Kāpēc cīnītāji par vietu pie siles tā mīl ideoloģiskos terminus

Politika kā tāda patiesībā ir ļoti vienkārša - svarīgi ir trīs faktori. Pirmais - ekonomiskais. Jebkuras attīstības pamatā ir ekonomiskā ideja par to, kā ar pēc iespējas mazāku resursu ieguldīšanu panākt vairāk - kā izmantot mazāk laiku, naudu un materiālus, bet iegūt labāku rezultātu. Otrs - sociālais. Kā nodrošināt sabiedrības izglītību, attīstību, sociālo labklājību, kultūru un tā tālāk. Trešais - ārpolitiskais - kā sadarboties ar citām valstīm. Sarežģītais šeit ir jautājums par to, kādus mēs mērķus uzstādām un kā tos piepildīt. 

Kopējos virzienus iezīmē ideoloģijas un par to, kā vienkārši atpazīt ideoloģijas, es arī uzrakstīšu. Bet problēma ir tā, ka ideoloģija kā tāda neko neatrisina - tas ir kā ceļš, kurš iezīmē virzienu, bet praksē visu risina praktiskas darbības, ko no politiķiem arī pieprasīja līdz 18. gadsimtam, līdz konkrētus politiskos virzienus sāka apzīmēt ar politisko partiju apzīmējumiem. 

No tā laika tas kļuva ļoti populārs cīnītāju par vietu pie politiskās siles vidū. Jo situācijā, kad tu patiesībā nepārzini politiskos procesus, kas patiešām ir sarežģīti - tie ietver gan birokrātijas mehānismus, gan likumu un tiesību ietvaros un galu galā risinājumiem jāatbilst efektivitātes prasībām, tad visvienkāršāk ir izmaurot, ka tu esi kaut kādas ideoloģijas pārstāvis. Turklāt, kā īsti cīnītāji par vietu pie siles, šīs personas parasti nepārzina politiskos jēdzienus un terminus. Sistēma ir ļoti vienkārši - atrodi ideoloģiju, kuru sabiedrības daļa uzskata par pozitīvu. Paņemam Ļeņinu un komunismu. Ļoti polarizētā sabiedrībā, kur ir maza daļa bagāto un daudz vairāk nabago, ideja par to, ka visi var būt vienādāki, ir aktuāla. Tad piedēvējam komunismam visu labo - būs nauda, ienākumi, zeme, dzīvoklis, ceļš uz gaišo tāli ... . Pretējam pieliekam visu pārējo - bagātie jūs apzog, jums nekad nebūs nākotnes, jūs frontē nogalina ... . Un lūdzu - pie varas nokļūst cilvēks, kuram patiesībā nav ne jausmas, ko darīt, par ko liecina nākamie pieci gadi - vienīgais līdzeklis, kas palīdz noturēties pie varas, ir vājprāta terors visās jomās. Toties cīnītājs pie siles var baudīt dzīvesveidu, kādu nekad nesaņemtu, pat ja tam nav nekāda sakara ar to, kas sludināts. 

Ir divas pazīmes, kā atšķirt cīnītājus par vietu pie siles no politiķa, kas kaut ko saprot. Vispirms tas, ka politiķis runā par konkrētām lietām. Un nē - ministriju skaits valdībā nav konkrēta lieta. Tas būtu žogs pie robežas, migrācijas ierobežojumi vai pretējais - atvieglojumi, staba nojaukšana, sistēma, kā atcels OIK un tamlīdzīgi. Un paziņojums, ka OIK vienkārši atcels, arī nav nekas konkrēts. Otra pazīme ir tas, ka viņi ne pārāk saprot, kādus politiskos terminus izmanto. Pār Labākais piemērs ir tā saucamā "Jaunā komunistu partija", kas sevi sauc par konservatīvajiem. Viņu galvenais solījums 3x500 satur divus liberālus soļus - nodokļu samazinājumu, un vienu sociālu - minimālā alga. Tur nav nekā konservatīva. Bet sevi viņi tā sauc un cilvēki tic. 

Tāpēc ir svarīgi saprast, ko politiķi domā darīt, nevis par kādām ideoloģijām cīnītāji par vietu pie siles aizsedzas. Kad runājiet ar politiķiem, prasiet konkrētus darbus, interesējieties par risinājumiem, vaicājiet, kā to sasniegs, lai nekaitētu citiem. Nav nekā muļķīgāka, kā nobalsot par kādu tikai tāpēc, ka viņš esot konservatīvs, liberālis, vai par krieviem vai pret krieviem. Un tad brīnīties, kas Saeimā atkal sēž tikai tie, kas cīnās par vietu pie siles - lai dabūtu pēc iespējas vairāk naudas tikai un vienīgi sev. 

Attēls ņemts no vietnes https://www.infotop.lv/ un saucas - "Korupcija". Jā, tieši tā izskatās, ja jūs balsojat par kādu, kas stāsta, ka pārstāv kādu ideoloģisko virzienu un ka ar to vien pietiks, lai vestu tautu uz saulaino tāli. Komentāri mani.