Kā tas viss varēja būt?

Noslēgsim šo garo apskatu sleju ar skatu uz iespējamajiem vēsturiskajiem notikumiem Eiropā sākot no trīs gadu tūkstošu senas pagātnes līdz pat 13. gadsimtam, balstoties uz pēdējā laika vēstures pētījumiem, ar kuriem esmu saskāries.

Savā stāstā izlaidīšu oficiālās vēstures teorijas par to, kā visi Eiropā sēdēja vienā vietā, līdz 5. gadsimtā sākās lielā tautu staigāšana, kuras rezultātā kaut kas pamainījās un atkal visi sēdēja. Sāksim reāli.

Par Volgas un Donas divupi

Reizē ar slaveno Divupi starp Tigru un Eifratu eksistēja vēl viena divupe – starp Volgu un Oku. Atšķirībā no Meozopotāmijas, šī divupe, kas bija tikpat liela, spēcīga un iespaidīga un vēl agresīvāka, vēstures avotos neparādās, jo būvniecībai izmantoja visapkārt atrodamos kokus, nevis ķieģeļus, nesaglabājās rakstība, arī reliģisko iemeslu dēļ, un arī vēsturiskā izpēte Krievijas impērijā un tam sekojošā impērijas sabrukuma periodā nekad nav bijusi tik efektīva, kā savulaik angļu, franču un citu Eiropas tautu veiktajā izpētē. Ja kādam liekas, ka tā nevarētu būt, ka tur bija impērijas un par to neviens nezina, tad vienmēr var atskatīties uz Dienvidamerikas atradumiem, kur džungļos atrod milzīgas pilsētas, kas pat leģendās nav palikušas.

Tieši šis reģions vairāk nekā trīs tūkstošu gadu periodā kļuva par labi organizētu un labi bruņotu tautu invāzijas avotu trīs virzienos – uz Eiropu, uz Divupes reģionu un uz austrumiem. Katrā ziņā oficiālās vēstures ideja, ka līdz pat Rjurika 9. gadsimtā Austrumeiropā bija kaut kādas cilšu apvienības un tikai Rjuriks atnesa kaut kādu pārvaldes sistēmu, ir vienkārši smieklīga – nav nekādu šaubu, ka jau ķelti pa Eiropu vēlās organizētos viļņos un bija konkrēti vadoņi un sabiedriskās sistēmas, kas to visu vadīja. Un tas nozīmē, ka jau trīs tūkstošus gadus pirms mūsu ēras ziemeļu divupē bija konkrēti valdnieki, dinastijas un pārvaldes sistēmas, kas ik pa brīdim spēja šī reģiona tautas apvienot tādos apmēros, lai pēc tam sūtītu karaspēkus un veselus tautu grupējumus uz visām malām. Visdrīzāk, ka šie grupējumi bija arī Asīrijas impērijas pamatā. Ja kādam liekas, ka nekad tā nav bijis, tad atgādināšu Maķedonijas Aleksandra iekarojumus, Persiešu impēriju un galu galā tjurku un Čingishana ordu karagājienus. Un nē – man nav šaubu, ka gan tjurkiem, gan mongoļiem bija sava pārvaldes sistēma.

Ķelti un balti iekaro Eiropu

Tā trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras pāri Eiropai vēlās pirmais rakstītajos avotos fiksētais tautu vilnis – tie bija ķelti, kas sadalījās vairākos grupējumos – Austrumeiropā palika skiti, kamēr Rietumeiropu iekaroja galli, Mezopotāmijas reģionā iebruka vēl citi grupējumi. Ļoti labi organizētas armijas ar bronzas ieročiem iekaroja lielāko daļu Eiropas un izveidoja hitu jeb hetu valsti Mazāzijā. Un varbūt ne tikai tur, bet to oficiālā vēsture neatzīs.

Otrais vilnis jau ir balti jeb tā sauktie dorieši – disciplinēti un vienmēr karot gatavi grupējumi ar dzelzs ieročiem un spēcīgu kopienu demokrātisko sistēmu. Par šo vilni ir daudz vairāk avotu, bet daļēji tieši tāpēc šis vilnis oficiālajā vēsturē ir ļoti nemīlēts un to sauks visādos vārdos, nemēģinot apvienot. Aptuveni 1300. - 1200. gadus pirms mūsu ēras kārtējā invāzija izspļāva uz visām pusēm šoreiz baltu tautas. Kāds vietējais Čingishans jeb lielkungs spēja visus apvienot un aizsūtīt uz visām malām, lai arī nepiefiksēts vēstures avotos, tomēr kļuva par iemeslu, kāpēc balti pārvietojās trīs virzienos, kas parādās etnogrāfiskajos, lingvistiskajos un vēstures avotos. Vienā pusē palika Indija, otrā pusē Eiropa. Tāpat kā gallu invāzija, tā nebija statiska – turpinājās iebrukumi dažādu vadoņu vadībā, tai skaitā arī gotu vadoņu vadīti, kas parādās jau vēsturiskajos rakstītajos avotos. Garie un spēcīgie iebrucēji parādās arī Vecajā derībā, dodot iespēju sevi parādīt Dāvidam.

Skitu zemēs sāka valdīt sarmāti, okupējot arī Karpatu kalnus, kurus tobrīd sauc par Sarmātu kalniem, bet Viduseiropā nostiprinās veneti jeb venedi – kā kurš raksta. Arī šeit vēsturisko liecību ir gana daudz. Kurā brīdī no šī grupējuma atdalās laeti jeb lati vai leti, kā nu kurš sauc, nezinu, bet vēsturiskās liecībās viņi pie Romas robežas parādās 2. un 3. gadsimtā un šajā laikā varam sākt runāt arī par sklavēniem. Vai vendi, laeti un sklavēni tajā laikā ir dažādas tautas jeb teritorijas, sauktas par Vendiju, divas tautas, kas to lai pasaka.

Labā cilvēka karaļa laiks

Šajā laikā Austrumeiropā nostiprinās gotu tautas dinastija – vietējie no Skandināvijas Gotijas apgabala iebrūk Vācijā. Saradojoties ar vietējo Amalu dinastiju un Baltu ģimeni (kur Balts nozīmē drosmīgais, kā vēstures avotos teikts, nevis krāsa), goti nokļūst vietējo valstu vadībā un izplata savu varu uz visu Austrumeiropu, kur par kulmināciju kļūst sava laika lielākā valdnieka Ermanriksa valdīšana, kurš kontrolē visu Skitiju – tas ir, tā laika Austrumeiropu no Baltijas jūras līdz Urālu kalniem un Melnajai jūrai. Te parunāsim par «Germania Magna» - Lielo labā cilvēka zemi. Var pamanīt, ka vēstures avotos parādās fiksēti valodu mikšļi. Piemēram – lietuviešu jeb sarmātu geras – labs un angliskais man – cilvēks rada zemi – Germania Magna – lielā labā cilvēka zeme un šis nosaukums saglabājas arī valdnieku vārdos – Hermanrikss – labais cilvēks karalis. Jeb greathungi – angļu liels – great un latviešu kungs – hungs. Šādā veidā gotu vadītās baltu tautas kontrolē Austrumeiropu vairāk nekā tūkstoš gadus un savas varenības ziedu laikā kļūst par Romas impērijas sabrukuma iemeslu – labi bruņoti un dižciltīgu vadoņu vadīti karotāji jau labu laiku uzbrūk Romai, bet pēc neatkarīgās Dakijas iznīcināšanas un Ermanriksa nāves Gotu impērijā sākas juku periods un balti plašā masā ieplūst Romas impērijā. Viens no iemesliem, cik var saprast, ir arī varas dalīšana Ermanriksa impērijā, kur tobrīd, visdrīzāk, izveidojas arī lielā Ugrija, kas vēlāk pakļauj arī lielu daļu Baltijas un Somijas, uzspiežot vietējiem savu valodu. Savukārt politiskajā sistēmā tas iezvana dinastiju nomaiņu – lielkungu vietā nāk kungi – greathungus nomaina hungi no ugru ciltīm, pazīstami kā hunni, kas ved sev līdzi pirmo lielo slāvu tautu – volgarus. Sākas trešais lielais tautu staigāšanas vilnis, kas beigsies pēc vairākiem gadsimtiem.

Hungi uzvar gotus un gotu vadoņi prasa patvērumu Romas impērijā, bet, pēc laika, saprotot impērijas vājumu, izmanto iespējas un to gandrīz iznīcina – Austrumroma saglabā neatkarību, bet Rietumroma spēj panākt savu varu ar reliģijas un izglītības palīdzību.

Savukārt trešais vilnis beidzas pēc Ugrijas vadoņu – tai skaitā arī Atillas – nāves, aiz sevis atstājot ne tik daudz ugrus, cik volgaru jeb bulgāru ciltis, kas, tāpat kā balti, karagājienos piedalās kāda vadībā. Tomēr ceļš atkal ir atvērts, ugri ir iznīcinājuši ļoti daudz Melnās jūras ziemeļu reģiona ciltis – sklāvu nosaukums kļūst par apzīmējumu vergam - «slaves». Rezultātā invāzijas no austrumiem turpinās – ilgāku laiku ugru ciltis pārvalda esošo Ungārijas teritoriju, veidojot šeit avāru kaganātu, kas ir placdarms klejotāju tautu karagājieniem un invāzijām no Volgas un Donas apgabaliem. Tā rezultātā Balkānos nostiprinās jaunas slāvu tautas, savukārt 9. un 10. gadsimtā baltus pavisam no Balkānu reģiona un pašreizējās Čehijas un Polijas dienvidiem izspiež jauns slāvu tautu vilnis – pēc dienvidslāviem ierodas čehi, slovāki, slovēņi un poļi. Ja sākumā šī izspiešana nav tik izteikta, tad pārņemot kristīgo ticību balti, kas nevēlas pieņemt kristietību, tiek iznīcināti kā tautas vai pārslāvoti un pārvāciskoti. Rezultātā oficiālā vēsture visas Viduseiropas viduslaiku tautības pielīdzina slāviem vai vāciešiem (kur pēdējais vispār ir unikums, jo Vācija viduslaikos ir pilnīga tautu putra) un vēsturiskajās liecībās par baltu piederību cīnīties ir ļoti grūti.

Kā sabruka baltu impērija

Brūkoša impērija parasti ir problēmātisks reģions un baltu ciltis viduslaikos piedzīvo tieši to pašu – ļoti lieli cilvēku resursi ir iztērēti vandāļu un gotu invāzijās Romas impērijā un baltiem nav spēka pretoties slāvu iebrukumam. Plus, cik var saprast, vienotības nav nekādas – arī Latvijas teritorijā baltiem ir kaktiņš pie kaktiņa, visi neatkarīgi, visi dižciltīgi un tā tālāk. Rezultātā letus izspiež pašus pirmos un viņi ierodas kopā ar vendiem Latvijas teritorijā jau 5. vai 6. gadsimtā. Sarmātu atliekas pārceļas uz Lietuvu, savukārt sklavēņi Polijas ziemeļos vēl līdz 13. gadsimtam karo visiem, kas apkārt – ar dāņiem, Vāczemes tautām, poļiem, rutēņiem un vēl visu ko, kas nu tur tajā brīdī staigā, cīnoties arī ar somu tautu vikingiem. Rezultātu mēs zinām – tikai Lietuva spēj apvienoties zem viena valdnieka 13. gadsimta pusē, daļēji 14. un 15. gadsimtā spējot atkārtot Ermanriksa panākumu, apvienojot lielu daļu Austrumeiropas zem vienas baltu valdnieka varas.

Savukārt leti Latvijā vairāku gadsimtu laikā asimilējās, izveidoja savas valstis un teritorijas un 13. gadsimtā, kad piligrimi no Eiropas sāka kārtējo krusta karu Baltijā, kontrolēja apmēram pusi no esošās Latvijas teritorijas, kas viņiem nākotnē ļāva nostiprināt valdošās valodas lomu Latvijas teritorijā.  

Kartē iezīmētie krāsojumi ir zaļā krāsā Kurzeme, kur man nav īsti nojausmas, kas tur par tautām, sarkanā krāsā leti, zilā lībieši un dzeltenā krāsā - sēļi. Ar oranžām svītrām iezīmētas vendu dzīves vietas 13. gadsimtā - cik nu tur ir palicis, jo vēsture liecina, ka tajā laikā no Kurzemes viņi jau bija padzīti.