Kā laimīti cilvēkiem atņēma
Nils Sakss Konstantinovs vienā pasākumā Iecavā pateica, ka pašreizējā jauniešu paaudze ir pati nelaimīgākā, kāda vispār ir dzīvojusi. Neesmu viņa fans, bet ir aizdomas, ka uz kaut ko viņš tomēr šajā paziņojumā balstās. Nu tad padomāsim – kāpēc tā?
Un stāsts būs par to, ko laikam meklē visi – dzīves jēgu. Mēs dzīvojam tā saukto kreiso sabiedrībā. Jā, mani par to bieži kritizē, kad es saku, ka mēs dzīvojam sociālistiskajā ekonomikā un ikdienā, bet tāda ir realitāte. Un tad vēl atnāk feminisms un paliek pavisam jautri – dzīves jēga pazūd praktiski pilnībā. Un cilvēkiem bez dzīves jēgas nav vienkārši gūt apmierinājumu dzīvē. Kaut kur tā laimīte pazūd.
Mehānismi, kāpēc tā notiek, ir diezgan vienkārši. Sociālistiskā sabiedrība jau pati par sevi nolīdzina dzīves jēgas ideju – pensija tev būs, pabalsts būs, ja nu kas, valsts atbalstīs mazturīgo. Es nesaku, ka tas ir slikti, bet pazūd jēga – kam tev par kaut ko cīnīties? Strādā, ēd, dzer, guli, atkārto. Un nedomā.
Valsts par tevi parūpēsies. Plus vēl lielākajai daļai skolēnu Latvijas izglītības sistēma nepārtraukti stumj galvā, ka viņi ir idioti, ka viņi neko nespēj un neko dzīvē nesasniegs. Automātiski tu esi pozīcijā, kur tu saproti, ka tu neko nespēj un vismaz vari būt apmierināts, ka arī par tādu tevi parūpēsies valsts. Skaidrs, ka šāda pozīcija tev laimīti nesagādā. Un jā – būs pietiekami daudzi gadījumi, kad tu kaut ko tomēr pamēģināsi, bet atnāks skolotājs vai kāds gudrs ierēdnis un tevi noraus pie zemes – nav ko sapņot, idiot! Tālāk jau nu viss atkarīgs no katra paša stūrgalvības.
Nu, ja veči šādā pozīcijā dzīvo jau diezgan sen, jo hierarhijas sistēmās īpaši neparaustīsies un dzīves mērķus tur bieži katrs meklē pats un cīnās pat neatkarīgi no tā, ka pat ne tikai sabiedrība, bet arī ģimene ir pret tevi, tad sievietēm savulaik tomēr dzīves jēga bija laba ģimene. Par kuru tu rūpēsies un kas par tevi pēc tam rūpēsies. Tad nu atnāca feminisms un pateica, ka rūpes par ģimeni ir senilas, tev to nevajag un darbojies savai izaugsmei. Tā nu sievietes darbojas pa tukšo savai izaugsmei, jo ko ar to visu dzīvē darīt, nav skaidrs. Ir jau laba ideja – dzīvo pati sev, bet kāpēc?
Skaidrs, ka dzīves jēgu sievietes turpina meklēt un realitātē tas beidzas ar to, ka feministes sāka rūpēties par kaķiem, suņiem, somāliešiem, Hamas teroristiem un tamlīdzīgām būtnēm, jo instinktus neizkausi, bet beigās viņas tad arī paliek tādas nosacīti laimīgas, bet tās, kas neatrada, par ko rūpēties, tādas arī paliek. Pieļauju, ka daļa stāstīs par to, cik laimīgas ir tās jaunuves, kas pa dienu kaut kur strādā un pa vakariem kaut kur tusē. Ticu, ka tādas ir, bet man pašlaik šajā jomā nevienu laimīgo nav izdevies sastapt – vai nu darbs slikts, vai tusiņi slikti utt. Bet, kā jau teicu – ticu, ka ir tādas laimīgās, bet statistika, cik saprotu, runā par kaut ko citu.
Jā, te nu mēs esam. Civilizācija un nācija bez dzīves jēgas.
Ko darīt? Nu, par izglītību bezcerīgi runāt. Kamēr IZM eksistē, tikmēr bērnus bezjēdzīgi mocīs. Es nesaku, ka citas izglītības sistēmas nemoka, bet tur vismaz ir kāda jēga. Sievietēm ir jāatgriež ģimene kā dzīves jēga un nesakiet, ka tas ir tikai domāšanas jautājums. Sievietes nav muļķes un prot rēķināt – kamēr valsts rūpēsies par sievietēm bez bērniem, tikmēr viņas arī būs bez bērniem. Ja būs ģimenes, būs bērni un parādīsies kāda dzīves jēga, bet pirmais, kam tas ir jāsaprot, jāpieņem un jāatbalsta, ir sabiedrībā. Ja jūs turpināsiet vēlēt par partijām, kuru galvenie mērķi ir valsts iznīcināšana, sava maka stutēšana vai vienīgā un visgaišākā līdera atbalstīšana Ventspilī vai pat Krievijā, tad diez vai jums tas palīdzēs.
Tas, kas palīdz visiem, ir kaut kāda darbības jēga valstij. Mūsu valsts pēdējās desmitgades jēga varēja būt RailBaltic, bet to mums regresīvie jauki nokāva, padarot par slogu kaklā un apsmieklu. Mēs varētu sameklēt jēgu idejā, ka vēlamies atgriezt Latvijā tos, kas izbrauca uz ārzemēm. Šo procesu valdība arī sabojāja, kā nu mācēja. Mēs varētu būt tā valsts, kas par nelielu budžetu rada militāros spēkus, kas spēj konkurēt pasaulē? Nu ne jau pie regresīvajiem.
Panākumi mums patīk, bet tie nezin kāpēc pārsvarā ir tādi, kur valsts samazina atbalstu vai bez maz vai pretojas. Hokeja bronza, kura praktiski ir izaudzināta uz vietējo fanātiķu pleciem. «Straume», kura guva panākumus pēc tam, kad regresīvie samazināja finansējumu Latvijas kino projektiem. Tā mēs dzīvojam – valsts bez mērķa, jēgas un satura.
Iegūt savu laimes sajūtu varam visi. Saprastu savu dzīves jēgu, izvirzīt mērķus un priecāties par uzvarām ceļā uz saviem mērķiem un par paša mērķa sasniegšanu. Tomēr Latvijā ir tikai sociālas un konservatīvas, vai pat regresīvas partijas. Atgriezties pagātnē vai nodrošināt «visiem labumu» nav tas, kas rada dzīves jēgu. Par feminismu pat nerunājot.
Gribiet būt laimīgāki? Mainieties uz labo pusi. Ne tikai savā privātajā dzīvē, bet arī sabiedrībā un politikā.
Jo neviens cits par jūsu laimi neparūpēsies.
Bildē atkal kāda filma. Arī kinematogrāfs dzīves jēgu un laimi saskata ģimenē. Un, kā izskatās, ja reiz sievietes vairs negrib, tad vismaz ar vīrieti. Sanāk, ka pat mūsdienu Woke kultūra laimi arī saskata ģimenē, lai arī kā to nemēģinātu nomaskēt. Lai gan šajā gadījumā iemesli var būt arī citi. Kā jau teicu - kā tas būs, izvēlieties paši. (P.S. Ticu, ka filmas reitings ir pelnīts un neiesaku noskatīties.)
