Kā Uldins uz Romu gāja

Vēstures avotos grieķi raksta «khounoi», romieši «chuni» (čuni, kuni – nepateikšu precīzi), mēs izrunājam huņņi, lai piemērotos ķīniskajam Šanju. Tur tas bija viena valdnieka vārds, pēc kura visi nolēma, ka tie ir huņņi. Tāda mums tā vēsture. Kā jau teicu – viss loģiski.

- Viss, par ko rakstīšu, ir publiski atrodams, apskatāms un izlasāms. Nebūs nekādu slepeno rakstu, nezināmo baltu rakstu zīmju utt. Viss, par ko stāstīšu, ir publiski zināms, redzams un izmantojams. -

Ir youtube.com viens kanāls ukraiņu-krievu valodā. Kā nu autoram uznāk. История Руси. Ir viņam apskats - ГУННЫ _ правда, а не вымысел. 

To visu šoreiz pieminu ne tāpēc, ka gribu kaut pārstāstīt vai vēl ko. Kanāla autors izmanto savos apskatos avotus. Konkrētus avotus. Un tas, kas avotos ir atrodams kā huņņu valodas mantojums, vēsturiski ir ieliekams dažos vārdos, kurus tīri labi saprot ukraiņi. Kas gribēs, pats noklausīsies.

Ņemam palīgā wikipediju – Huns un mēģinām saprast, kas ir kas. Starp citu – blakus pilnīgām blēņām ir arī viens labs teikums: «Ģenētiskos datus ir grūti piemērot stepju nomadu sabiedrībām, jo tās bieži migrēja, sajaucās un asimilējās viena otrā.» Izrādās, ka ir arī tā! Jo patiesībā visa huņņu «vēsture» ir mēģinājums pievilkt viņus klāt no gaisa izzīstai idejai un tas pats ir raksturīgs daudzām citām tautu izcelšanās versijām.

Oficiāli huņņi ieradās 370. gadā pie Volgas, izraisot gotu un alānu kustību (diez, ko goti līdz šim divus gadsimtus darīja?) un ap 430. gadu Eiropā izveidoja valsti, kas drīz sabruka. Rezultātā izveidojās vesela kaudze karalistu, kurā gan neviena huņņa nebija.

Atcerieties stāstu par vēsturiskajām kultūrām? Nu nav tādas huņņu vēsturiskās kultūras. Kamēr mums jātic, ka senajos laikos, par kuriem nav rakstisku liecību, vēsturiskā kultūra ir galvenais tautas rādītājs. Realitātē te ir vēsturnieku mēģinājumi tam kaut ko pievilkt klāt un viss. Un jā – esot pārliecība, ka huņņi izmantoja bronzas ieročus. Pavisam noteikti pēc doriešu dzelzs invāzijas Eiropā gadu tūkstoti pirms mūsu ēras mums vajadzēja bronzas ieroču klejotāju ordu, kas iebrūk Eiropā 5. gadsimtā. Viss loģiski.

Viens no iemesliem, kāpēc tie esot austrumnieki, ir dažu rakstnieku apraksts – salīdzinoši īsi, tetovēti, skūtām galvām. Vienīgais, kas tiešām liecina par potenciāli austrumniecisku izcelsmi, ir tas, ka dažiem piemin šauras acis un platus degunus. Kas gan vairāk liecina par Urāla tautu ugru ietekmi, nevis austrumniecisko Ķīnas reģionu. Savukārt tetovējumi un skūtās galvas ir izplatītas Austrumeiropas karavīru vidū.

Ir mēģinājums sadalīt Irānas huņņus un Eiropas huņņus. Irānas huņņus sauc ksiongnu ar tautībām čioniti, kidarīti un hepthalīti, savukārt Eiropā mums ir Atilla ar gotiem un slāviem. Uzreiz jūtam, ka Eiropā ir ķīnietis pie varas. Un jā – Irānā tie nav huņņi, tie ir ksiongnu. Tā kā – kur nu Irānai līdz Atillas austrumnieciskumam.

Vārdu sakot – vēsturiskās kultūras nav, pēcteču nav, apraksti atbilst jebkurai klejotāju tautai. Vārda izcelšanās etimoloģija vēsturniekiem nav skaidra. Izrakumi uzrāda visu, ko vien vēlaties – kādu tautu gribiet, tādu var pievilkt klāt. Velk salīdzinājumus ar tā laika Kaukāza reģionu, kas būtībā tā pati Pievolga ir. Mēģinājumus kaut ko pievilkt klāt katrs pats var palasīt. Ja pieņem versiju par hungiem un greuthungiem, tad te vispār jautājumu nav, bet tas nu paliek katra paša ziņā. Galu galā – OFICIĀLĀ vēsture. Skatīsimies, ko vēl mēs varam izlasīt par huņņu iekarojumiem.

Vārdu sakot – 4. gadsimta vidū sākas kārtējā invāzija, kā rezultātā goti tervingi un greuthungi atkal ir spiesti doties tālāk un lielā barā ieklīst Romas impērijā, kurā tajā brīdī, spriežot pēc visiem aprakstiem, ziemeļu daļā vairāk iedzīvotāju ir gotu, nekā vietējo. Un jā – šī invāzija ne ar ko neatšķiras no iepriekšējām – iet gan uz Eiropu, gan uz dienvidiem – iebrūk teritorijās aiz Kaukāza, kur viņus sakauj Sasanīdi un ar to invāzija uz dienvidiem beidzas.

Pirmais «hunnis», kurš iebrūk Romas impērijā, ir Uldins (paldies, paldies, nav par ko, es sen zināju, ka mana vārda izcelsme ir ļoti sena). Viņš iebrūk 400. gadā un pēc tam 408. gadā, ka romieši pārpērk viņa karavadoņus un ar to iebrukums beidzas. Uldins dzīvs aizmūk, bet vairāk par viņu nekas nav dzirdams.

Tālāk huņņus vada īsti austrumnieki – Čaratons, Rugilla, Oktārs, Atilla un Bleds. Katrs ķīnietis pateiks, ka tā visus viņu vadoņus sauc!!! Turklāt viņi savas teritorijas kontrolē laika posmā, kad visā Romas impērijā jau ir nodibinājušās pirmās karalistes – savas valstis nodibina vandāļi, goti, alāni, gepidi, heruli, svebi un rugiani.

Atilla kļūst par karali 445. gadā un turpina iebrukumus Romas teritorijā. 451. gadā viņu sakauj Katalūnas laukos un 453. gadā viņš negaidīti gultā kāzu naktī noasiņo. Izklausās pēc Romas imperatora likteņa.

Tālāk Atillas impēriju vada Ellaks – īsts ķīnietis. Jāsaka gan, ka pēc 460. gada beidzot parādās arī grupējumi ar austrumnieciskiem vārdiem – huņņus sāk vadīt Dengizičs, ir ziņas par tjurku tautām, kas ienāk pie Melnās jūras. Tiesa, ar šiem puišiem huņņiem klājas tikai sliktāk un viņus sakauj pavisam. Un paliekas pēc tam izveidojot bulgāru valsti. Loģiski, ka bulgāri ir tjurku tauta – vai tad kādu brīdi ir bijis citādāk?

Neminot konkrētus vārdus, romiešu vēsturnieki saka, ka Atillas nometnē runāja valodu jūklī, tai skaitā gotu valodā (no kurienes Atillam ģermāņi? Ja nu vienīgi goti tiešām bija balti), bet viņa paša tuvākie runāja citā valodā.

Ģermāņu un skandināvu apskatos huņņus pēc tam asociē ar Ungārijas teritoriju un ir vēsturnieki, kas tā arī raksta – avāri ir tie paši huņņi.

Lai pamēģinātu reāli saprast, kas ir kas, ir vērts paskatīties uz tautām, kas palika Eiropā pēc lielās tautu staigāšanas 5. gadsimtā. Jā, arī vēlāk bija vairāki iebrukumi, bet tie vairs nebija tik spēcīgi kā iepriekšējie un uz vietām palika tautas, kuras vēlāk izpletās vai sarāvās savās teritorijās, bet pozīcijas būtiski nemainīja. Un tautas, kas palika Eiropā pēc Lielās tautu staigāšanas, ir slāvi. Par pirmajiem huņņu vadoņiem par pieņemt, ka viņi ir no Urāla reģiona ugru cilšu pārstāvjiem. Savukārt 5. gadsimta otrajā pusē kļūst skaidrs, ka tās tiešām ir tjurku tautas, kas sākušas šo invāziju, piespiežot slāvus atstāt Melnās jūras ziemeļu piekrasti un daļu Kaukāza reģiona. Attiecīgi galvenā invāzijas sastāvdaļa ir slāvi, kas arī paliek pēc tam Balkānu ziemeļos un Centrāleiropā.

Hungi un greuthungi (kungi un lielkungi) visdrīzāk bija valdošās kastas apzīmējums vēl no baltu laikiem, kas bija svarīgs jau no gadu tūkstoša sākuma Austrumeiropā un visdrīzāk ar variāciju kļuva par invāzijas vadoņu apzīmējumu 5. gadsimtā. Vēlāk transformējoties par khanu, kaganu, kunigaiti, ķēniņu utt. Sākumā par valdnieku kļuva baltu pārstāvis, bet vēlāk jau vadoņu amatos parādījās katrs veiksmīgākais starp karotāju tautām, kas piedalījās lielajā invāzijā, kuras mērķis vienu brīdi bija pakļaut visu Romas impēriju un izvirzīt savu imperatoru. Ak, šīs primitīvās cilšu savienības.

Lielā invāzija galīgi izmētāja visas tautas, kas vispār bija spējušas uz 4. gadsimta beigām kaut kā nostabilizēties. Par potenciālajiem baltiem Romas impērijā parunāsim vienā rakstā atsevišķi, bet pēc tam mēģināsim saprast – kas notika tālāk Austrumeiropā.