Marats Kasems par Sīriju

Esmu jau iepriekš rakstījis par to, kas notiek, kad valstsvīri pieņem kļūdainus lēmumus, balstoties uz kļūdainu vēsturisko pieredzi. Par to pašu nesen twitter.com ierakstā runāja Marats Kasems. Neapspriedīšu viņa vēl aizvien neviennozīmīgi vērtējamo personību, bet pievērsīsim uzmanību ierakstam. 

Pats ieraksts ir šeit. 

Pirms ejam tālāk, atgādināšu, par ko stāsts. Pēc uzvaras 2. pasaules karā ASV nosprieda, ka ir atrasts modelis, kā tikt vaļā no diktatoriem - sakauj diktatoru un atbrīvotā teritorija lielā pateicībā ievieš "demokrātiju" un viss notiek. Par to, ka pašiem amerikāņiem ir dīvaina uztvere par to, kas ir demokrātija un ar ko ir jāsadarbojas, esmu jau rakstījis, bet šoreiz par to, kāpēc šis modelis nestrādā Āzijas un ne tikai Āzijas valstīs. Tāpēc uzmanību - Marats Kasems:

"Nedaudz par Sīriju un par to, kā krievija Damaskā mēģināja uzspiest "krievu pasauli". Tas bija tieši pirms 11 gadiem. 2013. gada decembris. Uz prokremliskās kustības "Naši" (kas sevi bija diskreditējusi ar visdažādākajiem skandāliem) drupām parādījās identiska organizācija ar nosaukumu "Setj". Es biju viens no tās dibinātājiem, tās pirmajiem dalībniekiem un vienīgais ārzemnieks šajā komjaunatnē 3.0.

Mans galvenais uzdevums bija atrast pēc iespējas vairāk putinisma ideoloģijas piekritēju maskavas universitātēs un pārliecināt viņus kopā ar mums veidot jaunu daudzpolāru pasauli. Ar saviem pienākumiem tiku galā diezgan viegli, ņemot vērā, ka "Setj" organizēja izbraukuma pasākumus sanatorijās un uz braucienu datumiem deva studentiem atbrīvošanu no nodarbībām institūtā. Tur starp apmaksātām pjankam jauniešiem vajadzēja iegaumēt piemēram Vjačeslava Volodina citātus un dziedāt dziesmas par godu krievijai un putinam. Jūs teiksiet, ka tas izklausās pēc sektas. Tā arī bija.

Sīrijā jau divarpus gadus norisinājās pilsoņu karš, un "Setj" vadības sanāksmēs tika uzdots jautājums: "kā atbalstīt brālīgo Sīrijas tautu?". Vai tas jums kaut ko atgādina?

Krievija iebruks Sīrijā pilnā apjomā tikai pēc diviem gadiem, lai gan kremlis sponsorēja Asadu jau tad. Mums vajadzēja sagatavot ideoloģisko pamatu intervencei. Un pēc pāris mēnešiem naktī mani pēkšņi pamodināja telefona zvans: "Marat, steidzami atsūti savas pases foto. Priekš kam? Apsveicu, vecīt, parīt tu lidosi uz Damasku! No rīta tev jābūt birojā, būs instruktāža. Gada beigas? Eksāmeni? Tu tos jau esi nokārtojis."

No rīta kļuva skaidrs, kāds ir brauciena formāts. Uz Damasku lidoja jaunieši no 10 lielākajām Krievijas pilsētām. Visa delegācija sastāvēja no 24 cilvēkiem. Mums vajadzēja apsveikt bāreņus no bērnu namiem, kuru vecāki bija gājuši bojā pilsoņu karā (jau lidmašīnā delegācijas vadītājs mums ciniski stāstīja, ka tas tiek darīts skaistas bildes dēļ). Mēs izlidojām vēlu vakarā. Lidojuma laikā visi, ieskaitot stjuartes, smēķēja tualetēs turpat lidmašīnā. Lidmašīna bija civilā, bet tajā nebija citu pasažieru. Bez mums tajā atradās divas tonnas krievu saldumu, kas mums nedēļas laikā Santaklausa kostīmos bija jāizdala Damaskā.

Es jums neteikšu, ka mēs dzirdējām sprādzienus un vienreiz pat sajutām sprādziena vilni. Runa ir par kaut ko pavisam citu. Pirmais bāreņu nams, kurš attēlā. Pie ieejas karājas Asadu (tēva un dēla) portreti. Ieejam aktu zālē un redzam apmēram piecsimt dažāda vecuma bērnu. Viņi skatās uz mums klusībā, un šo skatienu es joprojām atceros. Un tad direktors paceļ roku kā diriģents simfoniskajā orķestrī, un bērni sāk kliegt: "Rusija, Surija, Bašaru Bes". Tas nozīmē: "Krievija, Sīrija, Bašars un viss (kas jums dzīvē vajadzīgs)."

Otrais bērnu nams. Šoreiz tikšanās notiek ēdnīcā. Par godu mūsu ierašanai ir svētku ēdienkarte, bērni dzer kakao. Un atkal viss atkārtojas, tikai diriģente jau ir sieviete. Un es atkal pamanu to skatienu. 

Man pagāja ilgs laiks, līdz sapratu, kāpēc viņi uz mums tā skatās, bet tagad es to zinu droši. 

Bāreņi skatījās uz mums kā uz iebrucējiem, kā uz okupantiem, kas mēs arī bijām. 

Un nekādas konfektes nevarēja mainīt viņu domas. 

Tas, kas notiek tagad, ir pilnīgi dabiski. Krievijas politika Sīrijā ir izgāzusies. Tas, ka šīs arābu republikas pašreizējie valdnieki kļūs demokrātiski, nav fakts. Taču esmu pārliecināts, ka daži no tiem bērniem no 2013. gada ir pievienojušies bruņotajai opozīcijai, lai cīnītos pret naidīgo režīmu. Jūs varat ieguldīt diktatoros tik daudz naudas, cik vēlaties, bet, ja valsts vadītājs ir neleģitīms, viņa režīms agrāk vai vēlāk sabruks."

Nav tā, ka viņi šādi skatās tikai uz krieviem. Cita mentalitāte, cita domāšana un tad ierodas atnest "brīvību" kāds no ārējiem spēkiem. Turklāt vispirms jau klasiski atrod lielāko kretīnu, ar ko sadarboties. Piever acis uz visu, ko viņš dara, lai saglabātu partneri. Kas savukārt izveido kārtējo asiņaino režīmu. Un tā pa apli. 

Neatkarīgi no tā, vai iedzīvotāji jums ir draudzīgi vai naidīgi, vienīgais faktors, kas var reāli nostrādāt un glābt valsti - nepārtraukti nodrošināt godīgas vēlēšanas. Gadu no gada. Eiropā tas nostrādāja un tāpēc bija gan rezultāts, gan atbalsts. Jānodrošina vadoņu maiņu, jānovērš mēģinājumus valstij kontrolēt medijus, jābūt spēcīgai tiesu sistēmai. Nekādus vienīgos un pareizos "Antiņus" gadu desmitu garumā, kas ved vienīgajā un pareizajā stikla kalnā. Vai tā ir Krievija, vai tā ir ASV, vai cita valsts - ir jāiziet šis ceļš, ir jāsaglabā godīgas vēlēšanas gadu gadiem. Kaut vai lai četrus gadus pie varas ir tāds Asads, bet pēc šiem četriem gadiem ir jābūt vēlēšanām vai ir jābūt iespējai rīkot godīgu referendumu, lai tādu var dabūt prom. Piemēram, Gruzijā tikko vēlēšanās bija iespēja mainīt varu un tas mainītu arī visu Gruziju, ļaujot valstij pārdzimt jaunā veidolā un pamazām tikt vaļā no kārtējās kļūdas. Bet, nenodrošinot godīgas vēlēšanas, šī iespēja iedzīvotājiem netiek dota un valsts atkal ir iedzīvotājus slepkavojoša režīma valdīšanas sākumā. 

Ja jūs vēlaties kādā valstī ieviest "demokrātiju", neatkarīgi no tā, vai jūs šajā valstī mīl vai nemīl, godīgas vēlēšanas ir primārais, kas ir jānodrošina. Vienmēr un visur. Citu variantu nav un ASV par savu vēlmi sadzīvot ar asiņainajiem režīmiem maksā aizvien dārgāku cenu. Un mēs arī. Ja atņemiet valsts iedzīvotājiem iespēju labot savas kļūdas, tas vienmēr beigsies slikti. Un Āzijas valstis to pierāda gadu no gada. Neizdariet citi šīs kļūdas. 

Paldies Maratam Kasemam par atskatu uz šiem notikumiem un atļauju pārpublicēt viņa tekstu.