Kam bērns, ja ir valsts?

Es saprotu, ka cilvēki ir pārliecināti, ka feminisms ir kaut kas ilglaicīgs, saturīgs, vērtīgs. Nē, nu kamēr Afganistāna nav atnākusi līdz tevim pašam, liekas, ka tā arī ir. Un tas maina cilvēku domāšanu līdz pilnīgam vājprātam, par ko arī īss piemērs. 

Situācijā, kad tev būs pensija, kad valsts tev dos darbu un bērnus obligāti nevajadzēs, kas par tevi vecumdienās rūpēsies, arī par bērnu vairs nav uztraukuma. Bija, vairs nav. Nu un? 

Stāsta Doņeckas iedzīvotāja: "Mans dēls Daņa iestājās Doņeckas kara skolā. Tankists, Krievijas karaspēks. Tiešs trāpījums. Pat DNK nav ar ko salīdzināt. Klausieties, kāda apvainošanās var būt uz Krieviju? Tikai pateicība. Tagad mēs, paldies tev dievs, esam Krievija". 

Vārdu sakot - bija vērts, ka Doņecka nokļuva Krievijā. Vistipiskākā feministes domāšana, ko pēdējā laikā esmu sastapis. Un te mans klasiskais jautājums - kā jums liekas, cik ilgi šī feministiskā civilizācija izdzīvos?

https://x.com/lass_mich_reden/status/1865427472042385718

Мой сын Даня поступил в Донецкое военное училище..танкист, войска РФ..прямое попадание.. сдала ДНК,сказали сравнивать не с чем. -Слушайте, ну какая обида может быть на Россию?Только благодарность.Теперь мы, слава тебе господи, Россия!