Kā uzvarēja Ļeņins
Ļoti ilgi esmu centies saprast to, kā Krievijā savulaik uzvarēja Ļeņins un tā sauktie "komunisti". It īpaši tāpēc, ka komunistu stāsts par to, kā viņi uzvarēja - zemi zemniekiem un fabrikas strādniekiem - nu nemaz neatbilst patiesībai un zemnieku lielākā daļa uzreiz saprata, ka zemi viņiem plāno atņemt un strādniekiem pat īpaši šaubu nebija, ka fabrikas viņiem netiks.
Un šeit es nedomāju to, kā tas notiek superterora apstākļos - to jau vēlāk demonstrēja Mao Ķīnā, kura revolūcijai ar komunismu nu vispār nekāda sakara nebija. Vairāk mēģināju saprast, kā veidojās tā komanda, kas viņam palīdzēja uzvarēt un ko pēc tam gan Ļeņins, gan Staļins vienkārši ziedoja vai likvidēja dažādu mērķu vārdā. Kas gan viņus piesaistīja situācijā, kad bija skaidrs, ka notiek pilnīgs vājprāts.
Situāciju man ļāva saprast twitter.com lietotāji @zuravlevs un @liana_langa, kas man sāka pierādīt, cik briesmīgs ir liberālisms un vēl briesmīgāka, izrādās, ir liberālā demokrātija. Es, protams, ne īpaši sapratu, kāpēc slikta ir valsts minimāla iejaukšanās cilvēku dzīvē, turklāt vēl piedevāt demokrātiskā valsts iekārtā, bet tad izrādījās, ka savā kritikā viņi balstās uz Patrika Denīna grāmatu "Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi". Viņi, protams, apvainojās, kad pateicu, ka grāmatu nemaz netaisos lasīt, jo ir dīvaini lasīt cilvēka gara darbu, kurš mūsdienās bauda visus liberālisma labumus un stāsta, ka tā esot neveiksme. Turklāt viņš nezin kāpēc ir ASV universitātes profesors, nevis kārtīgs cīnītājs par pareizo pasaules kārtību Venecuēlā, Krievijā vai Ziemeļkorejā. Bet man turpināja pierādīt, cik liberālisms ir slikts, lai arī es turpināju nesaprast, kur ir tā problēma. Ieskatījos šajā saitē, kur ir grāmatas fragments - https://telos.lv/liberalisma-ilgtspeja/.
Pirmajā rindkopā sapratu, kur tas sāls - kārtējais, kurš pamato kāda cīnītāja par vietu pie siles pieņemto tēlu, apkopojis visu, kas viņam licies slikts un nosaucis to par liberālismu. Pirmā rindkopa vien ir ko vērta: "Liberālisma pamatuzdevums ir tā nosaukumā: brīvība. Liberālisms ir bijis pievilcīgs un noturīgs, jo tas ir pievērsies dvēselē dziļi iesakņotajām ilgām pēc brīvības. Liberālisma vēsturiskais aizsākums un globālais valdzinājums nav nejaušs; tas ir īpaši piesaistījis varas patvaļai, netaisnīgai nevienlīdzībai un nabadzībai pakļautus cilvēkus." Cik ļoti jāizkropļo domāšana, lai izspļautu šādu tekstu un pēc tam sāktu stāstīt, ka liberālisms ir kaut kas slikts - te jau pat man būs jāsāk ticēt par kultūrmarksisma uzvaru vai vienalga kādu tur slikto tēlu triumfu, par kuriem visu laiku brīdina sazvērestību teoriju izplatītāji.
Pēc ilgākām diskusijām pār mani nāca apgaismība par to, kas notika pirms simts gadiem. Nomainiet liberālisma nosaukumu citātā ar vārdu "komunisms". Un jā, tās ir tieši tās sajūtas, kas bija cilvēkiem pirms simts gadiem.
Bija kustības, kas plānoja dažādas izmaiņas un tās bija ne tikai Krievijā. Bija valdības un personības, kas pieņēma un mainīja domāšanu, darbību un politiku. Par to, kas patiesībā uzvarēja komunismu un ka tie nebūt nav tie, kurus daudzi pielūdz, es rakstīju šeit.
Šādas kustības bija arī Krievijā - ar konkrētām prasībām, ierosmēm un idejām. Bet tauta parasti jau paņem visu vienkāršāko un, redzot, ka tā sauktā komunisma virziena pārstāvjiem ir tādas idejas, kuras normāli uzņem tautā, šim virzienam pieslējās arī sava veida cīnītāji par vietu pie siles. Viņi paņēma visu labo, ko varēja iedomāties savās domās un nosauca par komunismu.
Ļeņins nostājās vienas šādas kustības priekšgalā. Interesanti savulaik bija palasīt ārzemju ekspertu skatījumu uz to, kā Ļeņins kļuva par komunistu - tur svarīga bija nevis ideoloģija, bet gan tas, lai Ļeņins būtu kustībā galvenais. Viņš pameta visus grupējumus, kur vadošo lomu ieņēma kāds cits. Kārtējais cīnītājs par vietu pie siles atrada vārdu, kam visi ticēja, pat ja pielika savu tēmu. Citam komunisms bija zemes stūrītis, citam - klasiskā ideja par to, ka kādam kaut kas netaisnīgi pieder un tas likumīgi ir jāpārdala, citam - utopiskā, skaistā nākotnē, kur visiem viss būs. Ļeņins prata izveidot savu kustību, prata noturēties šīs kustības vadībā un pēc tam noturēt arī varu. Viņš vienkārši cilvēku cerības nosauca par komunismu, pateica, ka plāno šīs cerības īstenot un politiskie aktīvisti viņam noticēja. Aiz skaļiem lozungiem Ļeņins un viņa tuvākā komanda noslēpa vēlmi pēc varas, kurai viņi bija gatavi iet pār jebkuru skaitu līķu. Tā ir politika, no kuras vienmēr dzīvē būtu jāuzmanās. Noticēt politiķa paziņojumiem bez satura, jo tā ir pirmā pazīme, kas liecina par cīnītāju par vietu pie siles. Klasiskajai idejai par vardarbīgu naudas pārdalīšanu nav satura - ja nav tie, kam ir naudas, arī pārējie paliek nabagāki.
Par to, ka Ļeņinam pašam patiesībā bija maz skaidrības par to, ko vēlas panākt, liecina izmisīgie mēģinājumi noturēties pie varas un pēc tam laipot starp dažādām politikām, lai vispār panāktu, lai cilvēki nemirst badā. Staļins to atrisināja ar superteroru, kam patiesībā nebija nekā kopīga jau ar to, par ko sapņoja savulaik meņševiku, eseru vai boļševiku vadība, nerunājot par pārējiem opozicionāriem. Kopumā 20. un 30. gadi ir Krievijas monarhijas mantojuma izpārdošana uz ārzemēm, lai dabūtu vismaz kaut ko, kas palīdzētu valsti attīstīt. Par kaut cik normālu "komunismu" varēja sākt runāt Brežņeva laikā, ka pasaule sāka pirkt PSRS naftu un valstij parādījās nauda. 20. un 21. gadsimtā tas noteica daudzu pasaules tirānu veiksmi - Eiropas spēja nopirkt viņu valsts naftu. Jā, īsts "komunisma" uzvaras gājiens.
Apsedlojot kādu politisko ideju vai pat veselu ideoloģiju, kurai ir pāris pazīmes un visu pārējo katrs piedomā pats, cīnītāji par vietu pie siles var iegūt ļoti augstas vietas, tai skaitā pat prezidentu posteņus. Protams, ka ir arī citi, kas to panāk ar teroru vai vienkārši visu neapmierināto arestiem, bet tas jau ir atkarīgs no dažādām politiskajām situācijām.
Tagad nu atradušies tie, kas piedāvā liberālismam visu slikto, kas tikai viņu prātos nāk. Piedēvējot arī lietas, kas absolūti liberālismam neatbilst. Simtgades notikumi atgriežas, par ko liecina virkne pasaules konfliktu un daudzu politiķu vēlme veidot polarizētas, jeb, kā viņi paši saka - nacionālas attiecības valstu starpā. Eiropā pieaug sašķeltība. Šajā situācijā iespējamība, ka atkal kāds "saulvedis" vai ģaišais Antiņš apvienos visus pret "liberālismu" vai kādu citu jēdzienu, kā savulaik pret bagāto varu, un vedīs mūs visus "skaistajā" stikla kalnā, pieaug ar katru dienu. Un tikai tas, cik mēs reāli spēsim paskatīties uz šādu saulvežu solījumiem un darbībām, var pasargāt mūs un mūsu līdzcilvēkus.
