Laiks atbalstīt sievietes

Jūs to saucat par demogrāfijas politiku, es to saucu par cīņu par sieviešu tiesībām. Un es saku, ka ir pienācis laiks atbalstīt sievietes, nevis viņas diskriminēt. Un par to būs arī šis stāsts.

Es pieļauju, ka kaut kur man jau ir šie punkti publicēti, bet gadi nāk, atmiņa labāk nepaliek, uzmanība arī, atrast nevaru, tāpēc rakstu arī. Galvenie punkti, lai mēs beidzot varētu runāt par to, ka vismaz Latvijā tiešām ir sieviešu tiesību aizsardzība.

1. Pensiju sistēma. Garantēts pensijas apjoms māmiņām atkarībā no bērnu skaita. Tur var strīdēties, vai atbilstoši visu bērnu ienākumam vai noteikta summa (es būtu par pēdējo), bet šim ir jābūt svarīgam kritērijam. Un tie nevar būt kādi 50 eiro par bērnu, bet gan kāda ceturtā daļa no vidējās pensijas par bērnu.

2. Maksājums nevis pusotru gadu, bet gan kamēr māmiņa atkal sāk strādāt vai jaunākais sāk iet skolā. Latvijas bērnudārzu sistēma nodrošina to, ka bērns daudz slimos un attiecīgi māmiņu ar bērnu ne visi vēlas ņemt kādā darbā. Ja tev ir trīs bērni vai vairāk, tas vispār ir bezcerīgs process.

3. Apmaksāta izglītība māmiņām, kas plāno atgriezties darba tirgū. Nevis kā tagad, kad tev ir mazi ienākumi, jo nav izglītības, tev ir bērni, par kuriem jāmaksā un tev vēl jāmaksā par izglītību, kamēr sieviete bez bērniem var iegūt bezmaksas izglītību un turpināt uzreiz karjeru. Valstij šī problēma ir jārisina.

Pārējais jau šajā stāstā ir pastarpināti. 3+ karte mūsdienās ir laba, var plānot atbalstu mājokļu iegādē un vēl citus plusus, bet šie trīs ir galvenie punkti, lai Latvijā beigtu diskriminēt māmiņas.

Kāpēc to visu vajag? Es nevaru pārmest, ka politiķi pēc feministu un 4B kustības uzskata, ka sievietes ir stulbas. Tomēr tā nav. Sievietes lieliski rēķina un ikviena normāli mūsdienās var izrēķināt, kas ir izdevīgāk – būt bez bērniem, paturēt visu naudu sev, iztikt bez rūpēm, ceļot, nopelnīt labu pensiju jeb arī dzemdēt bērnus, riskēt ar dzīvību, emocionāli cīnīties par ģimeni, jo gadās arī tā, būt finansiāli stipri ierobežotai un galu galā saņemt mazu pensiju, jo tavi bērni pelnīs pensiju tai, kam nav bērnu. Protams, ka sievietes izrēķina, ka labākais variants ir pirmais. Vēl ir pats labākais – būt bagāta vīra sievai, bet tādi ir labi ja 5%, tā kā pārējās rēķina citādi. Tāpēc vienīgais veids, kā to mainīt – nodrošināt, lai māmiņām ar bērniem ir tikpat labi vai labāki finansiālie apstākļi, kā feministēm.

Jūs teiksiet: «Tā nekad nav bijis!» Nu, lai būtu par feministi, primārais ir slikti pārzināt vēsturi. Kad eksistēja matriarhāts vai patriarhāts (jā, tie abi ir viens un tas pats – klanu sistēma, atšķiras tikai vadība. Tas, ko feministes mūsdienās sauc par matriarhātu, kad sievietei ir jāieņem amats tāpēc, ka viņa ir sieviete, ir dzimumu diskriminācija, nevis matriarhāts, un jā – partija «Progresīvie» nodarbojas ar dzimumu diskrimināciju), tad klanu sistēmā tas viss bija iekļauts. Klans rūpējas par cilvēkiem gados un visvairāk cienītās un aprūpētās bija māmiņas ar lielāku skaitu bērnu. Klans rūpējas par izglītību – jeb jūs domājat, ka gudrās un izglītotās sievietes 18. un 19. gadsimtā pašas ne no kurienes izcepās, it īpaši, kad mācības augstskolās maksāja vairāk, nekā mūsdienu mašīnas? Klans rūpējās par jaunajām māmiņām – jā, no tā laika skatījuma, bet bērnus bija kas pieskata, kamēr māmiņa darbojās savā jomā. Ja jūs redzat kādu lamājam klanus – jā, tas tie nav nekādi jaukumiņi, bet savulaik jebkuram, kas atradās kādā klanā, bija daudz lielākas iespējas izdzīvot un gūt panākumus, nekā vientuļniekiem, kas savukārt raksturo lielāko daļu ģimeņu mūsdienās. Kā jau esmu teicis – uz mūsdienu sieviešu statusu sabiedrībā viduslaiku sievietes noskatītos ar ļoti lielu žēlumu.

Es nesaku, ka sievietēm obligāti ir jādzemdē. Es saku – ir jāpārtrauc māmiņu diskriminācija un jādomā par mūsu visu nākotni. Varam jau visi bļaut kā romieši – pēc mums kaut plūdi, bet man tomēr likās, ka mūsdienu sabiedrībai pēc diviem tūkstošiem gadu vajadzēja palikt gudrākai. Ja kādam liekas, ka to visu var ignorēt un nekas nemainīsies – nē, evolūcija ir vienkārša – uzvar tie, kam ir bērni. Tāpēc smieklīgi pašlaik ir noskatīties uz 4B kustību ASV – paziņojumu par to, ka šīs sievietes būs bez bērniem visi uztver nevis kā protestu, bet gan kā atvieglojumu – ja kāds ir izvēlējies evolūcijas procesā iznīkt, lai tā notiek. Cits jautājums – vai to vēlamies arī mēs visi?

Attēlā – vienīgais dokuments, kas tapis 21. gadsimtā Latvijā, kurā tiešām ir paustas idejas, kā īstenot sieviešu tiesību aizsardzības politiku Latvijā. Jā, ļoti nepilnīgs, jo zem Valsts mediju spiediena tās idejas, kas tiešām vajadzīgas, politiķi pat baidās izdvest, bet šis dokuments vismaz eksistē. Un nevajag teikt, ka nekā tāda nav.