Kāpēc uzņēmēji ir slikti politiķi?

Slinkums kaut ko darīt, bet apsolīju Guntaram Vītolam, ka uzrakstīšu par to, kāpēc uzņēmēji ir slikti politiķi un tad nu arī rakstu. Mīts ir diezgan sens un mūžīgi neefektīvs, bet cilvēki arī šādi cer sagaidīt gaišo Antiņu, kas viņus visus uzvedīs stikla kalnā.

Uzreiz precizēšu, ka es runāju par reāliem uzņēmējiem – tiem, kas visu rēķina naudā un labumā. Ja jums kāds uzņēmējs stāsta, ka viņš ar to nodarbojas tāpat vien, tad viņš nav īsti uzņēmējs. Var būt kāds, kam paveicies ar aizraušanos vai mantojumu, bet uzņēmējs no viņa nav. Esmu sastapis gana daudz šādu cilvēku un viņiem ir pavisam cita domāšana, nekā jums.

Galvenā problēma šeit ir kontroles sistēma. Lai to demonstrētu, ielikšu ļoti vienkāršu shēmu, kā notiek kontrole uzņēmumā un valstī. Un uzreiz pateikšu – es šeit nerunāju par to, ka šo sistēmu izmanto nelegāli – tikai par legālajiem, likumiskajiem procesiem. 

Uzņēmējam svarīgākais ir kontrolēt uzņēmumu no augšas, no savas pozīcijas – lai apakšā normāli strādātu un nezagtu. Visi uzņēmumu kontroles mehānismi ir veidoti no augšas uz leju. Ir, protams, sistēmas, kā arī apakšgalā izveidot kontroli, lai paši uz sevi skatās, bet būtību tas nemaina – uzņēmumos augšai ir svarīgi kontrolēt apakšu.

Valsts politikā ir otrādi – cilvēkiem no lejas ir ļoti svarīgi kontrolēt to, kas notiek augšā. Mums šīs kontroles sistēma Latvijā ir diezgan vāja, bet tā eksistē un ļauj puslīdz normāli pašlaik dzīvot gan jums, gan kaut kā valstij attīstīties.

Un tagad iedomājamies uzņēmēju valsts vadībā. Galvenā problēma – legāli neatkarīgi no paveiktā tavi ienākumi būtiski nemainās. Es saprotu, ka mums liekas, ka valsts galvas daudz saņem, bet tādiem nopietniem uzņēmējiem tās ir kapeikas. Legāli darboties valsts vadībā normālam uzņēmējam nav nekāda stimula. Ne mazākā. Pat ja izdodas izveidot stingro kontroli no augšas, beigās izrādās, ka tas neko nemaina – viņi tur visi kaut kā strādā, viņiem visiem kaut kas nepatīk un ne tev, ne viņiem nezin kāpēc no tā labāk nepaliek. Un nezin kāpēc atrodas vesela kaudze, kas nav tavi padotie, bet kas no tevis kaut ko grib un pieprasa un visiem kaut ko vajag. Un situācijā, kad tu esi gatavs pieņemt galveno un pareizo lēmumu savam uzņēmumam, par kuru parasti vispār neviens neko iebilst nedrīkst, izrādās, ka tu kā viens no valsts vadības komandas tā nemaz īsti nedrīksti darīt. Tur tiem apakšā arī ir kaut kas jāparasa. Viss ir pilnīgi garām. 

Man ir iznācis dzīvē ne tikai intervēt, bet arī vienkārši aprunāties ar ļoti augstas klases uzņēmējiem, kas daudz pelna un daudz ir paveikuši. Viņiem absolūti nav politiskās domāšanas – viņi pat nesaprot, ko politiskajā jomā no viņiem grib. Visu cieņu viņiem kā personām un savas jomas labākajiem, bet politiski viņi nesaprot, piemēram, kur ir migrācijas problēma, kā to risināt un kā vispār strādā politiskie procesi. Par daudzām citām lietām pat nerunājot.

Un problēma nav tikai tur, ka viņi nesaprot. Nokļūstot politiskajā vadībā uzņēmējs ļoti ātri saprot, ka viņš ir iesaistīts nevis uzņēmuma tipa struktūrā, bet gan investīciju fondā. Investīciju fonda darbība ir tālu no uzņēmējdarbības. Tur struktūra sastāv no profesionāliem menedžeriem un PR komandas, kas māk reklamēt sava fonda darbību. Kad šis sabruks, viņi aizies uz nākamo. Un politiķis saprot, ka svarīgākais šajā sistēmā ir nevis pārvaldība un kaut kāds nākotnes potenciāls, jo tas viņam nekādu konkrētu ieguvumu atalgojumā nedod, bet gan PR akcijas popularitātes veicināšanā, lai gūtu dažādus blakus ienākumus un ieguvumus savam biznesam arī legālā veidā. Tāpat kā investīciju fondu gadījumos, galvenais uzsvars būs nevis uz potenciālo attīstību visiem, bet gan konkrētām grupām, kuras var nodrošināt atbalstu politiķim, kā arī uz skaļiem saukļiem, kas veicina paša politiķa atpazīstamību.

Tiesa, investīciju fonda modelis ir tikai republikāniskās valstīs. Tur, kur nav normālu vēlēšanu, uzņēmējs – sliktāks vai labāks – pārvērš valsti savā uzņēmumā. Kā Asiņainais Punduris Krieviju, Tarakāns Baltkrieviju vai jebkurš cits mums zināmais absolūtais monarhs vēsturē. Kontroles no apakšas nav nekādas un valsts kļūst par ienākumu avotu valdniekam jeb galvenajam uzņēmējam. Te nu viss ir atkarīgs no monarha modeļa. Var būt kā Staļins, Ļeņins, MaoCzeDuns, Maduro, augstāk minētie vai tamlīdzīgie – zagļi, kas nonākuši pie varas un vienkārši mēģina izzagt valsti. Var būt mantotās monarhijas, kur ļoti daudzos gadījumos monarhs vienkārši izsēj greznībā un izvirtībā visu valsts naudu jeb arī ir tik ļoti nespējīgs, ka valsts vienkārši kaut kā eksistē un pateicas visiem dieviem, ka vietā nākusi pilnīga nulle, kas citiem netraucē. Var būt salīdzinoši retie modeļi, kur mūsu uzņēmējs saprot, ka, ja viņam būs bagātāka valsts, tad būs arī vairāk naudas un domā gadus 10 – 20 uz priekšu, bet šādu gadījumu parasti nav pārāk daudz un pēc tiem vienmēr nāk šķērdētājs.

Vārdu sakot – lai kā latvieši gribētu atrast īsto un pareizo «uzņēmēju», kas šoreiz tiešām būt tas vienīgais un pareizais, kas mūs visus uzvedīs beidzot stikla kalnā – tas tā nestrādā, jo uzņēmējdarbības un valsts pārvaldes principi, lai arī ir līdzīgi, strādā pretēji. Vienkārši nekādā veidā. Arī gadījumā, kad «uzņēmējs» patiesībā vienkārši ir notrallinājis investoru vai vecāku naudu, lai arī gūstot atpazīstamību šādi un stāstot, kā viņš tūlīt izglābs pasaulē varenāko valsti, noslēgs visur mieru un ieviesīs kārtību zemes virsū. Tas nestrādā.