Mīts, kuram noticēja visa pasaule

Vienmēr esmu teicis, ka mīti politikā ir tāda lieta, kas noved pie lieliem zaudējumiem, problēmām, nāvēm, sabrukumiem un daudz kā cita. Tā arī 21. gadsimtu mēs iesākām ar vienu lielu mītu, kuram vēl aizvien tic puse pasaules un kura sabrukums patiesībā rada aizvien lielākas un lielākas problēmas.

Šis mīts ir par vareno un visus uzvarošo ASV. Un te pat problēma nav tur, ka ASV tiešām nebūtu lielākā un varenākā pasaules armija. Problēma ir tur, ka ASV realitātē pēdējo simts gadu laikā vairāk karus ir zaudējusi, turklāt ļoti lielā skaitā, nevis uzvarējusi. Turklāt pat virkni karu, kuros ASV piedēvē uzvaru, šī valsts patiesībā zaudēja un smagi. Jā, zaudējums parasti neatspēlējās pašai ASV, bet cieta vienmēr ASV sabiedrotie un to ir vērts atcerēties.

Galvenā problēma te ir fakts, ka mūsdienās daudzi izvēlas aizmirst, ko nozīmē karā uzvarēt. Uzvara karā nozīmē ieguvumu – materiālu ieguvumu kādai valstij, jeb arī draudzīga režīma izveidi kādā citā valstī.

Šeit jau pirms gadiem rakstīju, kāpēc Putins nevaru uzvarēt karu Ukrainā. Pat iznīcinot visu valsti, valdību un turpinot šādus karagājienus, Putins tikai zaudē un Krievija kļūst tikai vājāka, nevis stiprāka.

https://udoxpolitiskais1.webnode.lv/l/21-gadsimts-ir-pavisam-citadaks/

ASV sakāves izskatās apmēram tieši tāpat, tikai viņi mēģina tikt vaļā no savām sakāvēm, nevis saglabāt pie sevis un vēl vairāk pasliktināt situāciju. Lai saprastu, kā tas izskatās realitātē, atskatīsimies uz pazīstamākajiem konfliktiem, kur iesaistīta bija ASV un sapratīsim, kur ir ASV problēma. Liksim par uzvaru divus punktus, par neizšķirtu vienu punktu. Un sākam:

2:0. Pirmais pasaules karš bija absolūta ASV uzvara un triumfs. Iesaistīties karā sev izdevīgā brīdī, nopelnīt lielu kaudzi naudas un kļūt par pasaules hegemonu – tas apliecināja, ka ASV var un spēj. Vēl vairāk viņus par to pārliecināja Otrais pasaules karš, kurā ASV izkopa stratēģiju, kuru ievēro vēl joprojām, pat nemēģinot saprast – kas te iet greizi? Ideja bija vienkārša – uzvarot karā, atbalstīt finansiāli ar aizdevumiem vai programmām vietējos, kuri desmit gadu laikā uzceļ praktiski paradīzi zemes virsū, kā Rietumeiropā, Japānā un vēlāk arī Dienvidkorejā. Galu galā, ja tas šeit nostrādāja, kāpēc lai citur būtu greizi? Tas, ka Rietumeiropā bija ļoti spēcīgas demokrātiskās tradīcijas, bet Koreja un Japāna ierasti kopēja veiksmīgus ekonomiskos modeļus, ASV speciālistiem kaut kā neaizgāja.

3:1. Korejas konfliktā uzvarētāju nebija. No vienas puses ASV noturēja Dienvidkoreju, no otras puses nolēma Ziemeļkorejas iedzīvotājus drausmīgam liktenis, kura rezultātā Ziemeļkorejā ir izveidota viena no pretīgākajām pasaules monarhijām, kāda jelkad ir eksistējusi. Kā jau atzīmēju – ASV varbūt to var atzīmēt kā panākumu, bet sabiedrotie noteikti nevar. Kas izdzīvoja, tie priecājas un gatavojas jaunam karam.

3:3. Kuba bija maksimāla izgāšanās, kur turklāt ASV amatpersonas īsti nezināja, ko darīt un kā darīt. Viens no nožēlojamākajiem skatiem, ko var iedomāties.

3:5. Pārējos Dienvidamerikas un Centrālamerikas konfliktus varam ierakstīt ASV zaudējumos. Ierastā sistēma – iepludinām naudu un viss būs labi, visur beidzās slikti. Vai nu beigās vietējie ņēma un paši ieviesa kārtību, jeb arī kārtējais slimais režīms turpina iznīcināt savas valsts iedzīvotājus vai paši sevi. Šajā brīdī ASV vajadzēja aiziet, ka primārajam vajadzētu būt demokrātisko procesu atbalstam un godīgu vēlēšanu kontrolei, turklāt nevis vienu reizi, bet ilgākā laika periodā, bet, kā neaizgāja, tā neaizgāja.

3:7. Vjetnama. ASV izstājas no kara uzvarošā pozīcijā, turklāt praktiski aizmuka, kā rezultātā Vjetnamas armija, kas varēja cīnīties, panikā arī aizmuka un jēgas nebija nekādas. Kārtējo reizi sabiedrotie cieta visvairāk.

5:7. Pirmais Irākas karš. Neapšaubāms panākums – sakauta Irākas armija, atbrīvota Kuveita.

5:9. Otrais Irākas karš. Ļāva izpausties IGIL un līdzīgām teroristiskām organizācijām. Vēl aizvien Irāka ir izteiktā ASV kontrolē un ASV jau apmēram 20 gadus nezina, ko darīt ar šo valsti. Nauda tērējas, problēmas aug. Kas notiks, ja ASV aizies, to parādīs nākamais piemērs.

5:11. Bēgšana no Afganistānas. Tas, ka ASV nemāk strādāt ar režīmiem, katru reizi ļaujot nokļūt viņiem draudzīgā režīma vadībā īpašiem zagļiem un kretīniem, īpaši parādījās Afganistānā. Turklāt, pieļauju, tā bija pirmā reize, kad amerikāņi paši palīdzēja ļoti plašā mērogā izlaupīt atvēlētos budžeta līdzekļus. Nesaku, ka iepriekš tā nebija, bet parādīt reāli, kur palika viens triljons dolāru, kurus ASV ieguldīja Afganistānas infrastruktūrā, sociālajā jomā un armijā, īsti nevar. Izņemot armiju, kura pie pirmās panikas masveidā pārgāja talibanu pusē.

5:13. Ukraina. Lai arī pašlaik ir nemainīga ticība, ka Ukraina karu nezaudēs, tomēr ASV šo karu ir zaudējuši, turklāt ļoti smagi. Situācijā, kad pat neprasa ASV armijas iesaistīšanos, bet gan vienkārši tehnikas un munīcijas piegādes, kuras ASV stāv uz klaja lauka vai pat tiek likvidētas, ASV ne uz ko nav spējīga – tas parāda, ka pasaules hegemons ir zaudējis kārtējo karu. Neatkarīgi no tā, kā konflikts noslēgsies, ASV loma pasaulē būs daudz, daudz mazāka, nekā līdz šim.

5:15. Izraēla. Neskatoties uz to, ka ASV piegādā Izraēlai munīciju un ieročus un palīdz notriekt Irānas raķetes, tomēr politiskā ietekme uzskatāmi iezīmē kārtējo ASV sagrāvi. Tāpat kā Ukrainā, tā arī Izraēlā paļaušanās uz ASV dod karadarbībai nevis ieguvumus, bet gan zaudējumus.

Četros pēdējos lielākajos pasaules konfliktos ASV ir zaudējusi ar smagu blīkšķi. Turklāt tie konflikti, kuros ASV ir uzvarējusi, šī uzvara vairāk ir panākta tāpēc, ka sabiedrotie paši izmisīgi cīnījās par uzvaru un to panāca, nevis tāpēc, ka ASV arī cīnījās par uzvaru. Reāli varam runāt tikai par vienu, konkrētu ASV uzvaru – Kuveitas atbrīvošana. Un tas pašlaik ir viss.

Kāpēc tā notiek? Es pat neteikšu, ka te ir vainīga ASV, cik tas, ko mēs no viņiem gaidām. Vispirms – visi šie kari ir tikai politiskas spēles ASV, kas ikdienišķo iedzīvotāju ASV interesē tikai vienā jautājumā – lai tas nenonāktu līdz viņiem.

Otrs – tas, ko ASV sauc par demokrātiju, realitātē tāds nav. Eksistē divas partijas, kas kontrolē valsti un regulāri mēģina iesmērēt par prezidentiem cilvēkus, kuru ieguldījums šo partiju darbā ir salīdzinoši nozīmīgs. Neatkarīgi no tā, cik šie cilvēki ir veci, spējīgi vai vispār lietojami. Savukārt šiem cilvēkiem ir savas pretenzijas, domas, idejas, pasaules redzējums, kuru mēģina dažādi izmantot. Ukrainas gadījumā ir vērts atcerēties, kā Zeļenskis izmisīgi lēkāja Trampa un Krievijas pavadā, spēlējot politikā pret Baidenu. Var Baidenam pārmest visu ko, bet ir skaidrs, ka viņš personificē Ukrainu ar Zeļenski un tam ir sava nozīme, kāda ir ASV attieksme pret karu Ukrainā. Un jā – Trampam ir pilnīgi vienalga, ko Zeļenskis tur lēkāja, jo tik mazas figūras viņš pat nemēģina saskatīt.

Stāsta morāle ir vienkārša – stāsts par visvareno ASV ir mīts. Turklāt ne jau ASV vainas dēļ – paši izdomājām, paši ignorējam realitāti, paši sapņojam par neesošām lietām. Laiks pamosties un paskatīties uz pasauli ar reālistisku skatījumu.