Kas īsti varēja būt Ērmanis?
Bija doma taisīt vienu lielu rakstu, bet beigās izlēmu sadalīt trīs mazākos. Un sāksim mēs ar jautājumu par to – vai tiešām zem gotu karaspēka Romu laupīja un grāva balti, nevis pusmiljons gotu no senās Zviedrijas teritorijas?
Šeit mēs varam vilkt vēsturiskās paralēles. Labākais piemērs ir mongoļu impērija – no pašiem mongoļiem tajā grupā, kas iekaroja Austrumeiropu un nodibināja Zelta Ordu, bija varbūt daži simti, kurus jau pēc pārsimt gadiem nomainīja vietējie «Čingizīdi» - diez vai tie vairs vispār mongoļu valodu mācēja un attiecīgi ietekmes vietējo iedzīvotāju etnosā no mongoļu puses vispār nav. Tā pati Krievijas impērija vēlāk, kuru 200 gadus pārvaldīja valdnieki, kas zināja vācu un franču valodu, bet krievu valodu daudz sliktāk vai vispār nemaz, bet pašu Krievijas impēriju vienoja valoda, bet nekādā veidā ne kaut kāda tautība. Otomanu impērija ir tieši tāda pati – oriģinālos tjurkus tur nemaz nav viegli atrast, bet tur vismaz arī visu izdevās vienot zem valodas.
Gotu gadījumā man laikam būs jāatzīst, ka tā tomēr nebija reliģija, bet gan tiešām impērija zem gotu valdniekiem. Ne velti hronists Ērmani salīdzina ar Aleksandru Lielo – ja vienu brīdi iebrucēji no ziemeļiem spēja nodibināt stabilu dinastiju, kas spēja izplatīt savu varu pa pusi Eiropas, tad tur ir ko salīdzināt. Tādai versijai es ticu vairāk, nekā idejai, ka te pēkšņi Skandināvijā parādījās vairāki simti tūkstošu gotu no Gotijas Zviedrijas dienvidos, kas izgāja cauri visai Eiropai, kļuva par jātniekiem pie Melnās jūras un tad iebruka Romā.
Tas reizē arī izskaidro, no kurienes radās karapūļi, kas piepildīja Romu. Līdz šim visi zināmie piemēri, kad parādās milzīgi laupīšanas karagājieni vai invāzijas, liecina vispirms par centralizētas un spēcīgas varas izveidi. Mongolijā tas bija Čingishans, Skandināvijā spēcīgi valdnieki, kas ne tikai paši laupīja, bet arī sūtīja savu karaspēku uz visām pusēm. Attiecīgi spēcīgas gotu impērijas izveide kļuva par galveno iemeslu, kāpēc goti sāka invāziju Romas teritorijā – tie lielākajā daļā gadījumu sākumā bija vietējo valdnieku sūtīti karaspēki, kā arī bēgļi no tiem, kas glābās no valdniekiem, bet pēc hungu invāzijas, kas bija pirmais slāvu vilnis, pāri Romai vēlās jau tie gotu vadoņi, kas izmantoja jaunās iespējas. Kā Skandināvijā - kad sākas cīņa par lielo troni un zaudētāji ar visu cilti un vēl kaut ko dodas labāku zemju meklējumos, bet uzvarētāji taisa jaunas armijas, kuras sūta iekarot teritorijas.
Kopumā jāatzīst, ka gotu vadībā ir vērojama arī liela ķeltu ietekme, jo «riksi» nāk no ķeltiem. Tikai vēlāk parādās baltiem raksturīgie «Mari» un skandināvu «Mundi». Tas reizē ietekmē arī to, kā gotus uztvēra romieši, jo vadībai bija raksturīga vienojoša skandināvu – ģermāņu tipa valoda un tajā laikā Ģermānijā jau populārā romiešu tipa rakstība. Par pašu Ērmani, ņemot vērā visu viņa minēto radu rakstu rindu, var teikt, ka viņš varēja būt jebkas no tā laika tautībām. Ne velti vārds ir apmēram tāds pats, kā German zemes nosaukums - labo cilvēku zeme, apvienojot lietuviešu un ģermāņu vārdus un attiecīgi Hermanrikss mums ir Labais karalis - ļoti ar mītiem apveltīta persona.
Savukārt nākamos jau pēc vadoņu nosaukumiem sauca galvenokārt tāpēc, ka katrā vilnī Eiropā ienāca milzīga tautu putra. Pēc lielkungiem, sagrūstot pēc Ērmanīša viņa impērijai, nāca hungi – kaut kas līdzīgs krievu bajāriem un pēc hungiem nāca jau avāri – vari – kaut kas līdzīgs muižniekiem, kas abos gadījumos sastādīja galveno karaspēka daļu – kā vēlāk bruņinieki Eiropā, piešķirot abām invāzijām nosaukumus.
Bildē - kaut kāds 3. gadsimta kautiņš starp gotiem un romiešiem, kuru romieši uzvarēja.
