Krievu kultūra – masu slepkavu politika
Ļoti bieži dažādās diskusijās piemin īpašo un izcilo krievu kultūru. Kuras dēļ esot vērts kaut ko saglabāt, ar kaut ko sarunāties un tamlīdzīgi. It īpaši smieklīgi un pretīgi tas ir tāpēc, ka krievu kultūra ir stipri izkropļota masveida slepkavu izdomāta versija. Kas nekad un nevienai tautai neko labu nav nesusi.
Iemesls, kāpēc daudzi mīl par to runāt, slēpjas vienkāršā faktā – Moskovija jau pustūkstoti gadu centīgi iznīcina iekaroto tautu kultūru un piesavinās iekaroto tautu ģēniju sasniegumus. Šīs «kultūras» popularizētājus patiesībā neinteresē «krievu kultūra» - viņi vēlas iznīcināt visas citas kultūras. Internetā ir pietiekami daudz apskatu par to, kādas tautības cilvēki 19. gadsimtā patiesībā bija fantastiskās «krievu kultūras» autori. Bet izpratnei varam sākt no paša sākuma.
Krievu vēsturnieku forumos brīžiem brīnās, kāpēc hronikās, kuras esot rakstījuši «senie slāvi», nav nekas pieminēts, ka rusu kņaza Jaroslava meita izdota pie vīra franku karalim, bet Anglijas karaļa meita izprecināta rusu kņazam. Iemesls patiesībā ir diezgan vienkāršs – tobrīd ir slāvu kņazistes, kas ir varenākas par franku valsti un kur nu vēl Angliju, kas tobrīd ir diezgan pamests kakts. Rietumu pasaules centrs tobrīd ir Bizantija, kaimiņos atrodas varenie stepju kaganāti – Rietumeiropa uz šī fona tobrīd ir prastas tālo barbaru valstis, kuras praktiski neko nenozīmē. Nav jēga rakstīt par kaut ko tik necilu, kā meitu izdošana pie vīra kaut kādiem tāliem karalīšiem. Tepat blakus ir Volgas bulgāru valsts, kas gan visdrīzāk ir radinieki ungāriem un kas arī ir viena no varenākajām tā laika valstīm. Svarīgi toreiz bija kļūt par radiniekiem kādai no varenajām valstīm, nevis feodāli sadrumstalotajiem rietumu karaļiem. Pirms Moskovijas parādīšanās seno rusu kņazistes bija spēcīgas Eiropas mēroga valstis. Ja nebūtu ieradušās Čingishana ordas, tad visdrīzāk tagad slāvu zemes attīstības un varenības jomā būtu ļoti tuvu Rietumeiropas valstīm.
Pāriesim tālāk – kas stāv Moskovijas dibināšanas pamatos? Moskovija izceļas ar to, ka šīs teritorijas pārvaldniekiem izdodas panākt, ka tieši šeit ir nodevu savākšanas centrs Zelta ordas valdniekiem. Zelta orda tobrīd, ja nu kas, ekonomiski un militāri ir viena no pasaules lielvalstīm. Ja Timurs nebūtu tik ļoti apvainojies un iznīcinājis praktiski visas pilsētas, kas atradās pie Volgas upes – ej nu sazini, kā tur viss būtu tālāk noticis. Bet būtību tas nemaina – Moskovija turpina mongoļu tradīcijas, kuru pamatā ir vienkārša iekarošanas shēma – iznīcina lielāko pilsētu vai vairākas pilsētas iekarojamā teritorijā, lai iebiedētu visus parējos un teritorija zaudētu varas centru, kā arī savāc no iekarotās teritorijas visus, kas var nēsāt ieročus, lai ar viņu palīdzību iekarotu nākamo teritoriju.
Te nu mēs nonākam līdz Moskovijas murzam Ivanam III, kurš sāk agresīvi iekarot kaimiņu valstis. Eiropas valstiska mēroga centri vienkārši pazūd. Suzdaļā, ja pareizi saprotu, tagad dzīvo 8000 iedzīvotāju – mazāk kā Bauskā. Visi esošo kņazistu centri praktiski iznīcināti, zaudējot savu kultūru – tikai arheoloģiskie izmeklējumi brīžiem liek saprast, ka tie bija lieli kultūras centri. Lai saprastu, kā izskatās Moskovijas kultūra – kad Ivans III sāka karot ar Novgorodu, vienu no tā laika lielākajām tirdzniecības metropolēm Eiropā, tur dzīvoja 60 tūkstoši iedzīvotāji. Kad to beidza Ivans IV Briesmīgais, tur dzīvoja četri tūkstoši iedzīvotāji un par lielisko Novgorodas republikas kultūru liecina vairs tikai dažas pasakas un tās ziņas, kuras atrod uz tāsīm – Moskovijas «kultūra» nesaglabāja neko.
Par to, kā Moskovijas «kultūra» darbojās tālāk, var paskatīties kaut vai uz to, kā Moskovija 20. gadsimta vēstures grāmatās pasniedza pakļautās zemes – kā atpalikušas, kuras vēlas tuvoties lielajai «krievu» kultūrai. Tas nekas, ka pat 19. gadsimtā par tādu «krievu» kultūru mēs praktiski nevaram runāt – krievu intelektuāļi runā vācu un franču valodā un pirmie nopietnie rakstnieki parādās tikai 19. gadsimtā. Toties nebūtībā mēģina aizsūtīt gadu tūkstošiem vecās armēņu, gruzīnu, Vidusāzijas Horezmas valsts teritorijas kultūras. Ieņemot Krimas hanu rezidenci, pirmais, ko izdara – vai nu aizved prom, vai iznīcina visus rakstītos avotus. Kā Čingishana armija rīkojās Bagdādē 13. gadsimta sākumā – kad tur vēl ilgi iekuram visvienkāršāk bija izmantot papirusus, kas mētājās visās malās. Mēģina iznīcināt jakutu un čukču kultūru – cik rāda pēdējās intervijas, kurās var klausīties sagūstītos karavīrus Ukrainā, šis plāns ir izdevies. Moskoviti iznīcina jebkuru kultūru, kurai tiek klāt.
Tas pats notiek ar izglītību. 19. gadsimta sākumā Krievijā ir sešas universitātes – Sankt-Pēterburgā, Maskavā, Tērbatā un trīs Ukrainā. Polijas un Lietuvas savienība, ko spēja iznīcināt Vācija, Austrija un tobrīd jau Krievijas cariste, patiesībā nebija nekāda pamesta, izputējusi teritorija. Tā bija pietiekami intelektuāla zeme ar industrializācijas tradīcijām, īpaši Ukrainā. Ne velti 20. gadsimtā Padomju Savienība visas jaudīgākās rūpnīcas ceļ Ukrainā – tur ir darbaspēks, kas jau ir gana prasmīgs un pieredzējis. Tomēr jau 19. gadsimta otrajā pusē mēs vairs nevaram runāt par Ukrainu kā vienu no lielākajiem izglītības centriem.
Un tagad parunāsim tieši par to, kas notiek ar teritorijām, kuras Moskovija pievieno. Kā atzīmē vēsturnieks Dmitrijs Savromāts – Krievijas impērija iekarotajām teritorijām bieži sākumā deva atlaides un pēc tam sāka krieviskot – uzspiest krievu valodu un ievest krievu valodā runājošus iedzīvotājus no visas impērijas. Citiem paveicās – kā Somijai, bet lielāko daļu jau paspēja iznīcināt – par to, cik liela loma Lietuvas lielkņazistes izveidošanā bija Baltkrievijas teritorijā dzīvojošajiem, tagad vēsturnieki strīdas, jo tur ir iznīcināts praktiski viss, ko vien varēja – tagad arī pēdējās vietējo valodas paliekas mēģina piebeigt.
Ja paskatās vēl 19. gadsimta beigu kartes, tad teritorijas, kurās dzīvoja tā sauktie «veļikorosi», kas uzskatīja krievu valodu kā savējo, aizņem apmēram 12% no impērijas teritorijas. Vienkārši jau no pašiem sākumiem, kopš Ivana III laikiem, notiek nepārtraukta tautu sajaukšana. Iekarojot Novgorodas zemes, šo teritoriju iedzīvotājus masveidā pārveda uz Maskavas zemēm, bet Novgorodas zemes sadalīja tatāriem, kas tur veda savus ļaudis no Pievolgas teritorijām. Sibīriju masveidā pakļāva impērijai ukraiņi. 19. gadsimtā pa visu impēriju izpletās kazaku ciemi – ar viņu palīdzību impērija apspieda sacelšanās. Vēl aizvien Krievijā ir ļoti daudz ciemu, kur atceras savu dzimto valodu – viņus tur dažādos veidos vai ar varu, vai finansiālu stimulu pārvilināja uz teritoriju tuvāk Maskavai. 20. gadsimtā šo politiku turpināja PSRS. Tā arī bija reālā krievu «kultūra» – krievu valoda un tautu sajaukšanās, lai konkrētajās teritorijās būtu spiesti vairāk runāt krieviski, jo parādījās vairākas tautības, kuras garantēti otru valodu zināja krievu valodu.
Sekas bija diezgan briesmīgas. Polija 18. gadsimtā ir viens no Eiropas hegemoniem ar izcilu aristokrātiju un augstu kultūru. Ja nebūtu Krievijas «kultūras», mūsdienās visdrīzāk būtu tā paša līmeņa valsts, kas Zviedrija. Polijas kultūru nokāva praktiski pilnībā. Baltijas valstis droši var salīdzināt ar Nīderlandi un Beļģiju – pat pirmās Latvijas laikā daudzi salīdzināja un atrada daudzas līdzības. Tagad Beļģijā dzīvo 11,5 miljoni iedzīvotāju, bet divreiz lielākajā Latvijā – mazāk kā divi miljoni. Ukraina, kā jau minēts, 18. gadsimtā bija kultūras, izglītības un arī industrializācijas potenciālais centrs. Ukraina zaudēja apmēram pusi savas teritorijas, kultūras jomā tikai tagad sāk atjēgties, izglītības jomā ir tālu no pasaules centriem, tāpat kā visas iepriekšējās PSRS okupētas teritorijas, savukārt industrializāciju tagad Krievija iznīcina vēlreiz.
Vienkāršāk sakot – krievu «kultūra» kā tāda neeksistē. Tā ir tautu iznīcināšanas politika – iznīcini pakļauto tautu, piesavinies šīs tautas ģēniju radīto un pēc tam iznīcini to, kas palicis pāri. Tā sauktā «krievu kultūra» ir ārzemju iniciatīvu adaptācija vai iznīcināto kultūru elementu iekļaušana savās izpausmēs. Tas ir iznīcinošs buldozers, kurš nolīdzina visu, kam pāriet pāri un pēc tam stāsta, ka pakļautās teritorijas kultūra jau nav nekas īpašs, jo krievu kultūra ir augstāka par to, kas palicis pāri pēc buldozera.
Spilgtākais mūsdienu piemērs ir Donbass. Viens no Eiropas industriālajiem reģioniem ar milzīgām attīstības iespējām, miljardu investīciju piesaistēm no visas pasaules, starptautisko lidostu, Eiropas čempionu līgas līmeņa futbola klubu. Kas no tā Donbasā ir palicis? Praktiski nekas. Donbasā ienāca «krievu kultūra».
Ja jums kāds stāsta, ka kaut kas ir jāievēro, ka kaut kas ir jāsaglabā vai jāciena krievu kultūras dēļ, tad jūs droši ziniet, ka šis cilvēks jūs ienīst un viņš vienkārši vēlas likvidēt visu, kas jums ir svēts, kas jums patīk un ar ko jūs aizraujaties. Tā sauktās «krievu kultūras» mērķis ir prasta iznīcināšanas politika – nonest visu, sajaukt, izsmērēt līdz ar zemi un tad pateikt, ka tur arī nekā nebija un tāpēc pats svarīgākais ir krievu kultūra. Kultūra, kuras nav. Vienkārši slepkavu kults, kurš nebeidz melot un cenšas atkal sevi izplatīt uz kaimiņu zemēm.
Attēlā - krievu kultūras nesēji Donbasā. Kā jau ierasts - lielāko daļu no šiem "kultūras nesējiem" nogalināja pēc tam paši krievi - viņiem nevajag, lai iekarotajā teritorijā paliktu vienalga kurš ar savu viedokli vai kultūru.
