Kā balti tūkstoš gadus Eirāziju terorizēja

Pirms pāriet pie kungiem un lielkungiem, pakāpsimies bikīt uz kāda ķeblīša un mēģināsim paskatīties uz šo skatu no augšas un no malas – kas tad tur īsti ar tiem baltiem? Bija viņi gotos vai nebija un kas tur īsti notiek?

P.S. Priekšlaicīgi atvainojos par ironiju. Nervi netur :(

- Viss, par ko rakstīšu, ir publiski atrodams, apskatāms un izlasāms. Nebūs nekādu slepeno rakstu, nezināmo baltu rakstu zīmju utt. Viss, par ko stāstīšu, ir publiski zināms, redzams un izmantojams. -

Oficiālā vēsture stāsta, ka apmēram 3000. gadus pirms mūsu ēras protoindoeiropieši sāka izplesties pa Eiropu. Balti.

Tad nu viņi izpletās un no viņiem pamazām Austrumeiropas reģionā no Polijas līdz apmēram Maskavai parādījās balti. Eiropas invāzijas viļņi šajā versijā neparādās vispār, izņemot atzinumu, ka 1200. gadā «Lužicas» kultūra izspiež baltus no Polijas teritorijas. Kas tie Lužicas kultūra bija, ko viņi darīja, no kurienes nāca un par ko kļuva – nav ne jausmas. Kopumā «senbaltu» pētījums balstās vienkārši uz ideju, ka viņi paši savā nodabā sēdēja, attīstījās, turklāt ne pārāk veiksmīgi un beigās aizmuka, kur nu varēja.

Loģiski, ka balti vispirms pazina dzelzi, tad nepazina, tad atkal pazina. 

Turklāt loģika te brīžiem nestrādā nu nemaz. Akmens laikmetā balti savējos glabāja no koka izdobtos zārkos. Jauka tradīcija, kas akmens laikmetā nozīmēja, ka šāda zārka taisīšanai bija jāziedo ļoti daudz laika un tas nozīmē, ka tas brīvais laiks laikam tomēr bija. Ap 1500. gadu izplatās skandināvu tradīcija aizgājēju sadedzināt – tas ietaupa laiku, bet nevienu neuztrauc, ka mēs te atkal runājam par blondajiem čaļiem no ziemeļiem, kamēr balti, kā izskatās, tieši no šiem baltajiem čaļiem arī dabūja savu nosaukumu? Varbūt izplatās ne tikai tradīcija, bet arī pati tauta, kas tobrīd pārņem Austrumeiropas ziemeļus un runā somu valodā? Vislabāk man patīk, ka aprakstā teikts, ka šajā laikā zobenus apbedījumos atrod reti, biežāk kaujas cirvjus. Ēee, godātie, jūs tur tālāk rakstiet, ka dzelzi balti apgūst ap 6. gadsimtu pirms mūsu ēras un arī tikai dienvidos!?

Loģiski, ka aesty (eesty) ir balti. 

Te nevar beigt brīnīties par to, kas it kā būtu acīmredzams – par romiešu aprakstītajiem «Aestyorum» (Eestyorum?). Tie taču noteikti ir balti, vai ne? Te pat apskata sastādītājs par baltiem ir spiests pieminēt, ka tas izskatās dīvaini: «Lai arī senie aisti visticamāk bija balti,[4] šo nosaukumu izmanto tālāk ziemeļos dzīvojošo igauņu (igauņu: eesti) apzīmēšanai.»

Lužicas kultūra sabrūk 5. - 6. gadsimtā pirms mūsu ēras, jo ienāk skiti. Viss loģiski. Tā kā ienāk skiti, tad pēc tam vēsturnieki Baltijas jūru sāk saukt par Sarmātu jūru. Viss paliek vēl loģiskāk. Ap šo laiku balti sāk apgūt dzelzs darbarīkus (kurus savulaik lietoja dorieši, bet «balti», kas turpat bija blakus, nelietoja. Slinki laikam bija.) un tāpēc daudzus iepriekšējos pilskalnus pamet un jaunus izveido. Arī laikam aiz neko darīt – kāda problēma uztaisīt jaunu pilskalnu? Protams, ka tas ir tikai tāpēc, ka nolēma sākt izmantot dzelzs darba rīkus. Turklāt nezin kāpēc «balti» Latvijā to sāka darīt tikai ap kādu 4. - 5. gadsimtu, kad šeit masveidā ienāk leti. Loģika kļūst aizvien iespaidīgāka.

Tālāk baltus sāk apbižot goti. Ja kāds nezin, kā tas izskatās, te karte:

Loģiski, ka milzīgo gotu invāziju sakauj čupiņa sarmātu.

Kartē viss ir loģiski. Ziemeļu vikingi, tajā laikā goti, kas pat ziedu laikos 10. gadsimtā spēja savākt kādus pārdesmit tūkstošus karavīru, savāc kādu miljonu ļautiņu (spriežot pēc tā, ka romiešu rakstīja, ka bija pat 325 tūkstoši karavīru), izsēžas Prūsijas krastā, iziet pa vidu divām cilšu grupām un apmetas Melnās jūras piekrastē, kur jau kādus piecus gadsimtus mīt sarmāti, tad nezin kāpēc no šiem sarmātiem, kuri dzīvo arī pie Baltijas jūras, kuru nosauc viņu vārdā, sāk mukt uz Romas impērijas pusi. Vēsturnieki vērtē, ka toreiz Austrumeiropā vispār iedzīvotāju bija mazāk par miljonu, bet te miljons gotu nobīstas no čupiņas sarmātu?

Vārdu sakot – apskatiem ticamības nekādas. Sanāk, ka ap 3000. gadu pirms mūsu ēras ķeltu invāzijas laikā Austrumeiropā ienāk ciltis, kuras noteikti ir balti. Nu pavisam noteikti. Doriešu invāzijas laikā ap 1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras jaunais vilnis izspiež iepriekšējos no Polijas, bet kas viņi ir – nav ne jausmas, neviens pat nemēģina saprast. Balti pārņem skandināvu tradīcijas, bet tie nav skandināvi. Pie jūras mums dzīvo aesty, kas nav eesty, bet gan balti. Visa šī vēsture ir tik maksimāli loģiska, ka nav ko piebilst. Par pārējo visu «loģisko» parunāsim tālāk, bet nu mēģināsim saprast – kas reāli notiek?

Neviens no Eiropas reģioniem zināmajā vēsturē nespēja radīt tādu demogrāfisko sprādzienu, kas izmestu uz visām pusēm ļoti ātrā tempā desmitiem tūkstošu iedzīvotāju. Vienīgais, par ko varam runāt – skandināvu jeb tā saukto ģermāņu un somu tautu invāzija no ziemeļiem uz dienvidiem, bet tur mēs runājam par pakāpenisku izplešanos Austrumeiropā apmēram tūkstoš gadu laikā vai pat vairāk un Vācijas reģionā apmēram pustūkstoša gadu laikā. Ja pieņemam, ka leti un vendi kā balti ieradās no ziemeļiem Volgas un Donas reģionā, kur savukārt, kā liecina Mongolijas piemērs, ir visi priekšnoteikumu demogrāfiskiem sprādzieniem klimata ietekmē, tad parādās jautājums par tehnoloģijām – visi invāziju viļņi izcēlās ar tehnoloģiskajiem pārsvariem – vispirms sabiedrības attīstība ordas veidolā, tad bronza, dzelzs un te pēkšņi sanāk, ka akmens laikmeta balti ierodas no ziemeļiem un uzvar dzelzs civilizāciju? Turklāt pēc tam paiet vesels tūkstotis gadu, kamēr tie paši balti atgriežas Latvijā jau ar dzelzs ieročiem?

Loģiski, ka superīgās tehnoloģijas uzvarēja ar akmens cirvjiem.

Mongoļi savulaik uzvarēja ar četrām tehnoloģijām – no ķīniešiem nošpikoja bultu lietu un nozaga pilsētu aplenkšanas tehniku, izveidoja kara sistēmu, kas paļāvās uz ātrumu un prasmi veidot apjukumu pretinieku rindās, kā arī drausmīgo sabiedrības organizācijas taktiku, ko vēl aizvien izmanto Krievija – mest iekaroto zemju cilvēkus tik ilgi pretiniekam virsū, kamēr tas padodas vai tiek iznīcināts. Ķeltu vilnis izcēlās ar bronzas ieročiem un kaujas ratiem. Doriešu vilnis – ar dzelzs ieročiem, dzelžainu disciplīnu starp karavīriem un ciešāko ierindu, kas beigās pārauga maķedoniešu falangā un Romas leģionā. Un tagad jātic, ka ieradās akmens laikmeta ciltis no ziemeļiem, pakļāva teritoriju, kurā no laika gala šie invāzijas viļņi veidojās un sāka atkal izplatīties uz visām pusēm?

Tas, ka Austrumeiropas un Skandināvijas reģions pirmā gadu tūkstoša sākumā kopā ar doriešu vilni neiegūst dzelzs tehnoloģijas liecina par to, ka šis vilnis līdz viņiem tā arī nenonāca un palika vairāk dienvidos. Par to liecina arī ķeltu valstis Francijā un Vācijā un noslēgtā gaišmataino ziemeļnieku attīstība, kas pamazām sāk izplatīties pretējā virzienā. Doriešu vilnis iekustina tā saukto «Lužicas» kultūru, kas iebrūk Polijas teritorijā. Līdz pat šim laikam mums nav nekādu iemeslu runāt par baltiem. Ja reiz tiešām balti iznāca no reģiona, kur jau ļoti sen bija bronzas un dzelzs, kāpēc šajās teritorijās dzelzi sāk izmantot tikai 5. - 6. gadsimtā pirms mūsu ēras un ziemeļu reģionos vēl vēlāk?

Loģiski, ka jūru, kuru kontrolē goti, nosauca par Sarmātu vai Vendu jūru. 

Versija, ko varu piedāvāt – tā saukto baltu invāzija sākas apmēram 5. - 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Viens virziens ir dienvidu pusē, kur sarmāti izmet no stepēm skitus un pēc tam iekaro Polijas reģionu, kā rezultātā Baltijas jūru nosauc par Sarmātu jūru. (Vai Vendu jūru. Bet vendi jau bija slāvi, vai ne? Nē, nu slāvi parādās 5. gadsimtā it kā, bet tie tomēr bija slāvi. Viss loģiski.) Ja kādam tas liekas dīvaini, tad te 17. gadsimta karte – Henrihs Bjuntigs vēl aizvien Žemaitijas vietā iezīmē Sarmātiju un Baltijas jūru sauc par Sarmātu jūru. Nu mīl tie senie kartogrāfi blēņas zīmēt. Citi lūk nemīl, bet šie mīl. Fui, fui viņiem.

Ak jā, ja kādas liekas, ka karte nav nopietni ņemama - tā atrodas Eiropas Savienības Eiropas muzeja ekspozīcijā Briselē. Vēl aizvien nav nopietni?

(Europe in the Shape of a Queen) Europa Prima Pars Terrae In Forma Virginis . . .

Heinrich Bunting, 1616. gads. 

Atgriežamies pie realitātes. Baltu iekarotajās teritorijās notiek sajaukšanās ar vietējām ciltīm. Šajā gadījumā ar blondajiem somiem vai skandināviem, kā rezultātā dienvidnieciskie balti iegūst pietiekami daudz blondos gēnus un tautu grupējumu nosauc par baltiem. Šajā gadījumā invāzijai nav jābūt ļoti daudzskaitlīgai. Tāpat kā Pievolgas Bulgārijā, tur ienākot tjurku tautām, pietiek sakaut vadoņus un pārņemt varu, uzspiežot valodu un tradīcijas un jau pēc pāris gadsimtiem mums ir tjurku tauta, kur lielākā daļa ģenētiskajā atmiņā velti var meklēt tjurku gēnus. Visdrīzāk tieši tāpat notika tautu mikslis apmēram piecu gadsimtu garumā Austrumeiropā, kas saglabāja valodu, sajauca gēnus un pie Romas impērijas 2. gadsimta beigās parādījās leti, bet no ziemeļiem nāca lejā vandāļi un šo valodas grupu jau visi vairāk vai mazāk atpazina kā baltus, balstoties daļēji arī uz dažādu cilšu izskatu, kas arī runāja šajā valodā.

Te nedaudz par to, ko ļoti mīl saukt par protoslāvu invāziju 2. gadsimtā, lai arī pēc tam par pirmajiem slāviem runā tikai 5. gadsimtā. Kā jau teicu – viss ir ļoti loģiski. Te atkal jāņem vērā invāziju īpatnība – katra invāzija pārvietojas ne tikai uz rietumiem, bet arī uz dienvidiem. Reizē ar ķeltiem Mazāzijā ieradās heti, reizē ar doriešiem uzplauka Asīrijas impērija, pēc tam parādījās persieši. Savukārt Indijas atmiņās saglabājušies stāsti par blondajiem āriešiem no ziemeļiem. Tā nu 2. gadsimtā sākas kārtējais vilnis, kurš uzņem savu spēku ap gadu tūkstošu miju un izraisa to, ko sauc par gotiem. Vai nu ātrāk vai ap šo laiku Indijā nokļūst daļa no šī viļņa, kas atstāj sanskritu, valodas īpatnības un interesantas atmiņas. Savukārt Romas gadījumā tas noveda šo impēriju līdz bojāejai.

Loģiski, ka pēc briesmīgajiem aziātu iekarotājiem huņņiem Eiropā palika slāvu ciltis.

Galvenais, ko šajā stāstā ir vērts atcerēties – oficiālās vēstures versiju par primitīvajiem cilšu grupējumiem, kuru apvienību vadoņus aiz žēlastības romieši sauca par reksiem. Lai nu tā būtu. Bet nākamais stāsts būs par huņņiem, kas aiz sevis nezin kāpēc neatstāja neko ķīnisku vai tjurkisku, bet gan veselu kaudzi slāvu tautu.