Feminisms – absolūti stulbākā pasaules ideoloģija

Uz pasaules ir daudz ideoloģiju, kuras visas māca to, kādai jābūt sabiedrībai. Un starp šīm ideoloģijām, ja izslēdzam psihisku slimu personu sapņus par to, kā iznīcināt sabiedrību un pasauli, absolūti stulbākā ir feminisms.

Lai saprastu, kur slēpjas feminisma problēma, paņemsim vienkāršu piemēru. Ir simtiem aprakstu, kā vislabāk izaudzēt graudu ražu. Kā art, kā mēslot, kā cīnīties ar nezālēm, kā audzēt sēklu, kā novākt, kā uzglabāt, kā organizēt darbu un vēl daudz kas cits. Un te pēkšņi šajā sarakstā mums parādīsies gudrītis, kurš pateiks, ka visu var darīt, bet sēkla nav jāsēj. Skaidrs, ka nākamajā gadā gudrītis būs bankrotējis, bet pārējie par šādu ideju par nebūs iedomājušies, jo cik lielam idiotam gan būtu jābūt, lai izdomātu, ka var izdomāt bez sēklas un ražas? It kā loģiski?

Tomēr sabiedrībā procesi nenotiek gada laikā un tāpēc absolūti idiotiskas idejas uzreiz nedemonstrē savu bezcerību, kā tas ir feminisma gadījumā. Lai cik stulbu ideoloģiju kāds nepiedāvātu, lai par ko nerunātu, pat lielākajiem idiotiem neienāk prātā doma, ka bērnus nevajag. Ja tu ej pie cilvēkiem, piedāvā viņiem kaut kādu nākotnes modeli, tu automātiski pieņem, ka tas būt tāds, lai cilvēki šajā modelī vēlētos dzīvot, lai šis modelis nākotnē attīstītos un lai cilvēki vēlētos bērnus. Tā ir joma, par kuru daudzas ideoloģijas rūpējas, bet par to pat praktiski nerunā – loģiski, ka sabiedrības modeļa izdzīvošanai vajag bērnus. Jo – ja tavā valstī sievietei nebūt vismaz trīs bērni, tad tava valsts ir nolemta iznīcībai. Loģiski?

Tikai ne feminismā. Feminisms uzreiz atnāk un saka, ka bērnus nevajag. Ja jums kāda feministe saka, ka tā nav, pamēģiniet noskaidrot viņas viedokli par dzemdēšanu pirms augstskolas un to, kad vajag pirmos bērnus. Uzreiz sapratīsiet, ka tas tā ir. Jā, ir feministes ar trim un vairāk bērniem, bet – ticiet man – arī starp komunistiem un līdzīgām ideoloģijām ir cilvēki, kas patiesi vēlas rūpēties par sabiedrību, bet nav īsti sapratuši, kādu ideoloģiju aizstāv vai nespēj savienot savu dzīvesveidu ar viltus idejām.

Ja kādam ir jautājumi, kāpēc feminisms ir pret bērniem – tāpēc, ka feminisms nav par sieviešu tiesībām, bet gan par darbaspēku. Ieklausieties feministu lozungos un tie vienmēr nonāks pie darba. Lai ko Markss nebūtu sarakstījis, vienā jomā viņam ir pilnīga taisnība – pie noteiktām peļņas iespējām bizness ir gatavs sev lauzt kaklu un to savulaik lielie uzņēmumi paveica, atbalstot feminismu. Sākums taču bija ļoti labs – daudz jauna darbaspēka, turklāt salīdzinoši lēta – sievietes bija gatavas strādāt par mazāku atalgojumu, nekā vīrieši. Kā pierādīja Japānas piemērs – vislabāk strādā sievietes bez bērniem un to arī pieņēma kā ideālu. Un te arī iemesls, kāpēc uzņēmēji ir slikti politiķi – sabiedrības procesi ir jāvērtē tālu uz priekšu, kamēr uzņēmēji parasti skatās piecu – desmit gadu periodā. Rezultātā Eiropā ir problēmas ar darbaspēku un ne tikai Eiropā. Veiksmes stāsts pārvērtās par milzīgu problēmu.

Tīri teorētiski feministes par idiotēm nosaukt nevar. Lielākā daļa no viņām ir labi izglītotas, atalgotas, augsti apmaksātos amatos un, pieļauju, lielākā daļa no viņām ļoti labi apzinās, kādas ir viņu darbības sekas. Bet, kā senajā Romā: «Pēc mums kaut plūdi!» Kāpēc nešikot, ja tagad var šikot un vēl pasludināt, ka visi citi vainīgi?

Galvenā problēma – rezultātā dramatiski samazinās valsts iedzīvotājus skaits. Par piemēru varam paņemt Latviju, kura pa desmit gadiem zaudē apmēram divus simtus tūkstošu iedzīvotāju. Pat pie labākajām prognozēm pēc apmēram 60 – 70 gadiem teritorijā būs apmēram pusmiljons iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa būs pensijas vecumā. Līdzīga situācija būs visā Eiropā, kas nozīmē, ka jebkurai citai pasaules valstij, kurā feminismam nav tādas ietekmes, pakļaut Eiropu nebūs problēmu – viņiem potenciālie karavīri būs, mums nebūs. Nu, var cerēt, ka ASV šādus potenciālos kroplīšus aizstāvēs, bet cik ilgi?

Kā no šīm feminisma lamatām izkļūt? Katra valsts cenšas citādāk un te jau varam runāt par dažādiem modeļiem. Par Irānu un Afganistānu jautājumu nav. Potenciāli islāms ir tas, kas pārņems Eiropu 21. gadsimta beigās. Un nē – te nebūs nekādas Saūda Arābijas vai Apvienoto arābu emirātu, jo šīs valstis pašlaik dzīvo uz resursu pieprasījuma, kuru Eiropā praktiski nav. Šāda invāzija novedīs visu islāma pasauli Afganistānas līmenī – kā redzam, šādā modelī piedzīvojam pilnīgu un absolūtu feminisma «uzvaru».

Pats interesantākais šajā stāstā, ka mūsdienu «baltā patriarhāta» valstīs, kur briesmīgie baltie vīrieši tik ļoti ierobežo «sieviešu tiesības», neviens fiziski necenšas ietekmēt šo sabiedrības grupu un glābt civilizāciju ar ieročiem vai agresiju. Nē, katras valsts sabiedrība cenšas cīnīties ar feminisma sekām pa savām, parasti ārpus valsts oficiālās sistēmas un ideoloģijas, lai arī ir gana daudz politiķu, kas tomēr iestājas par sieviešu tiesībām un uzsver, ka civilizācijas izdzīvošana arī ir svarīga.

Visveiksmīgāko modeli pašlaik īsteno modernā feminisma dzimtene Amerikas Savienotās valstis, kas apvieno vairāku veidu darbību. Pirmā ir veiksmīga imigrācijas politika, kad nelegālos imigrantus veiksmīgi atšķaida ļoti zinoši un intelektuāli cilvēki, kas ierodas ASV mācīties, strādāt biznesā vai meklē politisko patvērumu. Otrs – jau kopš pagājušā gadsimta vidus amerikāņu vīrieši meklē sievas ārpus savas valsts teritorijās, kur sievietes piekrīt būt par sievām. Ziedojot nacionālo faktoru, ko ASV ir vieglāk pieņemt, jo te ir nāciju putra jau kopš paša sākuma, ASV notur demogrāfijas pieaugumu. Tomēr feminisms turas un tam ir savi ekonomiskie iemesli, jo feministēm ir izdevies iegūt sev ļoti daudz finansiālo bonusu, kuru savukārt nav sievietēm.

Eiropā varam sadalīt bagātākās un nabagākās valstis. Bagātākajās valstīs feminisma triumfs sākās gadsimta vidū un tā rezultātā valdības atvēra savas robežas citu valstu iedzīvotājiem. Arī šeit meklē sievas ārpus savas valsts, bet pietrūkst tās sistēmas un atvērtības, kas ASV. Rezultātā nonāca līdz izmisīgajai situācijai, kad tagad pieņem bēgļu no pus pasaules, bet tas nepalīdz nekam. Tomēr iedzīvotāju skaitu puslīdz izdodas saglabāt, pat neskatoties uz ļoti sliktajiem dzimstības rādītājiem, kas 21. gadsimta beigu krahu tomēr jūtami pietuvina.

Austrumeiropas valstīs feminisms bija jau salīdzinoši spēcīgs padomju laikos, bet pēc PSRS sabrukuma pieņēmās spēkā. Papildus tam, ka daudzi aizbrauca uz bagātākajām valstīm un Austrumeiropai trūkst argumentu pat migrantu piesaistei, šīs valstis visdrīzāk būs pirmais feminisma upuris, jo klasiskie neoficiālie izdzīvošanas rīki nestrādā, bet feministes turpina noturēt savu politiku arī ar bagāto valstu feministu palīdzību.

Morāle šim stāstam ir vienkārša – ja valstu politika turpinās atbalstīt tikai darbaspēku, neiestājoties par sieviešu tiesībām un iespējam, tad ap 21. un 22. gadsimta miju valstis, kurās feminisma ideoloģija ir galvenā, pamazām pārtrauks eksistenci. Ja kāds redz citus variantus, tad pastāstiet man.

Nu, taisnību sakot, ir vēl viens variants, kuru pašlaik feministes īsteno aizklāti, kritizējot un apsaukājot, bet jau īsteno. Tas ir stāsts par sievietēm – inkubatoriem. Lai kāda ideoloģija izdzīvotu, tad sievietei ir jābūt vismaz trīs bērniem. Ja ir mazāk, tad ideoloģija agrāk vai vēlāk beigs eksistenci. Tad nu feminisma vēl viens variants izdzīvot ir sadalīt sievietes pareizajās un inkubatoros. Pareizās būs tās, kurām būs darbs, karjera un politiskā ietekme – viņas varēs ceļot, labi pelnīt un visu baudīt dzīvi. Un tad būs sievietes – inkubatori, kurām, lai kompensētu pareizo sieviešu nevēlēšanos dzemdēt un baudīt labu dzīvi, būs jādzemdē vismaz seši un vairāk bērni. Nu, tā, lai uz katru pareizo sievieti būtu vismaz viena sieviete – inkubators. Kā viņas to dalīs un organizēs, nav ne jausmas, bet tas ir vienīgais reālais veids, kā feminismam izdzīvot. Vienīgais, ko gribētu pajautāt ikviena, kurš šo lasa – vai jūs gribētu dzīvot valstī, kurā šāda feminisma pašlaik slēpta politika kļūs par oficiālu?

Tas, kas visvairāk kaitina šajā stāstā – cik izmisīgi feministes nevēlas, lai šādas sievietes dzīvotu tikpat labi, kā pareizās feministes. Jo, kā jau teicu – feminismam nav nekāda sakara ar sieviešu tiesībām. Un jā – pašlaik tāda ir mūsu nākotne. Variet mainīt, ko vien vēlaties sabiedrībā, bet, kamēr feminisma ideoloģija sevi atražos, tikmēr valsts iespējas izdzīvot un attīstīties samazināsies.

Pieļauju, ka kāds uzreiz teiks – nu, ja jau feminisms ir tik slikts, tad kāpēc tik daudzi to mīl un atbalsta? Nu, cilvēce ir gana nodzīvojusi, lai jau mācētu atmest daudzas ne pārāk veiksmīgas attīstības versijas, lai arī vēl aizvien daudzi tic. Piemēram, komunisms plauka apmēram simts gadus, līdz nāca atklāsme par tā marasmu, bet daudzi vēl aizvien tic. Nacisms piedzīvoja savu galu apmēram 20 gados, bet tagad atplaukst Ķīnā. Teokrātija arī savulaik izgāzās, bet atplaukst islāmā. Un, lai arī cik padebilas bija visas šīs sistēmas, tomēr feminisms ir visstulbākais – pat lielākie idioti neiedomājās, ka var iztikt bez bērniem. Lai cik slikti izturētos pret cilvēkiem, lai kā slepkavotu, iznīcinātu, kropļotu sabiedrību, ideja par to, ka pasaulei būs labāk bez bērniem, nevienam no idiotiem galvā neienāca. Tik zemu pat viņi nenolaidās.

Feminisms pašlaik ir savā uzplaukumā, bet pienāks laiks, kad normāli domājoši cilvēki atteiksies arī no tā, jo es kaut kā ticu, ka sabiedrība agrāk vai vēlāk aiziesim no šīs viltus mācības atpakaļ pie jautājuma par sieviešu tiesībām. Bet vienalga būs ļautiņi, kas par to fanos un stāstīs, cik labi ir dzīvot valstī, kur darbaspēks tikai strādā un nedzemdē. 

Attēls - manis jau izmantots, bet tiem, kas atceras komunisma laikus, tas kaut ko atgādinās. Un es ceru, ka feminisms aizies turpat, kur komunisms.