Nacionālisms ir bijis vienmēr

Kaut kā netieku gada nogalē līdz sev svarīgajām tēmām – atrodas internetā kāds kārtējais blēņu stāsts, kas spridzina smadzenes un liek atkal un atkal atgriezties pie realitātes. Tāpēc šoreiz tēma ir nacionālisms – par to, ka tas nav nekas izgudrots.

Klasiskais blēņu stāsts – nacionālismu izgudroja 18. gadsimtā. Par to, kas ko izgudroja un kāpēc, parunāsim vēlāk, bet šoreiz tieši par nacionālismu kā tādu.

Sākumam varam pieminēt pašu pazīstamāko nacionālisma izdevumu – ebreju veco derību. Ja jau nacionālisms parādījās 18. gadsimtā, tad kāda velna pēc ebreji jau pirms trīs tūkstošiem gadu rakstīja grāmatu par savu tautu un domāja, kā viņu tautai tālāk dzīvot?

Ja nacionālisms ir tik jauns, tad kāpēc daudz un dažādas tautības ierobežoja dažādās valstīs, kur spilgtākais piemērs ir ebreji vairāk nekā tūkstoš gadu?

Ir vēsturnieki, kas skaidri un gaiši pasaka, ka klasiskā indoeiropiešu invāzijas taktika savulaik bija vietējo iedzīvotāju iznīcināšana. Es gluži viņiem nepiekrītu, bet praktiski noslēgumā tas tā arī izskatījās un tas ir nacionālisms.

Ja nacionālisms ir tik jauns, tad kāpēc Moskovijas murzas jau 15. gadsimtā centās sajaukt tautas savā starpā, lai nepieļautu sacelšanās uz nacionāla pamata?

Jā, primārais kritērijs cilvēkiem kādreiz bija ticība, tad tas, kādam valdniekam kalpo un tikai pēc tam – kādā valodā runā. Tas arī mūsdienās īpaši nav mainījies. Labāk draudzēties ar liberāli (reālu liberāli, nevis jūsu sapņu tēlu) no Polijas, nekā ar regresīvo no Latvijas. Ja tu strādā starptautiskā firmā, tad tev svarīgāki ir tavi darba biedri, nevis vienkārši kaut kāda kompānija no malas. Un tikai pēc tam svarīgāk ir valoda un pārējais.

Vārdu sakot – nacionālisms ir bijis vienmēr. Nepērcieties uz vēsturiskām blēņām.

Tagad par to, kas ir nacionālisms no 18. gadsimta. Tas ir brīdis, kad varam runāt par pirmajām spēcīgajām ideoloģijām, kuru autoriem nācās atzīt, ka nācijas labuma dēļ ir jāatsakās no idejas par reliģiju kā svarīgāko faktoru, jo tad sanāk, ka galvenais ir baznīca un jāpakļaujas pāvestam. Arī ideja par to, «kam tu kalpo», radīja aizvien vairāk problēmu, jo daudzu apjūsmotais «absolūtisma» laikmets patiesībā bija monarhiju krīze un agonijas sākums. Varas koncentrācija vienas personas rokās bez kontroles gan 18. gadsimta absolūtismā, gan 20. un 21. gadsimta absolūtismā, kā Asada režīms Sīrijā, Asaiņainais punduris Krievijā un visu citur, uzskatāmi parādīja, ka šī ideja civilizāciju attīstību jomā vienmēr ir degradējoša.

Tāpēc kā risinājumu ideoloģijas atrada nacionālismu. Sabiedrība, kura jau tā bija diezgan diskriminējoša pret dažādām nacionalitātēm, ideju paķēra uz «Urrā!» un tas beidzās ne tikai ar brīvības cīņām, bet arī ar holokaustiem. Rasisms kā nacionālisma radikālā izpausme nav nekas jauns, bet te to pacēla ideoloģiskā līmenī. Sarīkojot ne tikai ebreju holokaustu. Pavisam nesen vienu tādu holokaustu īstenoja Irākā un kurdi vēl aizvien cīnās par eksistenci pēc nacionālā principa.

Vai nacionālisms vienmēr beidzas ar holokaustu un tāpēc mums vajag dažādību, lai no tā izbēgtu? Jautājums varētu likties loģisks, bet patiesībā šeit darbojas svaru sistēmas shēma. Var izvēlēties slēgto nacionālo sociālo un ekonomisko sistēmu, bet atvērtā tirgus ekonomika vienmēr būs par šādu sistēmu pārāka. Labākais piemērs ir Ziemeļkoreja. Ja svari ir šajā virzienā, tad tur nekā laba nebūs – parasti tas arī beidzas ar kādas nacionālas vai sociālas grupas holokaustu, jo vainīgie pie sliktās dzīves ir jāatrod.

Savukārt atvērtajai tirgus ekonomikai ir cita problēma. Primārajam tirgus ekonomikā vienmēr un visur būtu jābūt tiesību sistēmai. Atvērtā tirgus ekonomikai vajag, lai tā ir efektīva, lai tā ir par vienlīdzību un vienlīdzīgām iespējām tirgus ekonomikā. Saglabājot puslīdz normālu valsts politiku mēs iegūstam ASV vairāk nekā 200 gadu garumā. Problēma šeit ir apstāklī, ka nākas ignorēt savu nacionālismu, lai piesaistītu darbaspēku, bet rezultātā valsts piedzīvo imigrantu invāziju, kas savu nacionālismu gan nav atmetuši, kas pašlaik notiek Rietumeiropā un ASV. Un tad atvērtā tirgus ekonomika sabrūk nevis no pašu, bet no iebraucēju nacionālisma ietekmes – neatkarīgi no tā, kurš šajā pilsoņu karā uzvarēs, valsts vairs nebūs tā pati. Sens vēstures piemērs ir Spānija, kas varbūt arī varēja izvērsties par Franciju vai Vāciju, bet 700 gadu karš ar islāmu radīja karojošu valsti, kuras primārais faktors bija militārisms, nevis ekonomiskā attīstība un tas traucē vēl aizvien. Ja kāds domā, ka islāmisti visi ir apvienojušies un tad, kad izkaus neticīgos, sadzīvos Eiropā mierīgi – var paskatīties uz Jemenas karti. Kā mazā plēķītī sakauties visiem savā starpā. Par Sīriju nemaz nerunājot. Vienkārši pašlaik islāmistus reliģija vieno kā kopējā ideja, bet pēc uzvaras sāksies klasiskais revolūcijas slaktiņš, par kuru vispār arī vajadzētu kādu reizi uzrakstīt, kā tas mehānisms strādā un kāpēc tas vienmēr beidzas ar asinspirti.

Zelta vidusceļš

Zelta vidusceļš šajā stāstā nemainīgi paliek darbaspēka kontrole, mehānismi, kā izmukt no invāzijas darba imigrācijas vietā, imigrantu integrācija sabiedrībā, to visu ar daļēju valsts kontroli savienojot ar tirgus ekonomiku, vienlīdzīgām iespējām un kvalitatīvu tiesību sistēmu. Vārdu sakot – nekontrolēts nacionālisms ir problēma neatkarīgi no tā, vai tas ir vietējais, vai iebraucēju. Problēmu risinājums jeb zelta vidusceļa noturēšana, kā vienmēr, paliek jūsu pašu, vēlētāju rokās.

Latvijas problēma gan nav šī - mums vairāk nekā pusgadsimtu īstenoja vardarbīgu invāzijas problēmu. Pie mums svarīgākais ir tikt galā ar šīs invāzijas sekām, nevis tagad plānot ievest kārtējos sabiedrību destabilizējošos grupējumus.

Un jā – valstīm, kurās ir uzvarējis feminisms, no invāzijas nav kur paglābties – bezbērnu sabiedrībā iebraucēju nacionālisms uzvarēs ātrāk vai vēlāk ar visām radikālā nacionālisma sekām. Kā tas jau vairāk nekā tūkstoš gadu notiek bijušās Divupes reģionā un pēdējo pustūkstoti gadu Krievijā. Nebeidzamu holokaustu rinda.

Attēlā Jemenas karte. Kā izskatīsies jebkura Eiropas valsts, kad tajā uzvarēs islāms. Kā praktiski puse islāma valstu. Kuras vēl neizskatās, tām vēl tas ir priekšā. Atgriešanās pie teokrātiskās pārvaldes sistēmas, kas sevi izsmēla jau viduslaikos, vienmēr jūs atgriezīs sliktu laiku pagātnē.