Kartes, kartes, kartes

Finišēsim šovakar ar kartēm. Ļoti parastām, aptuvenām un uzreiz pateikšu, ka nekādas superprecīzās tās nekad nebūs. Prognozēt, kur tieši tajā laikā gāja robeža starp kādām ciltīm, ir gandrīz neiespējami. Bet aptuveno priekšstatu varam radīt. 

Pats sākums - apmēram 500. gadi pirms mūsu ēras, bet visdrīzāk agrāk. No Ziemeļu Divupes reģiona iznāk kārtējais vilnis, kurš paliek Melnās jūras stepēs kā sarmāti, bet Polijas teritorijā apmetas veneti. Iespējams, ka jau tad eksistē ziemeļu virziens, kurš ir daļēji sajaucies ar vietējiem un kurus sauc par letiem. Visur ielieku burtiņu V - vandāļi. Vai tie ir vietējie iedzīvotāji vai tomēr balti - nav drošu datu. Vēl viena bultiņa iezīmē potenciālo venetu virzību Venēcijas virzienā. Iespējams, ka vienā no šiem momentiem sākas ugru invāzija ziemeļos, kas sāk spiest uz dienvidiem vietējās tautas un notiek vietējo samaisīšanās ar baltiem, kā rezultātā izveidojas leti, kas ir baltāki pēc ādas krāsas par stepes ļaudīm un tā balti iegūst savu nosaukumu. Lai gan tikpat mierīgi balts varēja nozīmēt pareizs cilvēks utt. Lai gan te ir vērts atcerēties Indijas tradīcijas, kur cilvēkus ar gaišu ādas krāsu augstāk vērtēja un tas var nozīmēt sava veida gaišādainu cilvēku īpašāku lomu tā laika baltu ciltīs. 

Otrā karte, apmēram 3. gadsimts - virzoties no Polijas ziemeļiem jau pirms tūkstošgades mijas, goti pamazām izveido impēriju, kas ir vislielākā Ērmanīša laikā un galu galā kļūst par dzinuli lielajām invāzijām uz dienvidiem, kas beigās piebeidz Romas impēriju. Iezīmētajos lauciņos sarmāti, veneti un leti. Kustības paķer līdzi arī letus, par kuriem liecības parādās Romas impērijā. 

Trešā karte, apmēram 5. gadsimts - izlaižam visu stāstu par visi gotiem un Austras gotiem - tās kartes var internetā atrast. Nākamais ir tā sauktais huņņu uzbrukums, kā rezultātā ienāk bulgāri, bet sarmātu ciltis ir spiestas vai nu pārvietoties uz ziemeļiem, vai izzust, kā vēlāk dienvidu sklavēni un ne tikai viņi. Sarmāti, iespējams, caur venetu zemēm, pārvietojas uz Lietuvu. 

Ceturtā karte, apmēram 7. gadsimts - Avāru vilnis atnes Eiropā jaunas slāvu tautas, kuras sāk aktīvi izspiest no Polijas venetus jeb vendus. Ziemeļu zemju baltus nosauc par sklavēniem - vai nu tā ir daļa no Polijas vendiem jeb pie jūras nostiprinās tauta, kuras atliekas savulaik aizbēga no Melnās jūras piekrastes un tagad apmetās Baltijas jūras piekrastē. Spriežot pēc dažiem ierakstiem, kur kādreiz dzīvoja esti un ap šo laiku sklavēni varētu viņus no turienes padzīt. Pa to laiku lietuvieši un leti nostiprinās savās teritorijās.

Piektā karte, 8. - 9. gadsimts - slāvi turpina aizņemt jaunas teritorijas. Daļa vendu emigrē uz Kurzemi, izspiežot vietējos, savukārt liels apjoms līvu, kurus no dienvidiem izspiež balti, 7. - 8. gadsimtā no Baltijas jūras piekrastes izspiež letus, kas savukārt lielā masā pārceļas uz Zemgali un ir hronikas, kur pat letus nepiemin, bet piemin zemgaļus. 

Sestā karte - 13. gadsimta sākums. Nespējot apvienoties, balti ir piestumti pie Baltija jūras krasta un tālāk vairs nav kur mukt, lai arī zemgaļi 13. gadsimta beigās vēl izvēlēsies aiziet uz Lietuvas teritoriju. Prūsijas areālā krīt pēdējās sklavēnu ciltis - paliek vēl kurši, bet arī tie asimilējas apkārtējās tautās. Daudz mazu ķoniņu zemju, kur visdrīzāk katrs var atrast savus senčus vismaz 20 paaudzēs atpakaļ no Ermanrika vai mēģināt saprast, kurš Romas imperators bija vietējam ķoniņam rados. Skaidrs, ka šādām grupām apvienoties grūti un blakus esošie kaimiņi tā arī nav atstājuši savu nepārtraukto laupīšanas mīlestību, kas pirms lielajām, centralizētajām valstīm bija raksturīga visai Eiropai. Tādi mēs sagaidām liktenīgo 13. gadsimtu, kas noslēdz invāzijas nepārtraukto ceļu cauri gadsimtiem. 

Nevar teikt, ka tas ir kaut kas unikāls. No tā dēvētās Jamnajas invāzijas, kas pārņēma visu Eiropu pirms 5000 gadiem, maz kas palicis. Arī Ķeltu impērija beigās aizņem tikai Francijas un Īrijas teritoriju, lai arī tieši viņu riksi visdrīzāk stāvēja gotu kustības priekšgalā. Arī slāvi ir zaudējuši vismaz pusi no teritorijas, kas viņiem kādreiz bija. Krievija neskaitās - tur ir tikai valoda. Pati par sevi nācija ir tāds jūklis, ka par slāvisku to nosaukt nav īsti jēga. Tāpat var mēģināt pēc amerikāņiem teikt, ka viņi ir anglosakši. 

Balti praktiski jau no pirmajiem invāzijas brīžiem cīnījās praktiski ar visiem - viss posms divu tūkstošu gadu garumā bija nepārtraukts karš, kur gan jāatzīst, ka paši lielākajā daļā gadījumu bija vainīgi, un tas nav beidzies arī tagad. 

Mēs esam ļoti sena tauta. Lai arī cik maz mēs būtu palikuši. :)

Palikuši vēl trīs raksti - baltu dzīvesveids, kā līdz tam nonāca un kopskats. Un pēc tam - ja nu kaut ko vēl būs vēlme apskatīt.