Kā uzvar niknā taburete – Hitlers, Ļeņins, Kastro, Mao un citi
Latvijas «vēsturnieki», īpaši tie, kas saistīti ar regresīvo galu, izmisīgi tēlo, ka viņi neviens nezina mehānismus, kā vairāk vai mazāk demokrātiskās sistēmās nāk pie varas drausmīgas personības. Uzreiz teikšu – šis mehānisms strādā arī nedemokrātiskās sistēmās.
Ja jūs domājat, ka ASV tas nostrādāja citādāk - nē, arī ASV tas nostrādāja tieši tāpat. Paldies AI ElevenLabs.
Pašlaik daži Latvijas "vēsturnieki" un daudzi politiķi vaino Dombravu, ka viņš sāk īstenot antimigrācijas pasākumos, saistot to ar nacismu un līdzīgiem jēdzieniem. Lai gan realitātē tieši Dombrava pašlaik ir tas, kurš cīnās pret šo "taburetes" mehānismu, nevis "vēsturnieki" un par to arī parunāsim.
Uzvar sētniece un sieva
Šeit mēs runājam par tā saukto «taburetes» faktoru – kad iedzīvotāji ir novesti tik tālu, ka ir gatavi balsot par jebko, pat par mēbeli «tabureti», kas neko nedara, lai dabūtu prom esošo varu. Spilgtākais piemērs bija Moskovijā, kur vienās pašvaldības vēlēšanās mērs izlika otru kandidatūru – padomes ēkas sētnieci, kura arī vēlēšanās uzvarēja. Vēlme tikt vaļā no ļoti nevēlamas personas vai ļoti nevēlamas politikas ir tik liela, ka vēlētāji balso par jebko. Kā bija nesen Baltkrievijā, kur vēlmē nomainīt Tarakānu vēlētāji nobalsoja par arestētā opozīcijas pārstāvja sievu, kas pirms tam vispār neplānoja iet politikā.
Protesta balsojums var izdoties, ja tas notiek laicīgi un saglabā demokrātiskos procesus. Tirānijās tas neizdodas kaut vai tāpēc, ka nedz Tarakānam, nedz Jebobo šāds scenārijs nav paredzēts. Pirmajā minētajā gadījumā Krievijā sētniece noņēma savu kandidatūru jau pēc vēlēšanām. Kā mēs to tikko Moskovijā redzējām, tāpat no vēlēšanām noņēma vienīgo partiju par mieru «Jabloko» un pirms tam likvidējā arī divus spēcīgākos opozīcijas kandidātus - fiziski likvidēja.
Fīreram sākumā bija maza nozīme
Jebkurā gadījumā jāsaprot, ka taburetes balsojums rodas tad, ja sabiedrībā ilgstoši rūgst nerisināta problēma. Es savulaik rakstīju par to, kas ir reālie cīnītāji pret komunistiem – tie, kas Eiropas valstīs pieņēma lēmumus, kas sabiedrības aktualizētās problēmas risināja un liela daļa Eiropas valstu iegāja 20. gadsimta labklājības ērā bez asiņainiem slaktiņiem.
Savukārt asiņainie slaktiņi rodas tad, kad taburetes balsojumu ignorē līdz pēdējam. Un problēma ir tieši taburetes mehānismā, jo tad pie varas nonāk agresīvākā taburete. Hitlers nonāca pie varas brīdī, kad vadošās partijas ignorēja gan aicinājumus pēc politiskās lomas Eiropā, gan nespēja uzlabot valsts ekonomiku. Eksistēja arī citas partijas, kas aicināja uz kaut ko līdzīgu, bet viņas pieņēma kompromisus ar esošajām varas partijām, jeb arī nebija noskaņotas pārāk agresīvi, kamēr cilvēki grib redzēt rezultātu. Paša fīrera nozīme sākuma posmā ir ļoti pārspīlēta – cilvēki vienkārši balsoja par agresīvāko tabureti, kas radīja iespaidu, ka situāciju var mainīt uz labo pusi.
Tieši tas pats notika savulaik Moskovijā, Ķīnā un Kubā un ne tikai. Tur gan pārsvarā bez vēlēšanām, bet princips bija tas pats – ilgstoši ignorējot sabiedrības prasības, cilvēki atbalsta jebkuru tabureti un šajā slaktiņā izdzīvo pati slimākā un agresīvākā taburete, kas ir ar mieru ziedot jebko, lai tikai paliktu pie varas. Ar šo es ceru, ka pamazām nāks izpratne, ka taburetes balsojums var novest pie ļoti sliktām sekām.
Islāmisti vēlas varu, otrie - negrib viņu varu
Eiropā pašlaik veidojas divi grupējumi, kas pamazāk kļūst aizvien lielāki un jau tagad ir gatavi taburetes balsojumam. Kas nozīmē, ka Eiropai no slaktiņiem neizbēgt jebkurā gadījumā. Francijā Lepēna, Vācijā AFD un arī citur veidojas partijas, kuras spēlē šīs agresīvās taburetes lomu – publikai jau ir vienalga, ko viņi tur runā vai dara, jo galvenais – lai ierobežo migrāciju.
Un tam par pamatu ir pirmais virziens. Pirmie ir islāmisti un citi iebraucēji, kas uzskata, ka Eiropas islamizācija notiek pārāk lēni un viņi atbalsta savējos aizvien lielākā skaitā un masā neatkarīgi no tā, ko un kā viņi tur sola. Lielu šaubu par to, ka pie varas beigās nonāks ļoti agresīvs islāma grupējums, nav. Otrs virziens ir pretējais un viņi tieši tāpat aizvien agresīvāk sāks balsot par tiem, kas ir pret migrāciju, neatkarīgi no tā, ko citu viņi sola. Latvijā pagaidām šī «taburete» ir ļoti un ļoti pozitīva. Visdrīzāk, ka nākamā būs daudz agresīvāka.
Sarkanie centristi paliek aizvien nesvarīgāki
Ierastās centriski sarkanās partijas šajā sistēmā paliek aizvien nevajadzīgākas. Jo tu ikdienā ej pie publikas, kur viena puse skatās, ka viņu paliek aizvien vairāk un nesaprot, kāpēc viņiem nav vara, bet otra puse aizvien vairāk grib, lai pirmajai pusei tās varas arī nebūtu. Un tu pie viņiem ej stāstīt par klimata problēmām, par iekļaušanu, par pareizajiem pabalstiem, fondiem un atbalstiem. Bet neviens centriskās konservatīvās partijas uzstādījums, vai tie būtu «Progresīvie», «Jaunā Vienotība», «ZZS» vai jebkurš cits viņiem līdzīgais mūsu un citā valstī, šīs problēmas nerisina.
Latvijā ir parādījusies pirmā partija, kas ir pret islāma izplatību – tā ir «Austošā saule Latvijai». Kā rāda priekšvēlēšanu aptaujas – šajā Saeimā viņi netiks. Bet taburetes balsojums nodrošinās neatkarīgi no solījumiem, ka viņi vai citi pretislāmisti būs nākamajā Saeimā un vēl pēc astoņiem gadiem programmu aktualitātes būs pavisam citas. Un tikai tas, cik lielā mērā esošās varas partijas spēs vienoties, pieņemt kādu lēmumu un sākt darboties, noteiks to, vai mēs izvairīsimies no agresīvākās taburetes, jeb mūs gaida Rietumeiropas nākotnes liktenis.