Kā tur ir ar valstiskumu Austrumeiropā?

Ja nu kāds ir piemirsis, atgādināšu – līdz 8. gadsimtam Austrumeiropā valdīja primitīvas cilšu savienības, kurām valstiskumu atnesa prūšu karalis – Rjus rikss. Tiem, kas lasa manu blogu pirmo reizi, tas varbūt izklausīsies loģiski, bet tie, kas lasījuši vairāk, droši vien paši sapratīs, cik muļķīgi izklausās oficiālā vēsture.

Vairāk vai mazāk par to jau esmu rakstījis, bet nu šoreiz saliksim visus punktus uz «i». Kādas mums ir valstiskuma pazīmes? Vispirms jau ir rakstība – jā, tā pati visu nonievātā rakstība, kurai nevar ticēt. Ja ķīnieši ir uzrakstījuši, ka Čingishans ir vietējā vadoņa dēls un ka tas vadonis ir tik dižciltīgs, ka pārējie izvēlējās pēc tam sekot arī Čingishanam, tad tā būs būt. Ja neviens neko nav uzrakstījis, tad oficiālā vēsture pieņem, ka nekā tāda nav. Tāpēc arī pirmais valstiskumu atnes Prūšu karalis – jo pirms tam neviens neko nav rakstījis.

Cik sens ir valstiskums?

Šis ir īpaši smieklīgi tiem, kas lasījuši «Geste Danorum». Varam pieņemt, ka Džordana «Gettica» nav nopietns avots, jo pieņemt mēs varam visu, bet «Geste Danorum» grūtāk apstrīdēt. Dāņu vēsture liecina, ka par valstiskumu varam runāt vismaz jau no 7. gadsimta vai pat senāk, savukārt Džordana «Gettica» aizvelk valstiskumu Austrumeiropā līdz pat pusotram gadu tūkstotim pirms mūsu ēras vai pat senāk – Amalu dinastijas rašanās laiku grūti prognozēt, jo Gotu vadoņi ieprecas jau eksistējošā dinastijā, par kuras priekšvēsturi ziņu nav.

Cik tālu pasaules vēsturē mēs varam atvilkt ideju par valstiskumu jeb, vienkāršojot – kurā brīdī radās dižciltīgie, kas automātiski kļuva par varas pretendentiem? Ja runājam par rakstiskajiem avotiem, tad te laikam jāpieķeras pie Ēģiptes vēstures, kur, cik var nojaust, vispirms vismaz pāris tūkstošus gadus dažādas valstis karoja, līdz izveidoja lielo Ēģiptes valsti, kas apvienoja šo teritoriju vienā. Tas nozīmē, ka pēc rakstītajiem avotiem teorētiski valstiskumu varam pavilkt līdz laikam posmam vismaz sešus tūkstošus gadus pirms mūsu ēras. Gobekli Tepe izrakumi un dažas citas senās pilsētas liecina, ka par lielu ļaužu grupu organizāciju un teorētiski valstiskumu varam runāt jau astoņus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras.

Cik liela bija Roma, ja nebūtu rakstības?

Vai mēs varam paļauties uz arheoloģiskajiem izrakumiem valstiskuma noteikšanai? Gan jā, gan nē. Ja starp apbedījumiem atrod kādu īpaši krāšņu un iespaidīgu, tad visdrīzāk varam sākt runāt par dižciltīgajiem un valstiskumu. Par pirmajām valstiskuma pazīmēm liecina arī kurgāni, kur apakšā apbedī pirmo ģints vecāko un apkārt pārējo ģimeni gadu simtos un varbūt pat tūkstošos. Tai pat laikā Latvijas un citu ziemeļu valstu kapulaukos šīs atšķirības ir, bet ne tik izteiktas, kamēr vēstures avotos dižciltīgie parādās. No otras puses – varbūt šie dižciltīgo apbedījumu nav atrasti jeb izlaupīti, tāpat kā daudzās citās valstīs? Vārdu sakot – tikai uz arheoloģiskajiem pētījumiem šajā stāstā pilnībā paļauties nevar.

Piemēram, ja mums nebūtu rakstīto liecību par Romas impēriju un mēs balstītos tikai uz arheoloģiskajiem atradumiem, lai iezīmētu impērijas teritoriju, tad pēc monētu atradumiem tā būtu daudz lielāka, nekā realitātē. Tas pats attiecas uz arābu kalifātu, kura monētas ļoti ilgi bija lietošanā pusē Eirāzijas kontinenta. Tā kā – arheoloģija jāvērtē ļoti, ļoti uzmanīgi.

Ar ko atšķiras Ivans Briesmīgais no Ermanriksa?

Drošāk var balstīties uz vēstures procesiem un līdzībām. Visi vēsturiskie apraksti par ordu karagājieniem liecina par to, ka to vadībā stāv kāds dižciltīgais. Kas nozīmē, ka būtībā no pirmā brīža, kad mēs sākam runāt par organizētu ordu karapulkiem, mēs jau runājam par valstiskuma pamatiem. Un tad te jau fantāzijai var ļaut izpausties līdz pat kromaņoniešu invāzijai Eiropā.

Vienīgais, kas ir skaidrs – ķeltu invāzijas laikā, kas ir jau apmēram kādi 3000 gadi pirms mūsu ēras, valstiskums Austrumeiropā pastāvēja. Te atgādināšu, ka valstiskums Austrumeiropā 5000. gadus pirms mūsu ēras un 16. gadsimtā atšķīrās tikai ar vienu – ar rakstību. Tieši tāpat kā Ivana Briesmīgā vai Lietuvas Vitauta laikā – nebija nedz kādu nopietnu bruģētu ceļu vai cita veida satiksmes, kas būtiski izmainītu teritorijas infrastruktūru, bet valstiskums eksistēja. Savukārt 10. gadsimtā, kad runājam jau par Kijevas lielkņazisti, pat rakstībai nebija tādas lomas, kā Vitauta laikā, bet valstiskums bija.

Cik lielā mērā šie vadoņi bija valstiski? Te mēs atgriežamies pie pašiem pamatiem – pie indiāņu zemēs populārajiem miera un kara virsaišiem. Ja liekas, ka seno laiku Eiropā nekā tāda nebija, tad ļaujiet atgādināt, ka gan Grieķijā, gan Romā republikas ievēlēja miera laika vadoņus – Romā tas bija senāts un kara vadoņi bija konsuli. Tā pati sistēma eksistēja arī viduslaikos – teritoriju pārvaldīja kara vadoņi, bet uz vietas bija savi – pilsētu mēri, veče, ciemu vecākie, gubernatori utt. Austrumeiropā valstiskums nāk tomēr pa kara vadoņu līniju.

Neesi čingizīds? Ej prom!

Par cik nopietnu valstiskumu varam runāt? Ja balstāmies uz vēsturiskajām liecībām, varam paņemt čingizīdu līniju. Līdz pat Ivanam Briesmīgajam Moskovijas teritorijā un Pievolgas reģionā no 13. līdz 16. gadsimtam valda čingizīdi. Lai pretendētu uz kādu nopietnu vadību jebkura valstiska veidojuma teritorijā, tev ir jābūt radniecībai ar Čingizhanu. Tas, ka tā radniecība var būt tāda pati kā Osmaņu impērijā, kur jau pēc sešām paaudzēm nekādu tjurku asiņu sultānā vairs nav, tas jau ir cits stāsts, bet kaut kāda līnija ir jāizvelk.

Par to, cik tas ir nopietni, liecina mūsu visu apjūsmotās Romas stāsts, kad pasaules varenākā tā laika valsts gotu karaļiem nenozīmē praktiski neko. Vandāļu un gotu valdnieki precas savā starpā vai meklē vietējos dižciltīgos, bet Romas dižciltīgie viņiem sāk kaut ko nozīmēt tikai Austrumromas impērijas laikā, kad imperatoriem jau veidojas konkrētas dinastijas ar senām saknēm. Vēlajos viduslaikos kļuva populāri meklēt «Augusta» saknes dzimtsrakstos, bet liecības par gotu karaļiem parāda, ka viņi neplānoja precēties ar romiešu dižciltīgajiem. Ja pieļauj, ka gotu karaļi vilka savus ciltsrakstus no Amalu un Baltu dinastijām, kas pēc Džordana bija vairāk nekā tūkstoš gadu vecas, tad ir skaidrs, ka vēlme ieprecēties 4. un 5. gadsimta Romas imperatoros nebija nekāda – tie mainījās ik pa pāris gadiem. Savukārt patrīciju dzimtas, lai arī senas un pazīstamas, tomēr nebija karaļu līmenī.

Vārdu sakot – valstiskums Austrumeiropā ir ļoti sens un dziļām saknēm. Un tas, ka to mēģina izvilkt no 8. gadsimta un prūšu karaļa, pat ne tik daudz ir vēsturisko avotu trūkums, cik oficiālās vēstures debīlisms un nevēlēšanas un uz to reāli paskatīties. Iespējams, ka Krievijas vēsturē tas varētu kaut kāda mērā saistīties ar no Krievijas vēstures izdzēsto volgaru jautājumu. Par to, kādas vēstures liecības 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā iznīcināja Krievijas impērijas birokrāti un kas varēja būt uzrakstīts senajās hronikās, kuras veiksmīgi sadega un no tām palika tikai pareizie pieraksti, mēs varam tikai minēt. Bet viens ir absolūti skaidrs – ideja, ka valstiskumu uz Austrumeiropu 8. gadsimtā atnesa prūšu karalis, ir pilnīgi nepareiza.  

Šādi viduslaikos vēsturnieki iztēlojās šos mežonīgo cilšu apvienību vadoņus. Tas tāpēc, ka viņi nezināja, kā tas patiesībā ir - līdz mūsdienu pareizajai vēsturei vēl gandrīz tūkstoš gadu.