Indriķa hronikai var ticēt. Tulkojumam – nevar.

Varētu likties – lai nu kas, bet baltvācieši un slavofili ir tie sliktie, bet nu latvieši – tie taču savai tautai nemelos? Nu kāpēc lai melotu? Ir taču skaidrs, ka latvieši ir cēlušies, kā tur viens stāstīja, no grāfa Šeremetjeva kazakiem, kas nokāva visus vīriešus Vidzemē un atstāja savus bērnus. Loģiski, vai ne?

Ir mazi meli, lieli meli un ir latviešu «Indriķa hronikas» tulkojums. Latviešu un krievu hroniku tulkojumiem ir tieši tāda pati ticība, kā senajiem pārrakstiem, kur minēti simtiem tūkstoši un pat miljoni karavīru, tūkstošiem kuģu un tamlīdzīgi. Tieši tā pati problēma diemžēl ir latviešu «Indriķa hronikas» tulkojumam. Nē, ciparu ziņā tulkotāji bijuši kaut cik godīgi, bet pārējā ziņā – cik spēja, tik blēņas sadomāja. Vienīgais, kas neatbilst skaitļiem – nepārtrauktie rutēņu pūļi. Ja bieži vien aprakstos hronists min, ka karotāji bijās no tūkstoša vai lielākiem karaspēkiem, tad nezin kāpēc pret 20, 14 un 12 tūkstošiem rutēņu no Novgorodas teitoņi ar dažiem simtiem vietējo nezin kāpēc nebaidās iziet.

Lettones un Letti nav viens un tas pats

Vārdiem un vietu nosaukumiem īpaši nepiesiešos – katrs vēsturnieks ir mēģinājis pēc iespējas savienot tos ar esošajām mūsdienu vietām un pārtulkot vārdu tā, kā viņam izklausījās labāk. Bet tajā brīdī, kad mēs nonākam līdz tautībām vai apdzīvotu vietu iedzīvotājiem – sākas pilnīgs murgs.

Jūs taču ziniet, kas ir Letones? Protams, ka tie ir lietuvieši. Tad mums ir Ruthenis, ko visi tulko kā krievi. Jo? Nekāda iemesla tam apakšā nav, kāpēc to tulkot kā krievi, bet visi tulko. Un tas arī nekas, ka vietām raksta «Ruciam». Viens pīpis, ziniet.

Tālāk nonākam pie tādām vietām, kā Semigallia. Te viss skaidrs – tā ir Zemgale. Un tad mums ir letti, kas sevi sauc arī par latgaļiem. Nevienu nemulsina, ka nav semu vai zemu, kas sauc sevi par zemgaļiem. Toties visiem uzreiz ir skaidrs, ka tie ir latgaļi, jo mūsdienās ir Latgale. Nevienu nemulsina, ka pilna hronika ar Lhettum, Lhetorum, Lettti – tie visi ir latgaļi. Piemēram, kad bīskaps saņem privilēģiju Livonijas un Lettijas sadalīšanai, tulkotājs raksta – Letgales sadalīšanai. Absolūti bez iemesla šādi pārtulko. Turklāt Jersikas teritorijā, kas tā kā būtu modernā Latgale, vispār par latgaļiem un letiem nerunā. Kas tulkotājam pilnīgi netraucē murgot tālāk.

Vendi, protams, vēsturniekiem ir slāvi. Pamata to paziņot praktiski nekāda nav, īpaši hronikā, bet vienalga. Vendi paši pasaka, ka kurši viņus savulaik padzina no Ventas upes apgabala. Ja tie bija slāvi – kāpēc viņi tur atradās vēl pirms kuršiem? Vendi ir pilnvērtīgi karagājienu dalībnieki uz Igauniju – visiem vienalga.

Peregrīnu laiks

Jūs, protams, ziniet, ka Latviju iekaroja vācieši? Tas, ka hronika uzskaita visus, ko vien nav slinkums, nevienu neuztrauc – pamatā tie ir teitoņi, bet ir arī frīzi, sakši un citi. Kristīgā baznīca kopā ar tirgotājiem uz Latviju atveda raibu raibo sastāvu. Kopumā tam varētu nepievērst milzu nozīmi, bet tas, ka hronikā neparādās tāds vārds, kā vācieši, bet visur ir rakstīts teitoņi, liecina, ka tulkotāji ļoti centās to visu vienkāršot. Kā ar krieviem un lietuviešiem. Savukārt visus kopā hronikas autors sauc par «peregrīniem» un tas jau ir godīgāks apzīmējums.

Interesanta ir 23. nodaļa. Vispirms jāatzīmē, ka hronists lieto divus apzīmējumus – Danes un Dacia un tulkotājs abus tulko kā dāņus. Tas savā ziņā ir interesanti, ka «Dacia» karalis karā ved dāņus - «Danes». Un šajā nodaļā mums kopā ar «Dacia» izpeld arī Vizzlavs, sklāvu valdnieks – Wizzlav Sclavorum. Kurš ierodas karot Igaunijā kopā ar «Dacia» karali. Protams, ka hronists saka, ka Viclavs ir slāvu kņazs. Jā kāds ir aizmirsis, kur mēs runājām par sklavēniem, varu atgādināt:

Par sklavēniem jeb kāpēc visādi «slāvi» atradās beigās baltu zemēs?

Tiesa, pašam hronistam gan tas, ka Viclavs ir Sklavēns, netraucē tālāk rakstīt, ka viņš reāli vada slāvu karaspēku. Tā arī raksta «slavi». Paliek tikai jautājums – ja Viclavs ierodas ar slāviem no teritorijas, kas ir tuvāk Dānijai, bet Polockā un Naugārdā ir rutēņi – kas tad tieši ir kur?

Hronikas pamatā liecina tikai par to, ka jau kārtējais mēģinājums pakļaut baltu zemes visu laiku karājās mata galā. Rīgu vairākas reizes gandrīz ieņēma un iznīcināja. Brīdī, kad situācija bija pati kritiskākā, tad Polockas kņazs, kurš, cik varēja saprast, kontrolēja arī Smoļensku, noslēdza mieru ar Rīgas bīskapu un pēc tam vispār paša lielākā karagājiena ievadā pamanījās nomirt. Politiskā tuvredzība rutēņus pazudināja. Tas pats ar citiem varoņiem – tad Dabrelis cīnās ar kristiešiem un zemgaļiem, bet drīz jau viņš kopā ar visiem iet pret igauņiem. Kristiešus toreiz glāba tikai un vienīgi līvu, vendu un letu atbalsts, savukārt tie viņus aizstāvēja tāpēc, ka igauņi un letoņi nepārtraukti nāca laupīšanas karagājienos un vietējie meklēja kādu vienojošu spēku, kas viņus aizstāvētu. Hronika liecina, ka karš notika regulāri, reizēm līdz pat diviem karagājieniem gadā un pat biežāk. Ir pāris gadi, kad ir sajūta, ka karagājieni notiek katru nedēļu. Kamēr neizbeidzās nepārtrauktā karadarbība ar Igauniju, slaktiņi bija nepārtraukti. Turklāt igauņiem par nelaimi bija arī tādi īpaši kaimiņi – Novgorodas un Pleskavas karaspēks regulāri nāca «aizstāvēt» Igauniju pret iebrucējiem un, neatrodot iebrucējus, laupīja vietējos. Igauņi gan atbildēja, izlaupot pat Pleskavu un vienu brīdi pat kopā ar letiem aizejot līdz pašai Naugāradai. Šeit uzreiz var atzīmēt, ka slavofilu vēlme stāstīt par to, kā vietējie viņiem nodevas maksāja, ir ļoti nosacīts – tie bija laupīšanas karagājieni, kur no viņiem atpirkās, bet pēc tam igauņi paši laupīja Naugārdas zemes. Kā konkrētus meslu maksātājus atzīmē tikai līvus un arī jautājums – cik lielā zonā tas notika. Savukārt Jersikas Visvaldim ir tikai sakari ar letoņiem, kur viņš arī mūk pēc tam, kad zaudē karu ar bruņiniekiem. Spriežot pēc tā, cik viegli šis varonis regulāri zaudē savu pilskalnu, kamēr citur tūkstoši pilskalnus aplenc un nedēļām cīnās, izskatās viņš švaki.

Tartaru laika sākums

Šajā gadījumā kristīgā baznīca nospēlēja to pašu lomu, ko Gajs Jūlijs Cēzars savulaik Gallijā – nepārtrauktā kara vājprātā cilvēki meklēja kādu, kas varētu viņiem dod kādu cerību un pasargāt. Un vienkāršos iedzīvotājus ne pārāk uztrauca, kas tur pilskalnā nomainīja iepriekšējo vadoni. Savā ziņā var teikt, ka plānotais izdevās – lai arī Baltija nepārtrauca būt par regulāru karadarbības zonu, tomēr nevar teikt, ka kaut kas tāds notika katru gadu.

Piemin arī sēļus, bet tur īpaši nav ko teikt. Sēļus piemin reizē ar lettiem, turklāt tikai pāris reižu – cik var saprast, viņi dzīvo apmēram vienās un tajās pašās zemēs pie Daugavas.

Interesanta norāde par mongoļu uzvaru pie Kalkas – hronists raksta, ka Novgorodas kņazu tur nogalināja tartāri. Savukārt teritoriju, kur notiek kaujas, sauc par Valvoru vai Partu zemi. Par to, kur īsti notika karš, vēl vēsturnieki strīdas, bet ļoti interesanti, ka jau tajā laikā Indriķim ir pārliecība, ka iebrucējus sauc par tartāriem.

Ja kāds vēlas pārbaudīt to visu – te būs saite: Henricus, Lettus: Heinrici Chronicon Lyvoniae