Nav rakstības, nav stāsta – tas par vendiem viduslaikos

Tāpat kā ar sarmātiem, tā ar vendiem Polijas teritorijā lielākā problēma ir tā, ka viss tiek jaukts nemitīgā putrā – gadi, tautas, vietas un tamlīdzīgi un informācijas ir ļoti maz. 

Karte no 19. gadsimta, kur mēģināts salikt kopā visas ciltis, kas dzīvoja ap 8. gadsimta beigām konkrētajā apgabalā. Atradīsiet tur gan herulus, gan vandāļus un daudz ko citu. Ko vien sirds kāro. Cik precīzi, nepateikšu, bet iezīmē apgabalu, par ko stāsts.

By Fix W. - This file is from the Mechanical Curator collection, a set of over 1 million images scanned from out-of-copyright books and released to Flickr Commons by the British Library.View in BL GeoreferencerView image on FlickrView all images from bookView catalogue entry for book., Public Domain, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=31715042

Valodas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir izteikti slāviskas. Varētu to izmantot kā ļoti nopietnu argumentu, bet laikam jau jāatgādina, ka Rumānijā runā rumāņu valodā, kas vispār velns viņu zina kā tur izveidojusies. Tā kā arguments tam, ka tur visi bija slāvi, kaut kā nestrādā. Turklāt vēsturniekiem ir ļoti liela vēlme pabāzt vairākus prūšu reģionus zem slāviem, kas rada vēl lielākas aizdomas – kur mēs puslīdz konkrēti zinām, ka tur bija prūši. 17. gadsimta kartē gan gutoņi, gan venedi vēl aizvien parādās prūšu reģiona zemēs.

Jau no 6. gadsimta šajā teritorijā sākas pārmaiņas, bet jau no 7. gadsimta šīs teritorijas pārstāvji nokļuva smagās spīlēs – no dienvidiem nāca virsū avāru atvestās ciltis, kamēr no rietumiem franku karaļvalsts. Tā rezultātā franki 8. gadsimtā Austrumvācijā sastapās ar lutičiem un obotritiem, kas dzīvoja zemē, kuru sauca par Vendu zemi un attiecīgi viņus arī sauca par vendiem un tā arī visi nolēma, ka vendi ir slāvi. Kas gan netraucēs 16. gadsimtā tos pašus venedus iezīmēt prūšu zemēs.

Vai varētu tā būt, ka tur esošie vendi devās kur citur vai asimilējās? Salīdzināsim mūsdienu Latviju un Lietuvu. Pat neņemot vērā daudzas marasmātiskās idejas, ir skaidrs, ka katrā teritorijā bija vismaz trīs lielākas tautu grupas un kaudze ar mazākām. No kurām pašlaik dominē tikai divas tautas un pāri palikuši daži ļautiņi no mazākām tautām. Turklāt vien no problēmām ir tāda, ka no 6. līdz 8. gadsimtam par šo reģionu ziņu ir ļoti maz – kristīgo mūku te nav, rakstības nav, ziemeļu apgabali īsti ar Bizantiju nekaro un tāpēc neko neraksta, kas nozīmē, ka mums nav īsti nekādas nojausmas, kas un kā notika šeit šo divu gadsimtu laikā. Bet gala rezultātu mēs zinām – franku impērija un nākamie krusta karagājieni notiek jau tieši pret ciltīm, kas runā slāvu valodā. Lai saprastu, cik svarīga nozīmē bija Vendu zemei kā tādai, tad jāatceras, ka vēl 14. gadsimtā dāņu karalim bija tituls «Vendu karalis».

Par to, ka kādi vendi uz Latviju atceļoja, liecina gan Indriķa hronika, gan vietvārdi – Venta, apgabali Ventava, Bandava. Un arī tur viņiem nebija miera – vienu brīdi ņem un no šī lielā apgabala viņus padzen kurši, līdz viņi apmetas Tālavas valdnieka paspārnē pie Cēsīm.

Kā jau teicu – ja nav rakstīto avotu, nav stāsta. Ja parakņājas vēl nedaudz dziļāk, tad šis tas izpeld, kam īsti sakara ar slāviem nav. Gan pirmo karaļu vārdi, gan arī teritorijas. Reregu grupa ar Rērikas pilsētu, vagriāņi, Niklots, Vičlauss, Trasko, Seliburs, Nako, Udo, Kanute, kurš reizē ir Svjatopolks. Parādās arī tādi vārdi kā Tietmārs, kas noslēdzas ar raksturīgo «mārs», kas bija pazīstams arī iepriekšējiem valdniekiem no Romas sabrukuma laikiem. Vērojama arī vārdu nomaiņa – pilsēta no Ridegostas kļūst par Ridgošču. Tā kā pateikt, ka visi vietējie tā uzreiz kļuva par slāviem, nevar. Piemēram, lutiču vadonis Mistujs pārvēršas ar Mstivoju, bet viņa dēls ir jau Mstislavs. Nevar pateikt, ka teritorijas apslāvošanās ir beigusies jau brīdī, kad uzbrukumus sāk franku karaļvalsts. Vērtējot kopējo situāciju, varbūt pat jāpieņem variants, ka slāvi tajā laikā arī vairāk bija ticība, kā savulaik goti. Pārejot ticībā, vajadzēja mainīt vārdu, kas būs ļoti raksturīgi Kijevas lielkņazistes laikam un vēlāk būs ļoti raksturīgi arī tad, kad slāvu zemēs sāksies kristietības vilnis un valdnieki sāks pieņemt jaunus vārdus, kur jau pazīstamais pielikums «slavs» un līdzīgie neparādīsies – Moskovija arī sāka ar Ivaniem un Vasīlijiem un mūsdienīgais valdnieks Vladimirs tāds seno laiku varenības atlieka vien ir – pazūdod tiešajai nozīmei vārdi vienkārši kļuva populāri tautā. Tas, kā iedzīvotāji pārņem vārdus, kas viņiem liekas nozīmīgi, ir novērojams šobrīd arī Latvijā – pietiek attaisīt jebkuru skolas žurnālu.

To, ka lutici ļoti daudzās formās ir leutici un pat leutiseni, šoreiz neattīstīsim. Lai paliek.

Par to, ka Vendu zeme bija teritorijas nosaukums, nevis tautības tobrīd, liecina, ka pēc tam, kad 1115. gadā Svētās Romas imperators Lotārs sakauj Saksijas hercogu Anrī, Vendu zeme pazūd no aprites. Ienākot tiem, kam šīs teritorijas vēsturisko neko īpaši neizsaka, nosaukums pazūd, jo tiek lietots nevis kā tautas apzīmējums, bet gan kā teritorijas. Savukārt dāņiem, kam šī saskarsme vēl ilgi ir ļoti tuva, tas vēl ilgi ir svarīgi.