Kāpēc mēs tik maz zinām par senajiem baltiem?
Vai varētu tā būt, ka kādu brīdi balti kontrolēja gandrīz visu Austrumeiropu un turēja bailēs pusi tā laika zināmo civilizāciju? Par to, kas bija un kā, parunāsim nākotnē, bet šoreiz par to, kāpēc mēs par to varētu neko nezināt – par civilizāciju un tautu bojāeju.
- Viss, par ko rakstīšu, ir publiski atrodams, apskatāms un izlasāms. Nebūs nekādu slepeno rakstu, nezināmo baltu rakstu zīmju utt. Viss, par ko stāstīšu, ir publiski zināms, redzams un izmantojams. -
Vai var tā būt, ka eksistēja lielas un varenas impērijas un spēcīgas civilizācijas, kuras pazuda tā, ka mēs par tām neko nezinām? Un es te nerunāju par Atlantīdu un tamlīdzīgiem stāstiem, bet gan par reālām lietām. Vēstures pētniecība pierāda, ka var.
Pazudušās impērijas aiz sevis atstāj pazudušās pilsētas.
Kā jau iepriekšējā rakstā teicu – ja par tevi nav nekas rakstīts, tad tevi neviens nezin. Amazones džungļos nesen fotogrāfijas no gaisa uzrādīja senu pilsētu esamību. Pilnībā aizaugušas, džungļu noslēptas tās klātienē ir tikpat grūti pamanāmas, kā senpilsētas pie Itilas jeb Volgas upes. Kuru robežas arī tur iezīmētas desmitos hektāru, kas aizauguši ar mežiem. Ir vienam no krievu pētniekiem kanāls un te būs saite uz konkrēto video ierakstu par vienu šādu gadījumu. Un tādu tur ir gana daudz. Tas, kā savulaik Šlīmans atrada Troju, bija fantastiska veiksme, kas lielā daļā gadījumu nostrādā pavisam citādi.
Эксклюзив! Огромный средневековый город в чаще Пензенского леса!
Vārdu sakot – ja par tevi nav rakstīts, tad arī vēsturē tu neparādīsies. Veiksmīgāki ir tie, par kuriem parādījušās vismaz pāris rindiņas, bet citādi nekādi arheoloģiskie pētījumi par tavu impēriju neko īpašu neuzrakstīs – nu nevar no darbarīkiem un piramīdām vien pateikt, kas un kā noticis. Piramīdu pilna pasaule, bet reāli mūsdienās runājam tikai par pašām lielākajām un tām, par kurām ir kaut kāda vēsturnieku informācija.
Otra problēma ir tā, ka civilizācijas arī degradē. It īpaši, ja nav rakstības. Par tasmāniešiem, kas aizmirsa, kā iegūt uguni, pat nerunāsim. Ļoti daudzos gadījumos, tautām nokļūstot skarbākā klimatā, cilvēki pamet daudzas zināšanas, koncentrējoties uz to, lai izdzīvotu. Pētījumi rāda, ka jau no ļoti seniem laikiem, varbūt pat desmit tūkstošus gadus atpakaļ, pa mūsu zemēm ceļoja tirgotāju karavānas, kas nodrošināja to, ka notika ziņu un preču apmaiņa. Tomēr dažās situācijas tas nezin kāpēc nenostrādāja tā, kā gaidīts – vai nu preču plūsma apstājās, vai pircēji maz interesējās par aktuālo, bet nonāca līdz pat situācijām, kad aizmirsa visparastākos rīkus. Piemērs, ar kuru saskāros savos pētījumos personiski, ir sirpis.
Nezināmais jautājums - kur pazuda sirpis?
Ja paskatāmies uz seno ēģiptiešu gleznojumiem, var tur atrast sirpim līdzīgu priekšmetu, kurš ir gana efektīvs un ļoti labi izstrādāts.
Ancient Egypt - Egyptian Farming Fact Sheet
Un tad mēs nonākam līdz Austrumeiropai, kur mums stāsta, cik liela nozīme toreiz bija augkopībai, labības iegūšanai un tur sirpi tikai sāk izgudrot ap 5. gadsimtu mūsu ērā un tas sākumā izskatās sliktāk, nekā šajā attēlā.
Kā civilizācija pamanījās pazaudēt kaut ko tik vienkāršu kā sirpi? Jo te mums ir apmēram 5. gadsimta gana attīstīts lauksaimniecības rīku depozīts no Turcijas un tur kā sirpjus mēs varam atpazīt tikai dažus ieliektus nažu asmeņus. Tātad tā nav tikai Eiropas ziemeļu daļa, kas vairs nezina, kā sirpis izskatās.
Set of 1,500-year-old farming tools discovered in Turkey
Šeit pat nerakstīšu par senās vēstures mehānismiem, kurus mēs atrodam kuģu vrakos jūras dzīlēs, bet neatrodam nekur klātienē vai izrakumos, jo nolietotās iekārtas vienkārši izkausēja un izmantoja kā izejmateriālu kaut kam citam. Spriežot pēc visa, šādu mehānismu bija gana daudz, bet zināšans par tiem pazuda. Cik šādā veidā cilvēces vēsture pazaudēja izgudrojumus, idejas, stāstus un vēsturiskas realitātes – bail domāt, atceroties, cik reižu ir dedzinātas bibliotēkas kā sātaniskā satura izplatītājas. Cilvēku centība gan radīt, gan atgriezties tumšākajos laikmetos ir iespaidīga.
Baltu vēsturi piesavinās visi, kam nav slinkums.
Vārdu sakot – iet bojā ne tikai civilizācijas, bet arī civilizāciju sasniegumi un ziņas par tām. Par baltiem to salīdzinoši ir ļoti maz. Tāpēc nākamajos stāstos nāksies balstīties vairāk uz ziņu drumslām un tādiem apšaubāmiem avotiem kā lingvistika un arheoloģija, bet nāksies – citas izvēles mums nav, ja gribam saprast, kas bija balti, ko viņi darīja un kāpēc mūsdienās viņu vēsturi sev piesavinās visi, kam nav slinkums.