Kā izdzīvot mežoņu laikmetā?
Būsim reālisti - 21. gadsimts jau iezīmē tehnoloģiju attīstības norietu un aktuālākais jautājums ir patiesībā pavisam cits - kā izdzīvot mežoņu laikmetā? Jo civilizētā pasaule var mēģināt visu laiku aizsargāties no mežoņiem, bet vieglāk vienalga nepaliks.
Es savulaik jau rakstīju, kā individuāli cilvēki spēs izdzīvot 21. gadsimtā, bet tagad varam pieķerties arī pie tā, kā valsts spēs izdzīvot. Ja kāda no valstīm to vēlēsies, tad nāksies balstīties uz trīs opcijām. Izslēdzot kaut ko vienu no tām, vieglāk nepaliks.
Pirmā un galvenā - migrācija un demogrāfija. Par to, ko darīt ar migrāciju, nestāstīšu - ideja par to, ka "kosmosa inženieri" no Āfrikas pelnīs jums pensijas Vācijā jau ir beigusies laikam lielāko budžeta deficītu, kāds jelkad ir bijis un būs vēl lielāks. Savukārt par demogrāfiju nedomāju, ka man kaut kas daudz ir jāatkārto - ja jūs nedarīsiet šo, nekas nebūs.
Es atkārtoju - ja jūs demogrāfijas veicināšanai nedarīsiet šo, tad nekādas jēgas no tā visa nebūs.
Otrs - uz agresiju vērsta valsts politika. Ne tikai vienkārši bruņošanās, bet uz agresiju vērsta. Uzbruka tev mežonis - tu no viņa kaut ko savāc atpakaļ. TEritoriāli savāc. Jā, tam jāstrādā tieši tā. Lai Krievija atgriež Ukrainai ne tikai Donbasu un Krimu, bet arī daļu Kuzbasa un tamlīdzīgi.
Un te ir tā lielā problēma, ka patiesībā normālai civilizācijai to visu nevajag. Iedomājieties, ka tagad Dienvidkoreja pievieno Ziemeļkoreju sev atpakaļ. Ja Rietumvācija ar Austrumvāciju vēl kaut kā tiek galā, tad tur ir pilnīgs vājprāts. Jā, lai izvairītos no briesmām, tas ir jādara, bet reizē tās ir dzīvās šausmas valstij, valsts ekonomikai un visam pārējam.
Ko darīt?
Un te nu nāk trešais punkts - ko darīt ar mežoņiem. Viss patiesībā ir ļoti vienkārši un to jau demonstrēja savulaik ASV pēc Otrā pasaules kara gan Vācijā, gan Japānā. Vispirms jau iezīmēt šīs teritorijas atsevišķi no pārējās valsts. Vismaz uz pusgadsimtu noņemt armiju un militāros izdevumus, lai šīs teritorijas spēj atjēgties. Ieviest liberālu politiku - brīvais tirgus un minimāla valsts iejaukšanās cilvēku dzīvēs. Republikāniska sistēma ar regulāru varas maiņu vēlēšanās, neļaujot atkal nākt pie varas pareizajiem un vienīgajiem vadoņiem. Un tad, kad pēc kādiem gadiem 20 - 50, kā nu kuram veiksies, tā atkal būs teritorija ar normālu, republikānisku domāšanu un izlīdzinātu ekonomisko sistēmu, var domāt par apvienošanos vienā valstī vai teritoriju savienību.
Tie ir vienīgi mehānismi, kas nodrošinās civilizētu valstu sabiedrību normālu eksistenci mežoņu laikmetā. Citu variantu vienkārši nav.
Savukārt pret tiem, kas šajā attēlā pa labi - tikai agresija. Citādi tas nestrādās.
