Ķīnas krabja pozas mēģinājums būs neveiksmīgs

Vismaz divi eksperti, kurus lasu un kam pievēršu uzmanību, jau ir publicējuši apskatus par to, ka Ķīna mēģinās meklēt lielāku sadarbību ar Eiropu un ASV, lai mēģinātu uzlabot savu ekonomisko situāciju. Ja nebūtu tik skumji, būtu smieklīgi.

Mēs visi taču zinām Ķīnas ekonomisko brīnumu? Protams, ka šo brīnumu ir radījusi Ķīnas valdība. Tikai nezin kāpēc šī brīnuma rezultātā Ķīnas ekonomikas pārstāvji ir parādā summas, kuras mēra simtiem miljardos dolāru – trīsdesmit gadus Eiropas un ASV baņķieri un uzņēmēji ieguldīja Ķīnā investīcijas tādos apjomos, kā vēl nekad nevienā valstī. Visus šos gadus Ķīnas valdība ņirgājās par tiem, kas ticēja solījumiem par Ķīnas demokratizāciju un tamlīdzīgi. Aizvien vairāk pieaug cenzūra, ierobežojumi, aizvien pieauga vēlme pārdalīt ienākumus no investīcijām un tamlīdzīgi.

Brīnumi nenotika. Jaunās investīciju valstis ir Vjetnama, Taizeme, Indonēzija, aizvien lielāku uzmanību pievērš Indijai. Ķīnas vadība, protams, izeju meklēja nevis tirgus liberalizācijā un valsts demokratizācijā, bet gan aizvien ciešākā kontrolē, valsts plānošanā, pastiprinātā militarizācijā un savas ietekmes izplatīšanā pa visu pasauli. Jau uz 2035. gadu Ķīnas ekonomikai bija jākļūst par absolūti lielāko pasaulē un uz 2050. gadu Ķīnai ir jākļūst par pasaules vadošo lielvalsti. Jāsaka, ka pirmo Ķīnai izdevās izpildīt jau uz 2020. gadu. Tomēr tālāk kaut kas ar ideālajiem mērķiem nogāja greizi. 

Rezultāts ir tāds, ka pirmo krīzi, kā izskatās, Ķīnas valdībai ir izdevies savākt. Nosacīti. Ar milzīgu spērienu pa vienu vietu ekonomikas izdzīvošanas principiem. Uz kādiem principiem vēl aizvien eksistē būvnieki, kas ir parādā simtiem miljardus un kuru uzceltās ēkas tagad neviens nepērk, nav īpaši skaidrs, bet shēmas tur ir no vienas vietas. Ārzemju kapitāls stipri padomās, vai ienākt valstī, kur valdība atļāva nemaksāt aizņēmumu ārzemju aizdevējiem. Ja vēl pirms trīs gadiem pasaules kino studijas līda uz vēdera Ķīnas priekšā, tad tagad par to domā aizvien mazāk – ietekmē ne tikai fakts, ka Ķīnas valdība jebkurā brīdī var pārdomāt un izmest filmu no Ķīnas, bet arī tirgus neprognozējamība – naudas paliek mazāk, bet aizvien lielāka popularitāte ir vietējiem Ķīnas produktiem, kas popularizē karu un patriotismu. Hm, neko neatgādina?

Pieaugot bezdarbam un ekonomikas problēmām, Ķīna pamazām meklē ceļus, kā atkal aktivizēt sadarbību ar ASV un Eiropu, jo turpat blakus tām ir pārējās lielākās pasaules ekonomikas. Savā ziņā Ķīna ir ieņēmusi šajā jomā krabja pozu – kāpsies atpakaļ savā politikā. Un tam ir savi iemesli – no pasaules lielākajām ekonomikām Ķīnai pašlaik normāla sadarbība varētu būt ar divām – Brazīliju un Krieviju, bet neviena no šīm ekonomikām nav tā, kas Ķīnai varētu daudz palīdzēt. Jā, Ķīnas produktus viņi pērk, bet dot intelektuālo ieguldījumu attīstībā vai kaut cik līdzīgu kapitāla ieplūšanu ekonomikā, kā no ASV un Eiropas, neviena no šīm valstīm nevar. Japāna, Dienvidkoreja un Indija ir Ķīnas pretinieki jau politiskā ziņā. Atliek mēģināt atkal meklēt sasaisti ar tolerantajiem rietumiem, lai arī tā skaļi un oficiāli to, protams, nedarīs – neies taču atzīt, ka Āzijas tīģeri palaida pa reni Eiropas bobā ASV stūmēji.

Problēma ir tāda, ka krabja poza te nestrādās. Ko Ķīna varētu izdarīt, lai atgrieztu visu atpakaļ? Nomainīt Si uz kādu sakarīgāku cilvēku? Atgriezt Honkongā vietējo valdību un brīvāku tirdzniecības zonu? Veikt tirgus liberalizāciju un cerēt, ka rietumu kapitāls vēlreiz uz to iekritīs? Varbūt kādam ir ideja, ko Ķīna tādu varētu izdarīt, lai atgrieztu sev rietumu kapitāla ticību, lai atkal ieplūstu miljardi, lai taptu jaunas ražotnes, lai ienāktu izklaides satura ražotāji?

Skaidrs, ka nekas no minētā nenotiks un situācija tikai pasliktināsies. Te reizē parādījās arī fakts, ka Ķīnas nozīme pasaulē ir pārvērtēta. Kad gatavojās Ķīnas būvnieku bankroti, kas parādā bija apmēram 500 miljardus dolāru, to salīdzināja ar 2008. gada krīzi, kad bankrotēja ASV banka ar 600 miljards eiro kopējiem parādiem un tas izsauca lielo krīzi. Tomēr izrādījās, ka ir starpība, vai bankrota problēmas ir kādas valsts vietējam būvniekam, vai starptautiskam investoram. Turklāt Krievijas karš lielā mērā nosedza sekas – Asiņainā pundura radītā krīze notušēja Ķīnas neveiksmes. Otrs moments – Ķīnas valdība, kā ierasts, demonstrēja ekonomisko idiotismu un nespēju saprast, kas notiek. Tā vietā, lai ļautu lielajiem monstriem bankrotēt, iegūt kaut kādu pamatu zem kājām un restartēt ekonomiku, neefektīvos uzņēmumus turpina glābt jau trešo gadu, kā rezultātā Ķīnas ekonomika nespēj atgūties un turpina stagnēt. Bija iespēja pārvarēt problēmu posmu gada laikā ar smagu ekonomikas kritumu, bet ar reformām un cerību atsākt izaugsmi. Tagad tā ir pagātne – investori mūk, iedzīvotāju neapmierinātība pieaug.

Kā tas beigsies? Scenāriji ir divi un abi slikti. Pirmais ir Ķīnā jau ierastais – ar imperatora galma intrigām, reģionu neapmierinātību, nepārtrauktu ekonomiskās situācijas pasliktināšanos un varas sabrukumu. Parasti izveidotā režīma sabrukums ilgst no 50 līdz 150 gadiem, reizēm sabrūk ziemeļu klejotāju iebrukuma rezultātā, reizēm vienkārši pa reģioniem sadalās.

Otrs veids ir Ķīnā neierasts, jo pasaules centrs un visa jēga nekad nav karojusi ar kādu valsti, lai iegūtu popularitāti, kā to vienmēr ir darījuši Krievijas valdnieki. Tomēr situācijā, kad viss brūk un jūk, ir vērts izmēģināt arī jaunas receptes. Ne velti Si jau desmit gadus īsteno masīvu bruņošanos un rīko īslaicīgus konfliktus ar visām valstīm, kas apkārt dzīvo. Jā, pašlaik šīs valstis ir kaut kādā vienotībā, bet agrāk vai vēlāk kaut kur pavērsies sprauga un Si varēs īstenot uzvarošo karu, lai parādītu, ka Ķīnai ir kāda jēga no tā, ka tieši viņš ir imperators. Šeit ir vērts palasīt manu rakstu par to, kā notiek valstu pakļaušana 21. gadsimtā – Ķīnas murgainā nākotne tieši ietekmēs visu pasauli, kad šīs valsts atbalstītie noziedznieki aktivizēsies visur, kur vien iespējams. Sekas visur būs sliktas – gan agresīvā kara gadījumā, gan arī invāziju gadījumā – ja sliktāk paliks pasaulei, tāpat vēl sliktāk paliks pasaules preču fabrikai, kas tā pati Ķīna vien ir. Pašreizējā veidolā pozitīva scenārija nav. Mocīsies visi.

2023.07.19. Negaidīti, bet apmēram par to pašu, ko es visu laiku teicu, sāk runāt arī Lielbritānijas izlūkošanas vadība. China 'complicit' in Russia's invasion of Ukraine, MI6 chief tells POLITICO

Stāsta morāle ir vienkārša – gaišais Antiņš, kas visus vedīs uz saulaino tāli, gan Krievijā, gan Ķīnā ir vienāds. Ar vienu un to pašu rezultātu, ar vienām un tām pašām sekām. Ātrākām, vēlākām, smagākām, vieglākām – nemainīgi. Kā teica vienā interneta komentārā, kad jautāja, kāpēc Ungārijai rodas līdzīgas problēmas, kā Baltkrievijai, tad tas vienkārši tāpēc, ka arī Ungārijā pie varas ir stingrais saimnieks. Tā vienkārši.