IZM – Latvijas brīvvalsts pretīgākie legālie reketieri
Šo rakstu raisīja kārtējā diskusija internetā. Šoreiz par skolām - cilvēkam no malas bija ļoti grūti saprast esošo vai bijušo pedagogu tekstus par skolām. Jo viss taču ir skaidrs - jo lielāka skola un klases, jo labāka izglītība, sliktie bērni traucē mācīties labajiem un tamlīdzīgi.
Iemesls tam, kāpēc Latvijā ir tik izkropļots viedoklis par izglītību, saucas vienkārši - Izglītības un Zinātnes ministrija - IZM. Atšķirībā no visiem saviem iepriekšējiem ierakstiem, šoreiz es neskopošos ar sliktiem vārdiem, jo nekādas citas emocijas šie zemiskie cilvēki man neizsauc. Un ar savu stāstu pamatošu, kāpēc tas tā ir.
Ieraksts internetā bija apmēram tāds:
«Skolotājiem nevajadzētu sūdzēties par zemām algām un lielām slodzēm, jo paši izvēlējušies strādāt skolā? Ok, var arī tā. Pēc gadiem 5 skolā būs palikuši paši sīkstākie un tie, kurus nekur citur neņem. Ja tas ir mērķis - skola ar sīkstākajiem un vājākajiem skolotājiem - aidā!»
Protams, ka tautas balss uzreiz iebilda:
«Ne jau alga, bet darbs grūts un nepateicīgs.»
Protams, ka jūs visi uzreiz padomāsiet par tiem «sliktajiem» skolēniem utt. Un uz to ar laiku aizgāja arī tautas balss:
«Jums laikam nav sapratnes, kā cieš centīgie bērni no idiņiem, kuri demoralizē visu mācību procesu.»
Es domāju, ka nekļūdīšos, ka līdzīgas domas ir lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju. Diemžēl realitātē gan problēmas ar pedagogu kvalitāti un darbu, kā arī ar lielāko daļu «slikto» skolēnu ir radījusi IZM darbība. Turklāt, kas ir pats sliktākais - tas pat nav apzināti, bet gan prastas un trulas mantkārības, stulbuma un pārākuma sajūtas dēļ. Bet, to jau apmēram es teicu, tāpēc tagad pāriesim pie tā, ko dara IZM.
Pirmais, kas jāsaprot - IZM praktiski nestrādā neviens cilvēks, kurš būtu pilnvērtīgs pedagogs. Viņi arī no tā īpaši nekaunas. It kā nekas traks, bet atcerieties - lēmumus par to, kā mācīties jūsu bērniem un strādāt pedagogiem pieņem personas, kam ar reālo pedagoģiju pat saskare nav bijusi. Labākajā gadījumā augstskolā iegūts šīs profesijas diploms, kuram Latvijas sistēmā nekāda sakara ar reālo pedagoģiju arī nav. Tas ir apmēram tas pats, ka jūs plānojat celt tiltu, speciāli arhitekti rada plānu un projektu, bet tad finālā kaut kāds džeks, kam pat nav inženiera diploma, nedz arī būvniecības prakses, kaut ko sazīmē, saraksta kā pašam gribas un pasaka: «Celsim šitā!» Turklāt sazīmē ar mērķi panākt, lai būvniecības procesā pēc iespējas vairāk naudas iegūtu šis zīmētājs. Piemēram, ja viņš tirgo gumijas pīlītes, tad visam tiltam jābūt daudz konstrukcijām no gumijas pilītēm, turklāt tā, ka tās pīlītēs visu laiku jāmaina.
Otrs - rezultātā lēmumus par to, kā strādāt skolās, viņi pieņem, uzklausot pašu uzaicinātus ekspertus un pēc tam pagriežot viņu teikto tā, kā tas pašiem izskatās labāk. Lai saprastu, līdz kādam idiotismam tas noved, vienkāršs piemērs.
Ideju par to, ka pirmajās klasēs nevajag likt atzīmes, jo tas traumē bērnus, mūsu IZM, protams, paņēma no ārzemēm. Cik dzirdēts, arī no Somijas. Nav ne jausmas, kā to saprata «eksperti» un pašu IZM ierēdņi, bet ar realitāti tam nav nekāda sakara. Šajās sistēmās izglītība darbojas pēc principa, ka lēnāk vai ātrāk, bet bērnam ir jāapgūst mācību plānā paredzētās nepieciešamās prasmes un zināšanas. Tāpēc arī atzīmes neliek, ka būtībā agrāk vai vēlāk visiem tāpat būtu jāsaliek no 8 līdz 10 un uz priekšu. Vienkārši strādā, lai bērni apgūtu nepieciešamo. Turklāt attiecīgi prasības ir salīdzinoši zemas un tāpēc bieži vien līdz sestajai klasei mūsu skolēni izskatās daudz krutāki, nekā ārzemju audzēkņi. Toties viņiem ir prasmes un pārliecība par saviem spēkiem.
Latvijā visu nosaka vidējā atzīme. Un, ja balles neliek, tad mūsu ģēniji izdomāja, ka liks «+», «-» un «/». Vārdu sakot, viņi paņēma trīs ballu sistēmu, pateica, ka tas nozīmē to pašu, ko ārzemēs, kad atzīmes neliek, un tā tas arī aizgāja. Un šis ir tipisks piemērs, kā ārzemju izglītības sistēmas īpatnības ievieš Latvijā. Ņemot vērā šo piemēru, paši varat mēģināt iedomāties, cik kvalitatīva un efektīva būs jaunā «kompetenču» izglītība. Lai "netraumētu" bērnus, mums ir vēl viena trīs ballu sistēma: "ni", "i" un "nv". Pilnīgi pretīga padarīšana, kam arī ar kvalitātes rādītājiem ir maz sakara. Tagad, kad ir radies priekšstats par to, kāda ir IZM darba kvalitāte, varam pāriet pie pretīgākās daļas - kāds patiesībā ir IZM darbinieku mērķis.
Trešais - nauda ir vienīgais, kas IZM darbiniekus interesē. Un pats pretīgākais un viszemiskākais šajā stāstā ir tas, kā šo naudu IZM darbinieki rada. Kad pie jums atnāk VID vai kādi citi pārbaudoši dienesti, kad jūs piedalāties Satiksmes ministrijas konkursā, apmēram tā doma jau uzreiz rodas, ko no jums grib. IZM tā nedara - tas viss notiek legāli un savā idiotismā un mantkārībā maksimāli riebīgi pret visiem, kas šajā procesā tiek slaukti un zināmā mērā mocīti arī tad, kad shēma jau beigusies, bet paši to nav pamanījuši un mehānisms turpina darboties.
Nauda nāk dažādos veidos. Acīmredzamākais ir process, kā ievieš jauno «kompetenču» izglītību. Dažādi avoti min dažādas summas, kas tam visam atvēlētas no Eiropas Savienības fondiem, bet ir skaidrs, ka stāsts ir par miljoniem. Turklāt, kā vienmēr šādos gadījumos - un tā notiek katru reizi, kad rodas «jaunāka un kvalitatīvāka izglītības sistēma», šis finansējums neskar grāmatas un tāpēc katra jaunā «izglītības» ieviešana sākas ar jauno mācību grāmatu neesamību - reizēm pat vairāku gadu garumā. IZM ierēdņi, piesaistītās personas un tamlīdzīgi rīko «brainstormus», seminārus, mērķa grupu saietus un tamlīdzīgi. Ņemot vērā to, ka visa šī pasākuma pirmais mērķis ir iztērēt naudu un IZM nekad nav bijusi tendēta uz kaut kādu kvalitāti, paši varat iedomāties, cik grūti tagad būs pedagogiem. Bet IZM ir apguvusi savu naudu un tas viņiem ir galvenais.
Pats pretīgākais šajā stāstā ir šo pasākumu rezultāts. Kā piemēru varu minēt plānu, kas radās apmēram 20 gadus atpakaļ, kad nāca kārtējā pareizā «izglītības reforma» un pedagogiem bija katrā savā priekšmetā katrā klasē jāizveido sava izglītības programma. Nevienu neinteresēja, ka ir mācību standarts, mācību programma un skolotāju grāmata, kas nosaka ļoti stingru programmu. Solīja, ka šīs programmas apkopos nākamajām mācību grāmatām. Skaidrs, ka neviens neko neskatījās un neko neapkopoja. Vienkārši šī ideja bija radās kādā «brainstormā», tikpat stulbi realizēta un tikpat neapskatīta. Kad nesen runāju, man pastāstīja, ka šī prasība vēl aizvien pastāv. Tādā veidā kāds radīja debilu ideju, paņēma naudu, tad sistēmu vai nu piemirsa vai vienkārši ņirgāšanās pēc atstāja un tagad pedagogi jau gandrīz 20 gadus ar to mokās.
Vēl viens uzskatāms piemērs ir stāsts par portālu skolas.lv. Tur laikam bija runa par kādiem četriem miljoniem eiro, kas pazuda un vainīgo tā arī neatrada. Ziniet, varbūt pat labi, ka tā, jo nesanāca kā ar skolotāju mācību programmām. Pavisam nejaušas sakritības dēļ savulaik bija iespēja iemest aci tajā aprakstā, kas portālā bija plānots - tur pedagogiem bija plānotas tikai problēmas un nekāda atbalsta. Tā kā jāsecina, ka arī mūsdienās nekas nav mainījies.
Kur vēl dabūt naudiņu? Jāslauc paši pedagogi - centīgi un kārtīgi. Turklāt visi - gan topošie, gan esošie. Pedagogu slaucēji parasti atrodas labās vietās augstskolās - lielākajā daļā gadījumu šie doktori un profesori nevienam nav vajadzīgi, tad nu uz pedagogu rēķina uztur gan viņus, gan iesaistītās organizācijas - parasti augstskolas. Tomēr reizēm tie ir tieši arī paši IZM darbinieki.
Topošos noslaukt ir diezgan viegli - maksā vai nu valsts vai pats cilvēks. Tam, ko apgūst mācību procesā, nav nekāda sakara ar to, kas notiek skolā. Skolā nostrādāju 8 gadus, šajā laikā uz skolu atnāca apmēram 20 jaunie pedagogi. Palika tikai viens. Parēķiniet nu paši - no kopējās summas atdeve ir 1/20. Jaunieši skolā nonāk nesagatavoti, psiholoģiski ļoti vāji. Pat ja tu esi labs pedagogs, uzreiz ir sajūta, ka tu neko nesaproti, nemāki un lielākā daļa pirmā gada laikā skolu pamet. Ja godīgi - pamatā paliek pamatā tie, kam uz visu nospļauties. Uztaisa kaut kādas sviesta atskaites, to visu pieņem un strādā tālāk, bez intereses panākt labu rezultātu. Visi ir krāšņi apčakarēti, bet naudu augstskolas un iesaistītie profesori saņem. Būtībā trūkstošo pedagogu skaitu Latvijā varētu izaudzēt divos kursos - bet tad taču beigsies lielā slaukšana!
Nākamā grupa ir esošie pedagogi, kurus arī slauc, kā nu māk. Pirmais ir obligātie kursi - ir jāapgūst noteiks skaits stundu kursu. Teorētiski būtu labi - skolotājiem zināšanas un prasmes jāaudzē, bet 90 procenti šo kursu ir pilnīgi debils atrakstīšanās pasākums. Labākajā gadījumā sarunā, ka kursos nosēž mazu stundu skaitu, bet stundas tev pieraksta. Sliktākajā sēdi un klausies tos murgus. Un par to visu ir jāmaksā - maksā vai nu skola, vai pats. Un naudiņa atkal plūst.
Ja domājāt, ka tas ir diezgan riebīgi, kad ar šāda veida pasākumiem IZM un ar viņiem saistītās puses slauc naudu, tad kļūdījāties - ir vēl pretīgāk. Piemēram, tu esi skolotājs bez pedagoga izglītības, bet ar profesionālo izglītību un sāc strādāt skolā. Ja vēlies turpināt, jāapgūst pedagoga izglītība. Tas jādara neklātienē sestdienās un svētdienās, turklāt atstājot par to apmēram trešdaļu savas algas. Turklāt, ja pat kādus kursus no pedagoģijas esi jau apguvis, tas neskaitās. Formāli - it kā tāpēc, ka nesaskan ar jaunajām programmām, bet praksē - tas ir naudas pumpītis un ne tev no malas būs to atņemt. Tā kā nāksies mācīties.
Jūs teiksiet - nu, bet izglītību vajag! Vispirms, ir jāatceras, par ko runāja iepriekš - Latvijā pedagoģiskajai izglītībai ir ļoti maz sakara ar to, kā notiek mācības skolās. Naudas pumpītis ir naudas pumpītis un tas ir vienīgais, kas interesē. Kvalitatīvi mācībām no tā visa iegūt kaut ko ir grūti, bet, ja mēģināsiet to īstenot praksē, lielākajā daļā gadījumu rūgti nožēlosiet. Bet šim stāstam ir otra puse - piemēram, ka jūs, kā pedagogs, vēlēsieties mācīt vēl kādu citu priekšmetu! Jūs to tāpat nevarat. Jums atkal ir jāiet mācīties. Un, kas ir trakākais - jūs varbūt nemaz nevēlaties mācīties citu priekšmetu, bet nāksies. Jo IZM ievieš jaunus priekšmetus - piemēram, jaunajā programmā ir daudz pozīciju, kur ir viena stunda nedēļā priekšmetam un to kādam ir jāmāca. Iemesls šādai sistēmai ir vienkāršs - gandrīz visi pedagogi, kas nespēja pierādīt, ka viņiem ir pedagoga diploms, jau ir piespiesti iziet cauri šai sistēmai, vai pametuši skolu, bet pumpītis nevar strādāt tukšā - tāpēc jāizdomā, kā to atkal piepildīt. Tādā veidā IZM, atņemot skolotājiem laiku un naudu, pumpē savējiem finanses.
Vēl viena joma ir mācību grāmatas, turklāt nevis pašas grāmatas, bet to radīšanas process. Arī šeit mūsu IZM ņem idejas no ārzemēm un ne tikai mūsējā - nesen ar lielu blīkšķi izgāzās IZM speciālisti Lietuvā. Lai saprastu problēmu - nezinu kāpēc, bet ar katru gadu lielāku uzmanību matemātikā pievērš nevis pašai matemātikai, bet gan uzdevuma pasniegšanas veidam. Un tādā veidā IZM Lietuvā uztaisīja centralizēto eksāmenu, kur visos punktos vispirms vajadzēja saprast uzdevumu, kurš bija sastādīts diezgan piņķerīgā valodā. Ja tu rēbusu atrisināji pareizi, tad vajadzēja izdomāt, kāda ir pareizā uzdevuma risināšanas sistēma un tikai tad tu varēji parādīt savas reālās matemātikas prasmes. Arī mūsu Latvijā IZM to sauc par «izglītības pietuvināšanu realitātei» - šāda veida uzdevumus regulāri iznāk atrast visos mācību priekšmetos, bet patiesībā tas ir kārtējais naudas pumpīša apgūšanas triks. Ja neticiet, pamēģiniet iedomāties uzņēmumu, kur valde saka uzņēmuma vadībai: «Jūs uzdevumus saviem padotajiem dodiet pēc iespējas sarežģītākā valodā - nesapratīs, paši vainīgi!» Jā, tieši tik debila ir mūsu IZM.
Pieļauju, ka kāds varētu teikt: «Jāaiziet pie IZM ministres, jāaprunājas un viss jāsakārto.» Diemžēl tā tas nebūs. IZM darbiniekiem ir augsti grādi - ir pat doktori, profesori un arī paši IZM ministri parasti nāk no profesoru vides - no tiem, kas uzbarojas uz pedagogu un skolēnu mocībām. Ja ne paši, tad viņu draugi, universitātes utt. Tā kā Latvijā ir ļoti stingrs apburtais loks un neviens ministrs pat soli nav spēris, lai no tā izkāptu.
Tagad, kad esam izgājuši cauri tam, kā veido izglītības sistēmu Latvijā un kāpēc sistēma ir tāda, varam pieskarties stāstam par lielajām un mazajām skolām, sliktajiem un labajiem bērniem, bet teksts iznāca diezgan garš. Tāpēc uzrakstīšu atsevišķi un tad sapratīsiet, kā IZM darboņu alkatība un stulbums moka ne tikai pedagogus, bet arī skolēnus.
