Nav tādas krievu tautas

Ja jums vēl aizvien kāds pārmet, ka no vēstures nav nekāda labuma un viss ir šodien, nevis pagātnē, tad šis kāds būs jāsarūgtina. Mēs visi – visi!!! - ļoti neveiksmīgi turpinām atražot tādu jēdzienu kā krievu tauta, kas palīdz nogalināt tūkstošiem cilvēku un tas ir tieši tāpēc, ka slikti zinām vēsturi.

Paņemsim vispirms definīciju, kur vikipēdija vispirms mēģina piemest klāt «tautas» jēdzienam «nācijas» apzīmējumu, bet būtībā tauta ir etniska grupa, kurai ir kopīga valoda, kultūra, teritorija, reliģija un vēsture. Kas ir primārais šajā stāstā – ir jābūt etniskai grupai, no kuras tā tauta nāk. Vienojošais elements parasti ir valoda – apvienojoties ciltīm un valodas izloksnēm sāk dominēt viena valoda, kuru arī tālāk izmanto un asociē ar konkrēta apgabala un tautības iedzīvotājiem. Kā Latvijā letu valoda, kas pamazām nomāca pārējos apgabalos dzīvojošo izloksnes un kļuva par to, kā mēs šodien uztveram latviešus.

Ar krievu valodu galvenā problēma ir tā, ka šīs valodas pamati ir meklējami Balkānos un ar Moskovijas teritoriju vienīgais sakars bija tas, ka tā bija baznīcas valoda. Esošās Moskovijas teritorijā nebija tautību, kas runātu šajā valodā. Moskovijas apgabalā dzīvoja ugru ciltis, savukārt moskovitu vadoņi bija čingizīdi – kņazi precējās ar Zelta Ordas hanu meitām, šādi veidojot radniecību pa Čingishana līniju. Teritorijā, kuru sākotnēji ieņēma Moskovija, nebija vispār slāvu valodā runājošu tautību.

Varbūt kaimiņos bija tie, kas runāja krievu valodā un tāpēc šādi apvienojās? Piemēram, Novgoroda? Nē, ne gluži. Cik atradu dažas atsauces, Novgorodas slavenās bērza tāsis ir apmēram trešdaļa somu izlokšņu valodā, trešdaļa kaut kas līdzīgs poļu valodai un tikai trešdaļa tajā valodā, ko mēs saucam par krievu valodu. Arī Kazaņā, kuru Moskovija pēc tam iekaroja, krieviski nerunāja, par Pievolgas reģioniem nerunājot.

Kā šie reģioni kļuva par «patiesi krieviskiem»? Ļoti vienkārši – kad Ivans III sāka karot ar Novgorodu, tur dzīvoja 60 tūkstoši iedzīvotāju, kad beidza – četri tūkstoši un Novgorodas zemes atdeva bajāriem ar ļoti tjurkiskiem uzvārdiem. Savukārt Pievolgas reģionu turpināja iznīcināt divu gadsimtu garumā, līdz šeit bija tas, ko Moskovijā nosauca par «Mežonīgo stepi». Un pēc tam meklēja pat vāciešus Eiropā, kas šīs zemes varētu atkal apgūt. Var meklēt, cik vien vēlas, bet neizdosies atrast Moskovijas apgabalā kaut kādu tautu, kas runātu krievu valodā. Un nevajag stāstīt, ka tā nāk no Ukrainas – klasiskā Ukrainas slāvu valoda vēl aizvien ir dzirdama valsts rietumos un tā ir pavisam citādāka.

No kurienes tad radās krievi? Ļoti vienkārši – tā ir baznīcas valoda. Noteikti atradīsies kritiķi, kas teiks, ka, ja jau pierakstīja krievu valodā, tad visi bija krievi. Vienīgais, ko šie kritiķi neņem vērā – tad jau sanāk, ka vismaz līdz 13. gadsimta visa Eiropa bija latīņi, jo praktiski vienīgais rakstiskais avots visur ir latīņu valodā pierakstītās baznīcas hronikas. Nē, tas tieši tāpat bija arī Moskovijā. Valoda, kuru dzirdēja visi un kas bija pieejama katrā Moskovijas miestā, kur bija baznīca, bija baznīcas valoda.

Rezultātā valoda, kurai nekad nav bijis tautas, kļuva par «krievu tautas» valodu. Moskovijas kņazi pārņēma čingizīdu pieredzi – viņi veica gan tautu genocīdu, gan nepārtrauktu atlikušo iedzīvotāju samaisīšanu. Kā liecina votu vēsture, lielu daļu no viņiem Novgorodas iekarošanas laikā aizveda uz Piemaskavas apgabaliem, kā rezultāta tur parādījās klasiskais krievu pasaku spēkavīrs – blonds, gara auguma, ar platiem pleciem. Šo praksi īstenoja arī pārējos gadsimtos un mēs labi zinām, kā represēja Baltijas valstu iedzīvotājus.

Lai visu šo jūkli pārvaldītu, 17. gadsimtā Moskovijas teritorijā pieņem tādu apzīmējumu kā «russkije», kas būtībā nozīmē, ka jūs esat pareizticīgās baznīcas ticīgais. Bieži vien, kad stāstītāji par pareizajiem krieviem stāsta, cik daudz «krievu» dzīvoja zemēs, kur iebruka Moskovija un ka tieši tāpēc nācās iebrukt, lai aizstāvētu «krievus», piemin tautas skaitīšanu teritorijās, kur daudzi norāda, ka viņi ir «krievi». Lielākajā daļā gadījumu šie cilvēki nevis ticēja, ka viņi ir kaut kādas krievu tautības, bet bija vienkārši Maskavas pareizticīgās baznīcas ticīgie. No šejienes arī nāk «russkij jazik» - krievu valoda. Kā paši Moskovijas valodnieki norāda – arī šeit ir manāms, ka tas ir nevis cilvēku apzīmējums, bet piederības – piederība «russkijiem».

Rezultātā ar šīs valodas palīdzību iznīcināja tautas, ciltis, tautības. Visus maisīja kopā un sauca par krieviem, uzspieda krievu valodu. Piespieda iekaroto teritoriju māksliniekus un rakstniekus radīt krievu valodā gara darbus, nosaucot to beigās par «noslēpumaino krievu kultūru.»

Vai tas viss var sabrukt un izrādīties, ka nav nekādas krievu tautas? Vienā rāvienā tas viss pazūd, kad Moskovijas centrālā vara pazaudē savu iespēju uzspiest valodu. PSRS republikas pamazām atsakās no krievu valodas, savukārt Ukrainas karaspēkam ieejot Sudžā izrādījās, ka tur labi māk ukraiņu valodu un atceras, ka viņi ir ukraiņi. Tieši tas pats notiks, kad impērija sāks brukt – cilvēki atcerēsies, ka viņu senči bija tatāri, baltkrievi, vācieši, ukraiņi utt. Un paliks krievu valoda kā savulaik latīņu valoda – vienkārši saziņas līdzeklis. Jo pati par sevi tāda tauta nekad nav eksistējusi.

Tāpēc nevajag stāstīt kaut ko par mistisko «krievu tautu», «krievu kultūru» - tas viss ir tas, kas palicis pāri no nozagtā un kas vēl nav iznīcināts. Beigsim melot sev un citiem.