Kā feministes savu Titāniku uz aisberga uzveda

Feminisma uzvaras gājiens 21. gadsimtā likās neapstādināms. Bet tad viņas atvēzējās uz pašu svētāko, kas viņu patroniem pasaulē ir - uz naudu. Uzvarēja Tramps, draud pārmaiņas, zūd atbalsts un aizvien vairāk parādās jautājumu - kas notiek, kāpēc tā un kas būs tālāk? 

Man ļoti patīk twitera sarunas, ka bieži aizbīda uz labām izpratnēm. Pirmā man notika janvāra sākumā un no tās saglabāju bildīti. Par to, kā radās 8. marta simbols - 1857. gada sieviešu protesti Ņujorkā, kur sievietes protestēja par zemām algām un garu stundu skaitu. Pagājuši vairāk nekā 150 gadi, sievietes turpina protestēt par zemām algām, bet vismaz vīrieši ir panākuši mazāku darba stundu skaitu un vietām rēķina, ka var būt vēl mazāk. Jautājums - kur par šiem 150 gadiem ir feministu uzvara? 

Lai cik dīvaini neliktos, bet tā arī ir feminisma uzvara mūsdienās - līdzvērtīgi apstākļi, kā vīriešiem, bet atalgojums - pēc iespētā. Atšķirībā no "Sony" bosa, kurš publiski atzina, ka vecmeites bez bērniem ir labākās darbinieces, Rietumu pasaule to saprata daudz ātrāk un tāpēc arī lielu finansiālo atbalstu guva tieši feministu kustība, nevis cīnītājas par sieviešu tiesībām, kas vēlējās vienlīdzīgas finansiālās iespējas ģimenēm. Savukārt feministes bija par karjeristēm bez bērniem, kas vienmēr ir gatavas strādāt - kas attiecīgi ļāva kapitālistiem ļoti daudzos darbos nomainīt vīriešus uz lētāku darbaspēku, ietaupot ļoti lielu naudu un ļaujot uzvarēt konkurences tirgū tradicionālos uzņēmumus. 

Kā panākt, lai protests pārvēršas par farsu? To savulaik vienā karikatūrā labi parādīja Bidstrups un jau vairāk nekā simts gadus šo lomu demonstrē feministes, kuras sieviešu protests kustības priekšgalā izvirzīja kapitālisms. Feministes nospieda sieviešu tiesību cīnītājas, paņirgājās par ģimenēm un rezultātā salīdzinoši zemu atalgotas sievietes daudzās profesijās nomainīja vīriešus, īpaši valsts apmaksātajā sektorā. Par sieviešu tiesībām vēl aizvien cīnās vīrieši. Līdztiesības ideoloģija dominēja 20. gadsimta otrajā pusē un bija tikai loģiski no vīriešu puses sievietēm iedot tādas pašas tiesības. Protams, ka feminisms piesavinājās sev visus laurus, ko vien spēja. Kā bez viņām? 

Bet pienācis laiks, kad feminisms sāk kapitālismam traucēt. Ap gadu tūkstošu miju sieviešu tiesību jomā bija izdevies praktiski panākt visu, kas iespējams. Tāpēc nācās meklēt eksistences jēgu un to arī atrada - kustības atbalsts mūsdienās ir tik vājprātīgā apjomā, ka nevar no tādas naudas atteikties. Pirmais bija ideoloģijas rašanās - par stipro un visu zinošo sievieti, kas gan televizorā, gan ikdienā ir uzreiz tik zinoša un pareiza, ka neko vairāk nevajag. Statusa dēļ vajag tikai augstskolas diplomu. Kā iegūtu - pilnīgi vienalga. Sievietes tēls, kas pati uzreiz piedzimst gudra un ideāla un kuram nekādu attīstību nevajag, pamazām noveda pie ASV un arī citu augstskolu degradācijas, ko ļoti labi izmantoja islāmisti un tagad feministes cīnās par islāmu - tas nekas, ka nekādas loģikas tur nav, pat tieši pretēji - tā ir absolūta marasma pazīme. Otra joma, kur novirzījās cīņa - LGTB. Kam arī nav nekāda sakara ar sieviešu tiesībām, bet kustība bija, nauda milzīga, atbalsts ir - viss notiek. 

Pirmās sekas sākās jau 20. gadsimta 60. - 70. gados. Nebija dzimstības. To norakstīja uz Otrā pasaules kara rēķina un industrializāciju, bet risinājumu atrada imigrācijā - ar lielu cerību, ka iebraucēji turpinās stutēt ekonomiku tāpat, kā vietējie. Kamēr tam bija stingri darbaspēka kritēriji, tas vēl kaut kā strādāja, bet 21. gadsimta sākumā sistēma sabruka - aizvien vairāk ir liecību par to, ka iebraucēji bez kritērijiem vairāk naudas patērē, nekā iedod ekonomikā. Un tad nāca atklāsme, ar kuru tik ilgi cīnījās feminisms - sieviete ģimenē ar bērniem ir finansiāli un iespēju jomā diskriminēta, salīdzinot ar sievieti, kam nav bērnu. Rezultātā pēdējos gadus desmit tas ir trešais feminisma darbības virziens, turklāt ļoti agresīvs - cīņa ar ģimenēm. Tas, uz ko visi šie trīs darbības virzieni ved, tur nevienu neuztrauc - kapitālisti savulaik sieviešu kustības virzienā izvirzīja pareizos cilvēkus, kas turpināja sevi aizstāt ar tikpat pārliecinoši gudrām sievietēm, kuras tagad cīnās par islāma uzvaru. 

Nevar pateikt, cik ilgi šis marasms turpināsies, bet feminisma "Titāniks" pats sevi nesen uzrullēja uz lielā aisberga - tas bija ierosinājums panākt sieviešu skaita vienādību ar vīriešiem uzņēmumu valdēs vai vismaz pārstāvniecību. Kā viena dāmīte man twiterī teica: "Tagad pienācis "Fintech" laiks vienlīdzībai." Kad es skaļi par to pasmējos un pateicu, ka tā ir joma, kur šādas spēlītes nepieļaus, viņa, protams, apvainojās. 

Bet tāda ir dzīves realitāte. Brīdī, kad radās feministu virzītie lēmumi nevis vienkārši kaut kur nomainīt vīriešus ar sievietēm, lai varētu saglabāt zemākas algas, bet gan atvēzēties uz kapitālistu reālo naudu, tajā brīdī spēlītes beidzās. Demokrāti zaudēja, uzvarēja Tramps, daudzas feministu iniciatīvas norautas. Pat ja pēc četriem gadiem viss atgriezīsies savās vietās un, ja saglabāsies kaut kādas demokrātijas paliekas, tā arī būs, jo Tramps izskatās švaki, feminismam ir dots ļoti smags trieciens un šaubos, vai izdosies atgūties. Lejupslīde ir acīmredzama. Lai arī uzņēmēji ir ļoti vāji politiķi, tomēr dzīves likumsakarības viņiem tomēr pamazām sāk aiziet un prognozēju, ka aizvien vairāk politiķi iestāsies par sieviešu tiesībām - par atbalstiem pēc bērna piedzimšanas, vienlīdzīgām pensijām, vienlīdzīgām izglītības iespējām ar feministēm un tamlīdzīgi. Cilvēki izglītojas un kļūst aizvien gudrāki, lai arī no malas tā neizskatās. 

Vārdu sakot - feminismam pienākuši grūti laiki. Atvēzēties uz svētāko, kas viņu atbalstītājiem ir - naudu - to nepiedos. Islāms kā sadarbības partneris pirmais iznīcinās katru idioti, kas patrāpīsies pa ceļam. Un galu galā - lai arī feminisma uzsāktajā ideālās sievietes ideoloģijā sievietes degradēja, tomēr ne visas un izglītotākās sievietes un arī vīrieši turpina cīņu par sieviešu tiesībām un iespējām. 

Morāle nemainās - 21. gadsimtā izdzīvos tie, kas tiks galā ar feminismu, pasargās sevi no islāma un spēs sadarboties. Un pats feminisms noteikti nav šajā sarakstā. Lai arī ticu, ka viņa dzīvotspēja būs tāda pati, kā komunismam - nu visi mēs zinām, ar ko tas beidzas, bet vienmēr atradīsies tie, kas stāstīs, ka šoreiz būs citādāk.