Nepamanītā patiesība par cīņu ar komunismu

Kārtējā negaidītā interneta diskusija deva pavisam negaidītu atziņu - cilvēki nezin kāpēc par cīnītājiem ar komunismu uzskata atklātus neliešus vai slaistus, pat nerunājot par tiem, kas patiesi uzvarēja cīņā ar tā saucamā «komunisma» sludinātājiem. Man liekas, ka šī situācija ir jāmaina.

Īstie uzvarētāji cīņā ar «komunismu» ir ASV, Lielbritānijas, Zviedrijas, Šveices, Nīderlandes, Norvēģijas un citu republikānisku valstu politiķi, kas spēja ieklausīties savos iedzīvotājos, mainīt savu domāšanu, kļūt tuvāki tautai un pieņemt likumus, kas palīdzēja uzlabot cilvēku dzīves līmeni, veicināt uzņēmējdarbības attīstību, zinātnes uzplaukumu un cilvēku labklājību. Tā bija īstā un reālā «cīņa ar komunismu». Šie cilvēki ir īstie varoņi.

Toties ko uzskata sabiedrība par cīnītājiem ar komunismu? Hitlers, Musolīni, Franko un tamlīdzīgie. Vadītāji, kas pārņēma nolaistas valstu ekonomikas vai paši nolaida savas valsts ekonomikas tik tālu, ka lielākā daļa iedzīvotāju bija neapmierināti ar korupciju, valdības nespēju un likumības neesamību. Šādās situācijās ir normāli, ka opozīcijas pārstāvji meklē iespējas apvienoties ar kādu un noteikti ka 20. gadsimta dzirdamākie opozīcijas pārstāvji bija komunisti. Un tad nu šīs personības ņēmās šaut, arestēt, ierobežot tiesības, balstoties uz to, ka viņi cīnās pret komunismu. Kā var slavēt šādus cīnītājus «ar komunismu»? It īpaši smieklīgi šajā stāstā izklausās Hitlers, kurš «cīnījās ar komunistiem», lai viņa partija iekļūtu Reihstāgā, tad draudzējās ar Staļinu, jo tas vienkārši bija izdevīgi un tad atkal uzbruka Staļinam, jo bija skaidrs, ka Vācija ir nokļuvusi neizdevīgās pozīcijās, kas drīz raisīs kārtējo sabiedrības neapmierinātību un tāpēc vajadzēja kārtējo panākumu. Un pēc tam jau pietika sabiedrību pamatoti baidīt par to, ka ieradīsies komunisti.

Ir vērts paskatīties arī uz to, kā «komunisms» uzvarēja Krievijā. Vispirms ir jābeidz ar pozitīvu noskaņu atcerēties cara režīmu. Tas bija tieši tāds pats, kā Putinam - vara sevi atražoja, kontrolējot armiju un žandarmēriju, kas loģiski noveda pie rezultāta, kad lielākā daļa iedzīvotāju bija neapmierināti un sekojošā nemieru posmā uzvarēja nežēlīgākie un veiksmīgākie opozicionāri. Vājprāta momenti te ir divi - uzvarēja tie, kas visagresīvāk īstenoja terorisma paņēmienus un beigās varu, aizsedzoties ar «komunismu», ieguva cilvēks, kuru interesēja tikai vienas personas labklājība - viņa paša. Ja Ļeņinam svarīgāka bija viņa idejas uzvara, kur šāda panākuma vārdā bija gatavs ziedot visu, tad Staļinu interesēja tikai viens - paša labklājība. Limuzīni, vasarnīcas, neierobežota vara - viss, ko vien vēlas, aizsedzoties ar «komunismu».

Jā, vardarbīga cīņa ar komunismu ir reāla un bieži vien neizbēgama. Komunisms, kā jau nereāla ideoloģija, mierīgi ražo teroristus un teroristiskas organizācijas. Bet, ja cīņā ar komunismu ir jāiesaista karaspēks, nevis policija, tad tas nozīmē, ka cīņa ar komunismu ir zaudēta. Ka valdība ir ļoti vāja, nespēj ieklausīties savos iedzīvotājos, nespēj nodrošināt labklājību, novērst korupciju, ierēdņu patvaļu un līdzīgas problēmas. Un problēmas šajā situācijā pat uzvara «pār komunismu» neatrisinās, jo ar «komunistiem» jau cīnās tie paši ierēdņi un līderi, kas noveda līdz šai situācijai.

Tāpēc būsim godīgi, kad diskusija nonāk līdz «cīnītājiem pret komunismu». Būsim godīgi, nosaucot veiksmīgos cīnītājus pret komunismu un neslavējot tos, kas noveda savas zemes līdz «cīņai pret komunismu». Nu nevajag visādus zaudētājus un neliešus izvēlēties par tēliem, kuriem būtu vērts sekot. Ja jūs izvēlaties sekot politiķim, kurš ir izcēlies tikai ar nespēju mierīgā ceļā atrisināt valsts problēmas, tad ir grūti cerēt, ka jūsu politiskā darbība atnesīs labāku rezultātu.

Norvēģijas parlaments - Stortingets - pašlaik pasaules veiksmīgākie cīnītāji ar komunismu.