Nemelosim sev par savu vēsturi

Domāju, ka visi ir redzējuši Latvijas vēstures grāmatas, kurās parādītas senās Latvijas tautas 13. gadsimtā. Tā arī neatradu, kas to karti radīja, bet, tiklīdz sāku loģiski domāt par vēsturi, man tas dalījums izskatījās diezgan dīvains. Sajūtas pastiprināja manis paša savulaik uzrakstītais diplomdarbs par Zemgales dzelzs laikmeta sirpjiem un izkaptīm un, kad sāku skatīties dažādus vēstures kanālus, sapratu, ka kartē ir pamatīgas blēņas.

Stāstu par mūsu patieso vēsturi labu laiku gatavojos uzrakstīt, balstoties uz datiem, kas atrodami Gata Kalniņa vietnē https://www.latvijas-pilskalni.lv/. Doma bija tā pamatīgi iespringt – attīrīt visu pilskalnu nosaukumus, kas varētu rasties vēlāk par 13. gadsimtu un tad sakārtot atlikušos pa kaut kādām valodu grupām. Bet te man viens twitter.com konts norādīja, ka vēstures atklāsmēm vienmēr ir vieta un nopublicēja karti, kuru biju labi sen redzējis, bet piemirsis. Sandis Gugāns @sanchopans82 publicēja karti ar Senlatvijas zemēm un es sapratu, ka man nevajag meklēt nekādus pilskalnus – te valodiski viss ir salikts un pielikuma attēlā man atlika tikai teorētiski sazīmēt, kur kura tauta dzīvo. Nesaku, ka man viss izdevās pareizi, bet tā ir diskusija, kuru ir vērts risināt.

Stāstu par to, kā radās tādas domas, sākšu ar savu 1999. gada diplomdarbu «Zemgales dzelzs laikmeta sirpji un izkaptis». Līdz pat 12. gadsimtam Rietumzemgalē labību pļauj ar izkaptīm, Austrumzemgalē – ar sirpjiem. Lai man dženderisti stāsta, ko grib, bet reāli ir tā, ka ar izkaptīm pļauj vīri, ar sirpjiem – sievietes. It īpaši ar seno laiku izkaptīm, kur vajadzēja pamatīgus muskuļus. Kas nozīmē, ka tā ir izteikta atšķirība sabiedrības domāšanā un uzbūvē, ģimeniskajās attiecībās. Tad nu jautājums – kāpēc «zemgaļi» pēkšņi ir tik atšķirīgi? Varbūt arī citur ir tā, ka viena un tā pati tauta atšķiras dzīves veidā? Un austrumos sauc pilis Daugmale, Mežotne, Saule, Sidrabene, vadoņus par Gaidi un Madi, bet rietumos – Tērvete, Īle, Dobe un Viestarts un Nameisis? Bet tā sanāca, ka toreiz sākās skolas gaitas, maģistratūra man nepatika, īpaši vienas «ļoti gudras» pasniedzējas dēļ, kuras saražotās blēņas bija tik acīmredzamas, ka nespēju sev paskaidrot, kam man ir vērts tērēt laiku un naudu, kuras man tiešām nebija. Tā arī ideju toreiz metu pie malas.

Ap 2018. gadu sāku skatīties dažādus vēstures kanālus un pamazām nāca skaidrība, ka viduslaikos cilvēkus dalīja ļoti dažādi – pēc tautas, pēc zemes, kurā dzīvoja, un pēc ticības. Piemēram, vēl aizvien neesmu īsti atradis, kur dzīvoja pieminētie «čudj», bet viņi it kā Austrumeiropā bija gandrīz visur. Visdrīzāk, ka tā bija piederība ticībai, bet to lai pēta kāds cits. Savukārt es atgriezos pie Latvijas kartes, tad man patrāpījās ceļā Latvijas pilskalni un pamazām nāca apziņa, ka senajā kartē ir daudz blēņu.

Gribētos arī, lai kāds palīdz un komentē, jo man neizdevās atrast «Indriķa hronikas» vācu versiju. Vai tur tiešām ir rakstīts «Leti jeb latgaļi». Jo, cik saprotu, latgaļi tik ļoti visiem sajauca galvu, ka tas sajauca arī kartes.

Tagad atgriezīsimies pie tā, ko es vēlos teikt. Ja mēs paskatāmies uz karti, tad ir izteikti redzamas zemes, kuru vārdiem ir latviska izcelsme, un kur nav. Pēc aptuveniem aprakstiem mēs zinām, ka rietumos bija kurši, dienvidaustrumos sēļi un pa vidu leti. Apvelkam uz kartes aptuvenās vārdu grupas un mēs iegūstam, kā tajā laikā varēja izskatīties tautu sadalījums Latvijā. Kā redzam, puslīdz vietā paliek kurši un lībieši, ar sēļiem un letiem ir liela putra, bet latgaļi un zemgaļi vispār pazuda.

Paliek jautājums – kas notiek ar zemgaļiem un latgaļiem? Problēma ir tā, ka tas visdrīzāk ir zemju nosaukums. Leti dzīvo letu galā – Latgalā, Latgalē. Kā kurši Kurzemē. Beigās palika tikai Latgales virziens uz austrumiem, kas arī noteica Latgales vēsturisko nosaukumu. Zemgale savukārt ir zemais gals – tur kalnu praktiski nav. Tas pats joks slēpjas stāstos par dīvainajām Lietuvas tautām – žemaišiem un aukštaišiem. Vieni dzīvo Žemaitijā – zemajā zemē, otri Aukštaitijā – augstajā zemē, bet visi ir lietuvieši. Tā vienkārši.

Būtībā daudz vairāk jautājumu par kartes dalījumu nav. Ir pāris lietas. Tas, ko zinām – Jersikā valdīja Visvaldis, par kuru ir skaidrs, ka sēlis viņš nebija. Tai pat laikā varam vērot letu invāziju gar Daugavas upi – Lielvārde, Aizkraukle, Koknese, Sēlpils. Tā kā iespējamība, ka Jersikas zemes vadībā, kur dzīvoja sēļi, bija leti, ir pilnīgi reāla. To parāda arī nostāsti par to, kā dažādas austrumslāvu tautas savulaik kņazus esot «meklējušas». Tā kā tas nevar būt arguments, lai stāstītu, ka Jersika ir letu zeme.

Par to, ka Austrumzemgalē dzīvo leti, šaubu nav. Viņi šeit ienāk 9. gadsimta beigās un 10. gadsimta sākumā ar lieliem spēkiem. Visdrīzāk tas saistīts ar Vidzemes letu pilskalnu bojāeju – kā piemēru var minēt Ķenti un visdrīzāk arī stāsts par Burtnieku pili, kas nogrimusi, bet augšām celsies, varētu būt pat senākais, kas nonācis pie mums caur senajiem stāstiem – visdrīzāk ka tas ir no 9. gadsimta un saistīts ar lībiešu iebrukumu letu zemēs, jo hronikās atsauces neesmu manījis, ka tas varētu būt saistīts ar kristīgās baznīcas iebrukumu. Ja kāds zina – palabo, bet tas acīmredzot bija notikums, kas palika tautas atmiņā. Šeit gan hronoloģijas par lībiešu ienākšanu sastopamas diezgan dažādas, bet fakts, ka šajā laikā posmā leti pamet vairākas apdzīvotas vietas Vidzemē un ienāk Zemgalē, ir acīmredzams. Attiecīgi letu ciltis ienāk Austrumzemgalē un izspiež vietējos. Praktiski vienlaicīgi top pilskalni – monstri ar milzīgām pils sētām – Mežotne, Sidrabene un visdrīzāk arī tas, kura potenciālais nosaukums varēja būt Saule vai cits vārds, kas saistīts ar Sauli.

Man nav pārliecības par to, kas dzīvoja Rietumzemgalē. Domāju, ka tie varētu leiši – senā Kamarde, Dobe, Īle, Tērvete, valda Viestarts un Nameisis. Bet te man viena persona, kam ar vēsturi maz sakara, bet runājis kaut ko ir, saka, ka nosaukumi velk uz lībiešiem. Atkārtoju – neesmu valodnieks, pateikt nevaru. Ja kāds palīdzētu šajā jomā – vienmēr laipni.

Mans skats uz Zemgali – visdrīzāk ka tā bija nepārtrauktas ietekmes dalīšanas vieta. Daugmales pilskalns dega 14 reizes, līdz to pameta 12. gadsimtā, lai gan pastāv iespēja, ka tā bija tā pati pieminētā «Zemgaļu osta» un ka kristiešu spiediena rezultātā to pameta 13. gadsimta sākumā. Mežotni nopostīja vismaz desmit reizes un pēdējās divas reizes jau vācu laikā. Pārējie pilskalni nav pētīti, bet iespējamo Sauli iznīcināja 11. gadsimta beigās vai 12. gadsimtā. Līdz pat 19. gadsimta sākumam Zemgale biežāk nekā citas Latvijas zemes bija karadarbības vieta. Tāpēc gribu teikt, ka nebija tādas tautas, kā zemgaļi. Tie vienkārši bija cilvēki, kas dzīvoja Zemgalē un uzreiz var pateikt, ka šīs zemes iemītnieki vienmēr mācēja arī atbildēt, jo zeme bija bagāta, iedzīvotāju daudz. Tik naidnieku – vēl vairāk. Tomēr pat 20. gadsimta sākumā pamanījās saformēt Bauskas Strēlnieku pulku.

Vai zemgaļiem par šo būtu jāskumst, ka viņi savulaik nebija tauta? Domāju, ka nē. Mēs te tādi vienkārši esam. Zemgales iedzīvotāji. Blakus valstī ir izveidojusies miljoniem cilvēku liela grupa, kas uzskata, ka viņi ir viena tauta tāpēc, ka visi runā grieķu baznīcas pārveidotā bulgāru dialektā, papildinātā ar Čingizīdu vadītās Zelta ordas iebrucēju izloksnēm. Mēs visi esam savas zemes iedzīvotāji. Tā kā būt mazāk lepniem par savu zemi mums nav nekādu iemeslu.

P.S. Pēdējā brīdī pirms publicēšanas acīs iekrita karte, kuru pievienoju. Cik man cilvēki saka – latviešu valodas izloksnes 19. gadsimta vidū. Būtiskākās atšķirības – es Latvijas ziemeļaustrumos iezīmēju letus, bet te cita izloksne. Interesants piemērs ir arī Līvzemes pieminēšana – nu nesāksim mēs visiem stāstīt, ka atzīmētajā apgabalā līvi vien dzīvo? Tālāk – bez komentāriem. Paši skatieties, salīdziniet, pieņemiet domas un lēmumus.