Kā tā vēsture rodas
Pirms pieķerties rakstiem par baltu tautām un latviešu tautas rašanos (par pēdējo gan ilūziju nav, bet tas laikam tikai man), sapratu, ka ir svarīgi pastāstīt arī parastajam cilvēkam, kā rodas vēstures teorijas, idejas un raksti. Citādi pēc tam bļaustās, ka es atkal kaut ko neesmu ņēmis vērā.
- Viss, par ko rakstīšu, ir publiski atrodams, apskatāms un izlasāms. Nebūs nekādu slepeno rakstu, nezināmo baltu rakstu zīmju utt. Viss, par ko stāstīšu, ir publiski zināms, redzams un izmantojams. -
Vispirms mēģināsim tikt galā ar jēdzieniem. Es saprotu, ka «tautu» mīl visādi papildināt, bet paliksim tomēr pie divām galvenajām pazīmē – valoda un izskats. Savukārt nācija šajā gadījumā ir kopēja valoda, ko visi puslīdz saprot, un kopēja teritorija. Ja spējam normāli pieņemt šos divus jēdzienus, tad izrādīsies, ka puse no vēstures problēmām mums arī ir skaidra.
Tauta - kopēja valoda un izskats, nācija - kopēja teritorija un valoda.
Un tā pirmā vēstures problēma ir tāda, ka senajos laikos ļoti bieži tautība bija pēdējā, pēc kura tevi šķiroja. Vispirms interesēja, kādas tu esi ticības, tad zem kā tu esi – kam tu esi pakļauts un tikai tad – kādas tautas tu esi. Tāpēc vēstures avoti ir diezgan piepildīti ar «tautu» apzīmējumiem, kuriem vēsturnieki izmisīgi mēģina atrast kādu vietu, kur šīs tautas iebāzt, bet realitātē šajā gadījumā hroniku vai dokumentu rakstītāji ir domājuši piederību ticībai vai valdniekam un automātiski censties iebāzt šo tautu visiem pa vidu ir diezgan muļķīgi. Bet šāda centība ir regulāra un aizraujoša, jaucot visiem galvas, cik nu vien tas ir iespējams.
Nākamais jautājums ir par vēstures avotu ticamību. Lai ko runātu un domātu – rakstiskie avoti paliek paši uzticamākie. Lai arī tos ir jāvērtē un ik pa brīdim atrod pierādījumus, ka ir samelots, tomēr uz tiem mēs balstāmies. Nākamajos rakstos es apskatīšu ne vienu vien pagātnes superimpēriju, kas vēstures avotos neparādās tieši tāpēc, ka šī impērija pēc sevis tā arī neatstāja nekādus rakstītos avotus.
Arheoloģija nav uzticams vēstures avots, jo tā uzticamība ir atkarīga no pētnieka spējām interpretēt atrasto.
Tad nāk ļoti pārvērtētā arheoloģija. Kas pati par sevi ir ļoti un ļoti svarīgs vēstures avots, bet tieši tautu pārvietošanās jomā ir ļoti apšaubāms. Un pārējās jomās bieži vien arī, jo zemē nogulējušās lietas pēc tūkstošiem gadu bieži vien nedod iespaidu par to, kā izskatījās tā laika realitāte. Uz šī fona mākslīgā intelekta piedāvātie senie skati ir ļoti iespaidīgs kontrasts ar to, ko iedomājās vēl nesen vēsturnieki, aprakstot senos laikus. Iemesli ir vairāki. Vispirms – bieži vien secinājumi balstās uz vienu vai diviem izrakumiem, kas no varbūtības teorijas dod ļoti apšaubāmus secinājumus. Piemēram var minēt Zemgali. Pārliecība par zemgaļu tautu balstās uz četriem kapulaukiem, kur turklāt galvaskausi tā nopietni ir pētīti tikai vienā un par to pašu atsauces no dažādiem pētniekiem ir dažādas. Arheoloģijas lielākā problēma visbiežāk ir tā, ka no lokāliem pētījumiem mēģina izdarīt globālus secinājumus bez globālu pētījumu iesaistes. Ja pasaulē vēl vietām mēģina tomēr globālus secinājumus izdarīt ar globāliem pētījumiem, tad Latvijas vēsturiskā vide izceļas tieši ar to, ka savas valsts procesus starptautiskā mērogā mēs izmisīgi ignorējam. Oficiālais viedoklis – sēdēja te tumšās un dumjās baltu ciltis divus tūkstošus gadu, līdz atnāca vācieši un ieveda mūs civilizācijā. Jauka mums tā vēsture.
Trešais lielais vēstures avots ir lingvistika un te ir apmēram tas pats, kas ar arheoloģiju, bet nedaudz cerīgāk. Tautas, kas apmetās reģionos, atstāja aiz sevis apdzīvotu vietu nosaukumus un tas ļauj secināt ne tikai par to, ka tās tur dzīvojušas, bet arī par dzīves ceļu, kuru dažādas tautas veikušas. Diemžēl neesmu saglabājis avotu stāstam par to, kā Spānijā viena apdzīvota vieta nosaukta četrās valodās, kur visās valodās tā nozīmē «kalns». Kas būtībā arī parāda to, kā mainījušās tautas šajā vietā. Te galvenā problēma tā pati, kas arheoloģijā – bez globāla skatījuma un labām dažādu valodu zināšanām te nekas nesanāks, bet joma pati par sevi cerīga vietās, par kurām rakstītu avotu ir ļoti maz. Mūsdienu tehnoloģijas palīdz, bet te vēl tāls ceļš ejams.
Ar vēsturi kā ar meiteni - kas maksā, tas ar viņu dejo. Un latvieši nemīl maksāt.
Un tad vēl šīm problēmām pa virsu atnāk tā sauktie «fīlismi». Germanofīlisms, slavofīlisms utt. Kad vēsturnieki vienkārši aizraujas ar dažādu panākumu piedēvēšanu savai tautai vai nācijai. Ja Lielbritānijas vēstures pētnieki ar to savulaik neaizrāvās, jo mūsdienu vēstures zinātnes dzimšanas laikā Anglija bija praktiski varenākā pasaules valsts un viņai nekas nebija jāpierāda, tad Vācija un Krievija jau no paša sākuma ieguldīja ļoti daudz darba un naudas, lai veidotu tādu vēsturi, kas parādītu labākā gaismā šī brīža valstis. Vienīgais, ko viņi nevarēja pastumt malā, bija Itālija ar Romu, jo absolūti lielākā daļa vēstures Eiropā vēl aizvien balstās uz kristīgo mūku daudzkārt pārrakstītām Romas hronikām, bet pārējā ziņā visas tautas, kas skraidīja pa Eiropu pēc Romas, uzreiz bija vai nu ģermāņi, vai slāvi. Pārējie sliktie, kurus nu nekādi nevarēja iebāzt šajos rāmjos, bija huņņi, tjurki vai vēl kaut kas nesaprotams, ko nav vērts pētīt. Tas, ka šie paziņojumi par tautām negāja kopā ar pašu publicēto tautu kustību hronoloģiju, tur nevienu neuztrauca. Piemēram, slāvi negaidīti pirmā gadu tūkstoša vidū uzradās kaut kur Polijā un izplatījās pa pusi Eiropas un neviens pat nemēģināja īsti skaidrot, kur un kas gāja un kā viņi tur parādījās. Lai gan mūsdienās tam pievērš lielāku uzmanību, bet sākumā tas izskatījās tieši tik vienkārši.
Ja kāds zina autoru oficiālajai vēstures kartei, kurā iezīmētas tautas Latvijā 13. gadsimtā - pasakiet man.
Saprotot šo situāciju, katrs pats var iedomāties, kā tas ir mūsdienās mēģināt ar loģiku un skaidru domāšanu paskatīties uz pirmā gadu tūkstoša notikumiem Eiropā. Vienmēr izlīdīs kāds, kurš tev iebāzīs degunā oficiālu teoriju, kam bieži vien pat nav zināms autors jeb tiek piesaukta personība, kas veca kā pati pasaule un kuras teorijas visbiežāk ir vienkārši pielāgotas tam, ko kādam vajadzēja. Un galu galā arī es nepretendēju uz to, ka mani vērtējumi un secinājumi ir vienīgie pareizie – vienkārši man patīk loģika un ne visai patīk, kad mūsdienu vēsturnieki mēģina pasniegt senās tautas kā idiotus, kas nepārtraukti izdarīja nepareizus secinājumus, nepārtraukti kaut kur ne tur gāja, kaut kā sevi nepareizi sauca, ne to cēla, ne tādus izstrādājumus izplatīja un vispār darīja daudz ko ne to, kas neatbilst mūsdienu pareizajām teorijām.
Nākamie divi raksti būs par to, kādi ir civilizāciju sabrukšanas procesi un kas notika Eiropā pirms Kristus dzimšanas un reizē tas ļaus saprast vairāk par tautu veidošanās procesiem un to, kā mūsdienu vēsturnieki mēģina ignorēt vēsturisko realitāti, pielietojot situācijas vienkāršošanu un debilizāciju. Pāris vārdos sakot – ja kādai civilizācijai nav rakstības, tad viņi bija idioti un labi, ka pie viņiem atnāca gudrie un atnesa rakstību. Bet tos, kam nav rakstības, pieminēt nav vērts. Apmēram tādā stilā. Bet es saku, ka pieminēt viņus tomēr vajag.
Attēls pie raksta ir, ja nekļūdos, 16. gadsimta kartes kopija. Tajā laikā ik pa brīdim bija raksturīgi salikt visu kādas figūras izskatā. Tas, kam var pievērst uzmanību, ir Vandālijas atrašanās starp Dāniju un Poliju. Var jau pieņemt, ka senās kartes sastādītājs bija idiots, bet visdrīzāk, ka tā nebija. Oficiālā vēsture par to pasmiesies, bet jūs, ja es pabeigšu savu rakstu sēriju par baltu tautām un jūs to izlasīsiet, visdrīzāk nesmiesieties.