Īsi par Irānu

Šodien, 11. septembrī, pasaule atceras ne tikai Dvīņu torņus, bet arī ar lielām acīm pārliecinās, ka nevajag obligāti kontrolēt Suecas kanālu, lai kontrolētu īsāko jūras ceļu uz Indijas okeānu. Ko Jemenas huti pierādīja, savācot kontrolī pār Bābelmandebas jūras šaurumu. 

Rakstu šo ne tāpēc, ka tas ir kaut kas īpašs, bet gan tāpēc, ka kopš ASV uzsāktā marasma Irānā visu laiku cerēju, ka man šoreiz nebūs taisnība. Ka ASV atradīs kaut kādu varianti un kaut kā šo karu pabeigs. 

Tomēr izskatās, ka man bija taisnība. 

Par to, ka tas slikti beigsies, padomāju jau pirmajā dienā, kad izdzirdēju, ka Tramps aicina Irēnas iedzīvotājus un kurdus karadarbībā neiejaukties. Ēee, ko? Uzreiz atteikties no vienīgā veida, kas var palīdzēt uzvarēt šādā karā?

Visa līdzšinējā konfliktu vēsture uzrāda, ka diezgan efektīvs veids, kā risināt ticību vienīgajam un pareizajam "ģedam", ir izveidot placdarmu, kur šī "ģeda" nav, lai tur cilvēki var savākties un dzīvot normāli. Dienvidkorejā un Taivānā to veiksmīgi īstenoja, Vjetnamā nesaprata, kas iepriekš ir sanācis. Afganistānā tas pats - tizli aizmūkot, ASV neko neatrisina. Vajag teritoriju, kur nav islāma, nav pareizā "ģeda", ir republika un reālas vēlēšanas. Un ir jāatbalsta tie, kas to vēlas un tie arī izcīnīs sev brīvību, kā Ukraina. 

Nekas no tā nenotika. Un situācija tagad ir tāda pati, kā Ukrainā. Kad mēs runājam par mieru - kā jūs iztēlojaties mieru no Krievijas un Irānas puses? Nevariet, vai ne? Par to arī stāsts. 

Vienmēr ir jāatceras viena Ukrainas karavīra teiktais, kura vārdu diemžēl neizdevās atrast - krievi aizgāja no Kijevas, jo dabūja pa purnu. ASV ir jāatrod tie, kas sados pa purnu Irānai un ir jāpalīdz abiem, ja grib uzvarēt karā. Pašreizējā pozīcijā ASV atkārtos Afganistānas scenāriju, pirms tam ļaujot Trampam iznīcināt savas valsts budžetu un arī valsts starptautisko prestižu. 

Vienīgā Trampa cerība ir sacelšanās Irānā - kad viņu izglās tie, kurus viņš solīja glābt.