Kad un kā Krievijā kropļoja vēsturi

Šis stāsts nav nekāds noslēpums, bet mana pateicība facebook.com lapai "Pro Bulgari" ir par to, ka viņi apkopoja šo informāciju. Parunāsim šoreiz īsi par to, kā 18. gadsimtā Krievijā uztaisīja savu "pareizo" vēsturi. 

Versijas par to, kad tieši Krievijā uztaisīja pareizo vēsturi, ir dažādas, bet "Pro Bulgari" lapā norāda, ka ar to sāka nodarboties jau Pētera I laikā. Nedaudz ieskicēsim to, kāpēc Krievijai to vajadzēja. 

16. gadsimta Moskovija Eiropai palika atmiņā Čingizīda Ivana IV zīmē. Kari, opričņina, Novgorodas absolūta iznīcināšana, un moskovitu tēls Eiropā no gravīrām, kur viņi Livonijā pakārtām sievietēm no vēderiem rauj ārā nedzimušus bērnus. Eiropas acīs situācija kaut cik uzlabojās, kad pie varas nāca "Roma Nova" līnija un pieauga Eiropas kristīgas baznīcas ietekme, bet, domāju, Pēteris I Eiropā skaidri saprata, ka Moskovijas tēls vēl aizvien ir briesmīgs un tas diez vai ir labojams. Tāpēc vajadzēja radīt jaunu valsti un šai valstij vajadzēja radīt jaunu vēsturi. 

Uzstādījumi bija trīs. Pirmais - Moskovija kļuva par Russiju, pat ne Rossiju. Ņemot vērā, ka 17. gadsimtā Rossija ir Polijas dienvidos un civilizētā Ukraina un Baltkrievija arī ir zināma kā Russija, Moskovija uzreiz piesavinājās civilizētas valsts tēlu un tika vaļā no ordas tēla.

Otrais - izsekot Moskovijas, nu jau Krievijas valdniekus nevis no Čingizīdu līnijas, bet gan no Eiropeiskā Rjurika, kura pēcteči ieprecējās pat Eiropas galmos. Izņemot ģenētiskās liecības, kas apliecina, ka Jaroslavam kā somu ģenētiskās līnijas pārstāvim ir radniecība ģenētiskā jomā ar tā laika pārstāvjiem Upsalā, citu pierādījumu, ka Rjuriks jeb Rus rikss bija no Skandināvijas nav, bet šo leģendu tomēr radīja, lai iezīmētu pavisam skaidri saprotamu vēsturisku līniju. 

Trešo jau nācās nevis izgudrot, bet gan noklusēt. Problēma bija tāda, ka lielākā daļa impērijas iedzīvotāju Moskovijas teritorijā runāja pakļautu tautu valodā. Kas turklāt nekādi nebija eiropeiskas un abos gadījumos ar laiku bija tjurku cilšu pakļautas. Tāpat kā mūsdienās Baltkrievijā vēsturnieki mēģina nevis izsekot savas tautas vēsturei, bet gan piesavināties Lietuvas vēsturi, saucot sevi par "litviniem" un stāstot, ka tie bija viņi, kas izveidoja Lietuvas lielkņazisti, tā arī tajā laikā atmeta visdrīzāk zināmo valodas izcelsmes veidu un pasludināja, ka krievu valoda cēlusies no Ukrainas. Jo nevarēja taču atzīt, ka viena no pasaules varenākajam impērijām runā pakļautu tautu valodā. 

Pirmais mēģinājums to noklusēt sākās jau Pētera I laikā. Par to raksta "Pro Bulgari". 

"Vācu teksti ļoti precīzi kopē iedibināto naratīvu, kas sāka veidoties tieši Pētera I laikā (ap 1700.–1725. gadu) un pēc tam izplatījās caur vācu vēsturniekiem Krievijas dienestā uz mācību grāmatas Eiropas versiju.

Kad tieši notika pārrakstīšana un kas to veica? Galvenais brīdis ir 1724.–1725. gads, Pēteris I nodibināja Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmiju un apzināti importēja vācu zinātniekus, lai rakstītu "Eiropas" Krievijas vēsturi. Mērķis ir skaidrs – Krievijai jāizskatās pēc civilizētas Eiropas lielvaras, nevis pēc Āzijas barbaru impērijas ar tjurku saknēm. Galvenie pārrakstīšanas dalībnieki visi bija vācieši Krievijas dienestā:

Pētera padomnieks Gotfrīds Vilhelms Leibnics (1676.–1716.) ierosināja izveidot akadēmiju un tieši ieteica importēt vācu vēsturniekus. Gotlībs Zigfrīds Bajers (1694–1738), pirmais senlietu profesors Sanktpēterburgā (1725). Savos darbos "De Varagis" (1729) un "Origines Russicae" (1736) viņš pirmo reizi sistemātiski identificēja bulgārus kā tjurku klejotājus no Āzijas (Volgas bulgāri – tatāru senči), bet varjagus – kā skandināvus. Tas bija pirmais solis ceļā uz Krievijas vēstures atdalīšanu no bulgāru-trāķu etnosa." 

Šeit ir tas moments, kam es visu laiku pievēršu uzmanību - lai ko stāstītu par to, kas bija "hunni" un tā tālāk, pēc viņiem Eiropa palika slāvu cilts bulgāri un šie bulgāri taču no kaut kurienes atnāca un mēs lieliski apzināmies, ka tas bija Volgas upes reģions, kur viņus, visdrīzāk, tā arī sauca - volgari. Bet volgarus vispirms pakļauj ugru ciltis, visdrīzāk to pašu "hunnu" laikā, tad tjurki, tad mongoļi. Savukārt bulgārus tajā laikā pakļauj Osmaņu impērija un abi ir ļoti neizdevīgi kā senču tauta - abi ir pakļauto statusā. Jāizdomā, ka šos abus attālināt no impērijas vēstures. Protams, ka vienkāršākais abus nosaukt par tjurkiem un tatāriem un izlikties, ka nekādas saistības ar impērijas senčiem viņiem nav. 

"Gerhards Frīdrihs Millers (1705–1783), krievu vēstures vēstures pamatlicējs. Darbā "Origines gentis et nominis Russorum" (1749) viņš attīstīja normāņu teoriju un attēloja bulgārus kā aziātu, barbarisku elementu, ko absorbēja slāvi. Augusts Ludvigs fon Šlēcers (1735–1809) atradās Krievijā no 1761. līdz 1767. gadam.

Savās grāmatās "Nestora krievu annāles" (1802–1809) un "Vispārīgā ziemeļu vēsture" (1771) viņš galīgi noteica, ka bulgāri bija tjurku klejotāji no 6. līdz 7. gadsimtam, bet slāvi – mežoņi pirms normāņiem. Šis uzskats kļuva par mācību grāmatu pamatu.

Kā šis stāsts izplatījās tālāk?

Vācu ietekme Krievijā 18. gadsimtā caur akadēmiju un presi sasniedza Eiropu (Gibons, Voltērs).

Panslāvisms 19. gadsimtā (Krievijas ietekmē) joprojām uzskatīja bulgārus par tjurku izcelsmes slāvu brāļiem (Zlatarskis daļēji pārņēma šo uzskatu, lai gan vēlāk to mīkstināja).

Padomju historiogrāfija 20. gadsimtā + Rietumu mācību grāmatas raksta vienu un to pašu – bulgāri ir tjurku klejotāji, kas ieradās 7. gadsimtā, trāķiešu substrāts ignorēts vai trivializēts.

Kāpēc tas notika tajā laikā, Pētera I laikā? Pēteris vēlējās eiropeizēt Krieviju, viņam bija nepieciešama vēsture, kas parādītu Eiropas izcelsmi, varjagiešus kā skandināvus, bet bulgārus, hazārus, skitus ar Āzijas izcelsmi. Tāpēc bulgāru Kijevas dibināšana, varjagieši un visa Krievija bija jāizdzēš vai jāpiedēvē citiem. Tas ļāva Krieviju attēlot kā jaunu Eiropas lielvalsti, nevis kā senās bulgāru civilizācijas mantinieci.

Tāpēc mūsdienu vācu vēstures teksti ir tipisks šīs 300 gadus ilgās pārrakstīšanas produkts. Nav pieminēti pelasgi, trācieši, plūdi, Baktrija, Vēdas, Šambala. Uzsvars uz jaukto rasu un stepju izcelsmi, kas atbilst Sanktpēterburgas normāņu teorijai. Tieši šāds uzskats ir veidojis Eiropas mācību grāmatas kopš 1725. gada un joprojām ir atrodams vācu, angļu, čehu un bulgāru mācību grāmatās mūsdienās."

Tas ir vēl viens veids, kā sakropļoja oficiālo vēsturi un šis murgs pēc 300 gadiem vēl aizvien turpinās. Ignorējot visas liecības par valstiskumu un civilizāciju pirms Rjurika, jo Moskovijas vadoņiem bija svarīgi parādīt, ka tikai viņu senči no Eiropas vietējiem mežoņiem atnesa civilizāciju. Ko vēlāk pārņēma arī baltvācieši attiecībā uz Baltijas reģionu, izdomājot sarmātu un venedu ciltīm jaunu nosaukumu - balti (lai tikai nesaistītu reālo vēsturi ar šī brīža latviešiem un lietuviešiem) un iestāstot, ka tie bija viņi, kas te atnesa civilizāciju. Tāpat kā Rus Rikss slāviem. 

Ko lai es pasaku? Nedariet tā. Vadieties pēc oriģinālajiem hroniku tekstiem, domājiet loģiski un skatieties, kas paliek pāri pēc "lielajām invāzijām", nevis ticiet pasakām no malas.