Kā balti līdz panīkumam nonāca

It kā būtu loģiski pēc visa šī stāsta uzdot jautājumu par to, kā balti nonāca no Ērmanīša impērijas līdz divām valstiņām pie Baltijas jūras, kur viena no tām izglābās un savu valsti nodibināja praktiski pēdējā iespējamā brīdī?

Par laiku pēc 13. gadsimta nerunāšu, būs tikai viena piezīme. Iemesli neveiksmēm patiesībā ir vesela kaudze.

Sākums jau ir labs. Lielhungu vadībā balti pārņem Melnās jūras stepes un Polijas teritoriju. Ir liecības, ka vilnis aizgāja arī uz Persijas pusi un Indiju, bet Persijā viņus aptur un Indijas tautu ķīsēlī ātri izšķīst, atstājot pēc sevis kaut ko no reliģijas, kaut no no valodas un rakstības un parašu augstāk vērtēt gaišas krāsas cilvēkus. Eiropā balti aizņem teritorijas, kurām līdz tam ar līkumu garām gāja ķelti un dorieši – droši vien bija pārāk vēss un purvains, izspiežot vietējās ciltis un saglabājot sevi kā tautu.

Demokrātijai ir savs spēks un savs vājums

Tāpat kā doriešiem, baltiem un vēlāk arī slāviem kopienas pamatā ir demokrātija – kopiena, kas ir ciems, pilsēta vai pat teritorija ievēl vecākos, līdzīgi kā vēlāk Novgorodas veče. Vecākie visdrīzāk bija arī tiesību zinātāji. Tiesību sistēma bija diezgan stingra – par to liecina arī regulārie hronistu apskati par to, kādas tiesības pieņēmuši dažādi senie karaļi un arī visigoti ieradās Spānijā ar savu sistēmu.

Senajai kopienas demokrātijai ir savs spēks un savs vājums. Spēks ir gan skaitā, gan vienotībā. Šādā kopienā katrs ir zobena turētājs, baltiem turklāt ieskaitot arī sievietes, par ko norāda hronisti. Problēma ir klasiskajā demokrātijas situācija – nu nav šāda kompānija ieinteresēta celt piramīdas vai Romas impēriju. Jā, izvēlēties kādu lielhungu par suverēnu, maksājot viņam par to konkrētas nodevas – protams, pats par sevi, bet piramīdu cēlāji šāda kopiena ir švaka. Rezultātā situācijā, kad iebrukumu teritorijā rīko kāds liels politiskais spēks, var gadīties, ka daļa kopienu vispār nereaģē, jo uzskata, ka tas viņus neskar, gaidot, ka atnāks lielhungs un visu nokārtos. Bet lielhungam atkal pašam par sevi bez kopienu atbalsta nav lielas armijas, jo par šādu kopienu mesliem daudz neuzturēsi, bet apspiest šīs kopienas arī nav liela jēga. Labākie piemēri vēsturē ir Vesturs pie Mežotnes pils un Polijas – Lietuvas karalistes liktenis, kad uz vajadzīgo karadarbību beigās nevarēja savākt karotājus un lielākā daļa kopienu tikai noskatījās, kā valsti sadala. Šādas kopienas ir salīdzinoši labs atbalsts karadarbībā, spēcīgas nelielos konfliktos, kā Eiropas pilsētas pret mazajiem baroniem un grāfiem, bet vāji aizsardzībā pret lieliem politiskiem spēkiem.

Laupītājus neviens nemīl

Nākamā problēma – aizraušanās ar laupīšanu. Tas ir raksturīgs visiem invāziju viļņiem, gan ķeltiem, gan pēc tam doriešiem – pēdējiem gan mazāk, jo izdevās izveidot salīdzinoši lielus politiskos spēkus, kur samazināja kopienu demokrātijas iespējas, bet nodrošināja mieru ar militāru spēku. Kristīgās ticības lielais pluss bija tas, ka, pat ja vietām ne visai izdevās, ticības pārstāvji mēģināja panākt, ka savā starpā kristieši nekaro. Tas samazināja mazo konfliktu skaitu un ļāva nostiprināties absolūtajām monarhijām, kuras savukārt vienkāršāk tika galā ar mazajām demokrātiskajām kopienām, sagraujot viduslaiku beigās visu Eiropā ierasto sistēmu, kas bija palikusi pēc Romas impērijas sabrukuma. Pēdējā bija Polijas – Lietuvas karaliste. Skaidrs, ka Eiropa nemīlēja tos, kas laupīja. Ja situācijā ar vikingiem beigās izdevās tikt galā viņus kristījot, tad baltu zemes labprātīgi kristīties nepiekrita un tās pakļāva jau ar zobenu un uguni. Nenoliedzot, ka tas bija izdevīgi vāciešiem, bet jāatzīmē, ka rezultātā neviena no baltu teritorijām nespēja apvienoties ar citām, izņemot lietuviešus beigās un arī tur gāja traki. Tieši otrādi – praktiski katrs baltu teritoriālais veidojums vai cilts bija spiesta karot ar visiem, kas viņiem apkārt, jo viņi paši arī karoja ar visiem. Piemērs ir igauņi, līvi un leti. Par sklāviem nerunājot – tie arī beigās karoja ar visiem, kas bija tuvumā. Ar šādu politiku labvēlību no citiem nevarēja sagaidīt.

Par reliģiju jau runāju – nav ne jausmas, kas īsti bija sākumā, bet, ja bija apmēram tāpat kā pie galliem, kad uzskatīja, ka svarīgas lietas nedrīkst pierakstīt, tad tas vien jau bija milzīgs faktors, kas deva kristīgajām zemēm priekšrocības, kā arī samazināja attīstības iespējas – ja salīdzina ar tām tautām, kas iznāca Eiropā pustūkstoti gadu pirms mūsu ēras, kaut ko saimniecībā balti uzlaboja, bet pārsvarā attīstība stāvēja uz vietas un pat degradēja. Plus pēc apraksta, ko atstājis Sakso Gramatikus, vietējie krīvi vāca tik lielas nodevas, ka kristīgās baznīcas prasītais neizskatījās nemaz tik traģiski.

Daudz dižciltīgie - daudz problēmu

Visbeidzot – dižciltīgie. Lielu impēriju lielākā problēma ir tā, ka saraujoties teritorijas samazinās, bet dižciltīgo skaits parasti būtiski nesamazinās. Krievijas impērija to atrisināja ar revolūciju un ne viņi vienīgie, bet baltiem rezultātā sanāca ļoti saskaldītas teritorijas, kur katrā sēdēja kāds ķoniņš vai «valdis», visdrīzāk ar radu rakstiem no paša Ērmanīša un Romas imperatora Augusta laikiem, kas pieprasīja pret sevi attieksmi, naudu un attiecīgu cieņu. Jauno laiku Spānija un Polijas un Lietuvas karaliste ir ļoti labs piemērs – kā karu rezultātā saražojas ļoti liela dižciltīgo grupa, kas nav spējīga normāli vienoties savā starpā, tur asinsnaidu desmit paaudzēs un normāli sarunāties viens ar otru nevar. Šāda situācija vēl vairāk samazina iespējas vienoties pret spēcīgu pretinieku. Ne velti spēcīgākie valdnieki sāk valdīšanu ar spēcīgu dižciltīgo rindu tīrīšanu, jo nav citu variantu. Šādi valdnieki baltu teritorijās parādījās pārāk vēlu. Savukārt Kursas teritorijā vēl ilgāku laiku varu saglabā kuršu ķoniņi, kuriem, acīmredzot, ciltsraksti tiešām bija tādi, ka pat ordenis to ņēma vērā. 

Vārdu sakot – klasisko iemeslu, kas noveda pie baltu tautas lielākā konglomerāta izzušanas, ir gana daudz. Ko balti mums atstāja? Cik var saprast, nosacīti smago kavalēriju, kuru gan ziemeļos uzturēt neizdevās, bet Parfijā un Bizantijā šie puiši pārsēdās uz lielākiem zirgiem, uzvilka smagākas bruņas un biedēja visu, kam tika klāt. Aizraušanos ar kroņiem, kam virs klasiskā apļa ir dažādi starveida rotājumi – vai nu kvadrātiski, vai cita paskata. Ja paskatīsieties otro tekstu par Dānijas vēsturi, pievērsiet uzmanību senajam gleznojumam, cik ļoti Sklavīnijas tronis atšķiras no pārējiem.

Svešas varas ieroči

Kas gan būtībā arī būtu viss, jo tauta kā tāda neizcēlās ar lielām idejām un plāniem, parasti izpildot kādu citu gribu un kļūstot vareni un pamanāmi tikai tad, kad iesaistās kaut kur sadarbībā ar citiem vai zem svešas varas – katafrakti, vandāļu jūrasbraucēji, gotu vadībā sagrauj Romu, kopā ar poļiem sagrauj Teitoņu ordeni, kopā ar ukraiņiem cīnās un gūst panākumus pret Zelta ordu, vēlāk kļūst par Saksijas hercogistes galveno karaspēku – prūšu armija. Un galu galā latviešu sarkanie strēlnieki, kas mainīja visu varu Krievijā. Bet individuāli balti vienmēr ir bijuši spēcīgi nelielās kopienās, bet savā starpā grūti spēja vienoties. Izskatās, ka pašlaik no šīm psiholoģiskajām lamatām varētu izkļūt Lietuva, bet Latvijai gan nekas neiet daudz labāk, kā pirms 800 gadiem.