt, bet es drošības labad uzrakstīju – otra lielākā.

Par ģermāņiem, ugriem un čingizīdiem

Vai impērijas tautas bija ģermāņi? Vispirms jau ģermāņi ir «Magna Germania» (Kaut kas līdzīgs Ērmanim, vai ne?) iedzīvotāji, kas 4. gadsimtā rietumos bija vairāk ķelti, pa vidu vairāk skandināvi un pa labi vairāk balti un pēc tam slāvi. Tas, kas paliek aiz gotiem, liecina, ka no ģermāņiem tur bija ļoti maza daļa – Balkānos pēc lielās tautu staigāšanas paliek dienvidslāvi, Polijas teritorijā pamazām nostiprinās ļahi, bet Ukrainā pozīcijas ieņem ukraiņi. Forši «huņņi», vai ne?

Vai Ērmanis ir balts? Pēc vārda noteikti nē. «Ar man», vai «Er man» – tas noteikti nāk no skandināviem un vārds Armāns vai Armans vēl aizvien ir populārs. Tomēr te varam vilkt paralēles ar Rusu zemes valdniekiem un pēc tam arī čingizīdiem. Batija darogas Kitaja (alias Aleksandrs Ņevskis) tēva Jaroslava iespējamā galvaskausa rekonstrukcija uzrāda izteikti mongoloīdus vaibstus. Visdrīzāk viņš bija no ugru tautām, bet skaitījās slāvu valsts kņazs. Tieši tāpat Ivans Briesmīgais bija čingizīds un dievs vien zina, kāds bija viņa īstais vārds, bet literatūrā palicis kā Ivans Vasiļjevičs – dieva dotais valdnieks, ja to vārdu mēģina iztulkot. Tā kā arī Ērmanis pēc gandrīz tūkstoš gadu dinastijas valdīšanas pēc tautības varēja būt jebkas. Un nav brīnums, ka baltu tautās šis vārds ilgi vēl bija populārs – līdz pat mūsdienām. Es gan viņu vairāk asociētu ar lietuviešiem – jo pēc rakstības sanāk Ermanas. Mēs vienkārši viņu latviskojām uz Ērmani.

Tālāk parunāsim par Ameriku un vēl dažiem momentiem, kas notika Eiropā pēc lielās tautu staigāšanas. Un tad pieķersimies pie tā, kas īsti dzīvoja un valdīja Baltijā 13. gadsimtā un kāpēc bija tik grūti vienoties un pretoties krustnešiem.

Karte, kurā kāds ir mēģinājis salikt savas domas kopā. Kā nu izdevās. Mēģiniet to salīdzināt ar mūsu «vēsturnieku» mēģinājumiem attēlot 5. gadsimta Austrumeiropu – būs reāli smieklīgi. Autors nezināms. Tāpat kā Latvijas tautu kartei 13. gadsimtā.

By Unknown author - Imperio Romano desde Constantino hasta fines dei siglo IV, Public Domain,