Kam ir taisnība?

Nu bet nevar taču tā būt, ka simti un tūkstoši vēsturnieki saka vienu, es kaut ko citu un taisnība ir man? Nu nevar taču tā būt, vai ne? Paskatīsimies uz to tad vismaz no Latvijas vēstures viedokļa.

Uz ko es balstos savā vēstures pētījumā?

1. Uz internetā publicētajiem hroniku tekstiem oriģinālajā valodā.

2. Uz oficiālajā vēsturē fiksētiem pilskalnu dibināšanas hronoloģiskajiem datiem.

3. Uz katram saprotamiem lingvistiskajiem datiem – uz Latvijas zemju un pilskalnu nosaukumiem.

4. Uz veselīgu kritiku, apzinoties, ka senajos laikos tautu, valsti, teritoriju un dažāda veida piederību varēja sarakstīt vienā tekstā un tie visi varēja dzīvot vienā vietā un vienā pilsētā.

Balstos uz to, ko jebkurš var pārbaudīt un apskatīt. Absolūti jebkurš.

Uz ko balstās Latvijas oficiālā vēsture?

1. Latvijas XIII. gadsimta tautu karte, kuras autors un tās izveides principi nav zināmi.

2. Kļūdainiem un nepareiziem hroniku tulkojumiem.

3. Arheoloģiskajiem izrakumiem, kur tautu piederību vērtē pēc tā, kur apmetne vai kapulauks atrodas kartē, kuras autors un izveides principi nav zināmi.

4. Uz automātisku pieeju, kur katram seno hroniku apzīmējumam mēģina piemeklēt savu tautu un vietu, kur tā varētu dzīvot.

Šo mazo tekstu es radu ne tik daudz pat tāpēc, lai parādītu, kam te taisnība, cik tāpēc, lai jūs vairāk saprastu, uz kādiem datiem un informācijas pašlaik veidojas jūsu dzīves uztvere, kuru veido oficiālā vēstures informācija. Un jums pašiem sev ir jāatbild uz to, vai jūs vēlaties dzīvot ar šo «oficiālo» vēsturi, vai tomēr vēlaties vairāk saprast par to, kā veidojas valstis, tautas un uz kādiem principiem notiek attīstība, lejupslīde un kādi ir reālie, nevis safantazētie, vēstures procesi.