«Neskaties manos darbos, klausies manos vārdos!»

Ja kāds grib saprast, ko par partijām realitātē liecina cvk.lv publicētās programmas, uzreiz var iet pie grafikiem - tur uzskatāmi parādās, kuras partijas ir par sociālismu, ja smaile ir sociālajā virzienā un tā tālāk. Ja smailes ir visos virzienos, tad prasti jums melo. Ja ir vēlēšanās vairāk saprast, kas un kā tur attēlots, var lasīt tālāk.

Kam ticēt? Par ko balsot?

Ja ne melot, tad vismaz mānīties - tāds laikam ir jebkura politiķa sauklis pirms vēlēšanām. Protams, ka pēc vēlēšanām cilvēki ir vīlušies un politiķi vēl pēc tam ir sašutuši: «Nu kāpēc cilvēki nenāk vēlēt?» Un tā viens otru turpina mānīt. Lai arī sava izeja no šī nepatīkamā cikla eksistē.

Krievijas iebrukums Ukrainā un tas, kā Baltkrievijas tirāns apspieda un arestēja savā valstī opozīcijas pārstāvjus, katram vēlētājam savā ziņā uzliek pienākumu parūpēties arī par savu nākotni. Pirmais un galvenais - nepieļaut cilvēkiem naidīgu spēku nokļūšanu pie varas, kas grautu varas struktūru, apzagtu cilvēkus un beigās būtu gatavi iet pāri kaudzēm līķu, lai paliktu pie varas. Tomēr, ja arī ir izdevies atmest šādas partijas un indivīdus, paliek jautājums - kas no atlikušajiem ir labākais?

Kam ticēt un par ko balsot? Ar katru gadu šis jautājums paliek aizvien sarežģītāks. Realitātē vēlētāji izvēlas balsot par kādu partiju, balstoties tikai uz dažiem faktoriem - kāds izpildīts solījums, zināma personība, politiskā piederība vai nākotnes solījums. Jo vairāk pēti, jo lielāks apjukums. Kā šajā sistēmā atrast vismaz kādu atspēriena punktu cilvēkiem, kas vēl pieņemt nopietnu un pamatotu lēmumu?

Aiz māņiem pazūd patiesība

Patiesībā grūti vainot cilvēkus, kas neiet uz vēlēšanām, jo pirmsvēlēšanu laikā ir novērojama milzīga putra. Visā, ko tu vaicā, kādas atbildes saņem. Populārākie piemēri vispār ir šokējoši.

Vairāki populāri Latvijas portāli publicējuši testus, pēc kuriem cilvēki var mēģināt atrast savām interesēm tuvās partijas. Un tad lietotāji piedzīvo šoku. Īstenais «Latvijas patriots» pēkšņi atrod, ka viņam kā nacionālistam ir tuva «Saskaņa», lai arī te vismazāk būtu ko brīnīties. Liberālo vērtību cienītāji pamana savu saderību ar «Stabilitāte!», bet citam vispār izlec «Republika» vai kas vēl trakāks. Skaidrs, ka testu aizpildītāji vaino sastādītājus.

Ja paskatās uz aptauju datiem, tad zūd arī ticamības efekts. Pētījumu centra «SKDS» publicētie aptauju dati liecina, ka pašreizējās valdības partijas paņems lielāko daļu balsu arī vēlēšanās. Tai pat laikā nākamā aptauja liecina, ka 66 procenti vēlētāju grib redzēt Saeimā jaunus politiķus. Kā šeit ciparus savienot? Kas ir māņi un kas patiesība?

Paskatīsimies vienkārši!

Partijas mīl izmantot dažādus politiskos jēdzienus, bet par to realitāti parunāsim vēlāk. Vispirms mēģināsim sakārtot mūsu domāšanu. Lai šajos politiskajos brikšņos ko saprastu, laikam vislabākā metode, ko izmantot, ir pēc antropologu Donalda Džohansona un Meitlenda Īdija piemēra, kad viņi, lai saprastu, kā noritējusi cilvēces attīstības, visu vienkāršoja, apvienojot visus tā laika populāros dažādus cilvēkveidīgos četros veidos. Un daudz kas kļuva skaidrāks.

Tāpat varam vienkāršot politisko vidi. Būtībā katru solījumu mēs varam izvērtēt no diviem pilnīgi pretējiem faktoriem. Piemēram - sociālā politika būtībā nozīmē palielinātu valsts lomu ekonomikā un lielākus nodokļus, bet liberālā politika - mazāka valsts loma un mazāki nodokļi. Tāpat varam skatīties, vai partija ir par centralizāciju - tas ir, par iestāžu un uzņēmējdarbības koncentrēšanos vienā vietā, jeb par reģionalizāciju - dažāda veida atbalstu un iestāžu pārcelšanu uz reģioniem. Varam izvērtēt arī, vai partija ir par esošās situācijas saglabāšanu - konservatīvismu, vai vēlas pārmaiņas, kuras varētu palielināt efektivitāti vai radīt citas pozitīvas izmaiņas - progresīvumu. Varam analizēt, vai partija plāno lielāku demokrātiju, uzticot vairāk iespējas ietekmēt valsts notikumus cilvēkiem, jeb par tirāniju - varas koncentrēšanu konkrētu personu rokās, kāds savulaik bija lēmums par izmaiņām referendumu rīkošanā, palielinot cilvēku skaitu, kam jāparakstās par šādu referendumu.

Jāatzīmē, ka normālas partijas vienalga ir centriskas, īstenojot tobrīd valstij nepieciešamos politiskos pasākumus. Jo viens ir tas, ja partijām šie virzieni ir vienkārši izteikti, bet kaut kas cits, ja partijas vēlas īstenot šo politiku pilnībā. Sociālisms ved uz komunismu, liberālisms - uz anarhiju, tirānija - uz totalitāru sistēmu, demokrātija - uz vairākuma diktatūru. Tāpēc diez vai ir vērts atbalstīt cilvēkus, kas sola, piemēram, īstenot sociāldemokrātiju pilnā mērā, bet gan mēģināt izvērtēt partijas, kuras plāno īstenot konkrētus pasākumus.

Protams, ka šādu vērtējumu var veidot tikai tad, ja partiju programmās ir konkrēti solījumi. Teksts: «Mēs esam vienoti izpratnē par godīgu, tālredzīgu un kompetentu politiku» neizsaka neko.

Tirānu saraksti

Izmantojot partiju programmas, saskaitām solījumus, atbilstoši sociālajiem, liberālajiem, tirāniskajiem utt., saliekam visu kopā grafikos un ko mēs iegūstam? Izrādās, ka «Attīstība/PAR!» ir nevis liberāla, bet gan skaidri sociāla partija. Partija «Progresīvie» pēc progresīvisma savā programmā ir lejasgalā un tamlīdzīgi. «Saskaņa» varbūt arī ir sociālistiska partija, bet demokrātiska tā noteikti nav - viņi vislabāk zina, kā jums dzīvot - izteikta tirānija. Tā pati «Nacionālā apvienība» arī ir izteikti sociālistiski tirāniska partija, bet - nekā konservatīva. Tieši otrādi - daudz progresīvu solījumu. Un vēl viens «negaidīts» pārsteigums - «Konservatīvo» programmā nav nekā konservatīva. Pilnīgi nekā. Tieši otrādi - viena no progresīvākajām programmām. Būtībā partijas, apzīmējot publiski savas darbības virzienus un nosaukumus, jums prasti melo.

Nākamais moments - ja vienai partija ir ļoti daudz liberālo un ļoti daudz sociālo solījumu, tad viņi jums arī melo. Nevar īstenot spēcīgu sociālo politiku, samazinot nodokļus un valsts ietekmi. Ne velti Skandināvija ir populāra ar lieliem nodokļiem - citādi sociālā labuma valsts nestrādā. Labākais piemērs ir «Suverēnā vara» - viņi vienlaicīgi ir liberāļi un sociālisti, demokrāti un tirāni un tā tālāk. Pilnīgi bezjēdzīga programma - vienkārši murgainu tēžu salikums.

Asiņainajam pundurim patiktu

Ir partijas, kurām grafiki parāda viņu īsto seju. Piemēram, par visiem jums labāk zina, kā dzīvot, «Kristīgi progresīvā partija». Skaidrs, ka partijas nosaukums, tāpat kā savulaik «Jaunā konservatīvā», uzreiz parāda, ka jums melo pilnā jaudā, bet laikam jau kāds tic. Programma tāda, ka pat Putins aplaudētu - viņi vislabāk zina, ko jums vajag.

Grafiki nav ideāli - piemēram, «Jaunajai Vienotībai» arī ir izteikti spēcīga sociālā joma, bet tas tomēr parādās tikai ar vāji iezīmētu atzaru, jo blakus esošās tirānija un konservatīvisms šai partijai nav raksturīgs. Tipiski centriska partija ar daudz progresīviem solījumiem.

Situācijās, kad partija vienlaicīgi sola demokrātiju un tirāniju, mans viedoklis ir vienkāršs - dominē tirānija un ar demokrātiju programmā partija vienkārši aizsedzas. Jo apvienot šīs abas lietas kopā ir ļoti grūti un parasti tas vienalga beidzas ar tirānijas uzplaukumu.

Divām partijām ir pilnīgi nospļauties uz saviem vēlētājiem, jo programmas nav vai tur vienkārši nekā nav. Tās ir partijas «Tautas varas spēks» un «Vienoti Latvijai». Ja kāds nobalsos par kādu no šiem spēkiem, tad atliek secināt, ka cilvēks ir ļoti dīvains - ja pēc tam Latvijai uzmetīs atombumbu, viss būs godīgi, jo neko reāli jau jums nesolīja, bet jūs šos dīvaiņus atbalstījāt.

Grafikā neieliku dažus rādītājus - latvisks - krievisks un centralizēts - reģionāls. Pārāk maz par to programmās runā un šīs idejas vairāk izskan tiešajās sarunās. Ja kāds grib paskatīties, ka te būs saite uz datu failu failiem.lv vietnē - Partiju māņi, kur katrs pats var paspēlēties ar cipariem, ja nu uzskata, ka esmu nepareizi saskaitījis un es arī uz absolūtu patiesību nepretendēju.

Neatbalstiet meļus

Tagad par to, cik liela nozīmē ir šādiem grafikiem un datu bāzēm. Protams, ka galvenais faktors, kas vēlētājus pārliecina balsot par kādu no partijām, ir personības. Tiesa, šeit ļoti daudziem loģika arī ir interesanta. Balso par kādu tik tāpēc, ka labi izskatās vai tāpēc, ka viņš dzīvo skaistā pilsētā. Atmetīsim šādus viedokļu pārstāvjus un vērsīsimies pie tiem, kas tomēr vēlas ar savu balsojumu dot pienesumu valsts attīstībai.

Diemžēl ir skaidrs, ka jāatturas no politiķiem, kas melo. Ne velti ASV tas ir lielākais grēks - pirmais un galvenais punkts, par kuru var atcelt prezidentu, ir meli sabiedrībai. Kurš sācis melot, diez vai apstāsies.

Tālāk, skatot personību solījumus, ir jāizvērtē divi punkti - kā pilda iepriekšējos solījumus un cik reāla ir jauno solījumu izpilde. Ja kandidāts pie finansējumu solījumiem nemin, kur dabūs naudu, tad nevajag pat sākt viņu izvērtēt.

Tomēr eksistē problēma, ja balso par atsevišķām personībām - Saeimā ievēl tomēr partiju. Pat ja ideālais kandidāts iekļūs Saeimā, viņam būs jāsadarbojas ar pārējiem partijas biedriem. Savukārt partijas var vērtēt pēc programmām. Lai arī lielākā daļa vēlētāju, kā liecina aptaujas, programmas nelasa, tomēr tās ir un paliek vienīgais reālais informācijas avots, kas ļauj saprast, ko no partijas gaidīt.

«Ego_Eram_Reputo»

Ar programmām atkal ir divi momenti. Viss atkarīgs no vēlētāja zināšanām. Ja zināšanas ir pietiekamas, katrs pats var izlasīt un izdarīt secinājumus. Apvienojot programmās rakstīto ar informāciju, kas jums ir par kandidātiem, jūs variet izdarīt spriedumus par to, kādu nākotni jums sola un vai šie kandidāti varēs to izpildīt.

Ja nejūtaties pietiekami spēcīgs, lai analizētu programmas, tad jānorāda, ka pašlaik interneta resursos ir vairāki avoti, kur dažāda veida speciālisti analizē un mēģina saprast, ko mums partijas sola. Pat izklaidējošajā sociālajā tīklā «TikTok» ir konts Ego_eram_reputo, kur analizē gan programmas, gan atsevišķu deputātu darbības un solījumus.

Jāatzīmē, ka programmu jomā ir zināms progress. Salīdzinot vēl ar 20 gadu pagātni, ne visas, bet daudzas partijas iekļauj aizvien reālākus solījumus un tad var skatīt, vai šos solījumus pilda. Piemērs ir «Konservatīvo» 3x500 programma, kuru viņi izpildīja. Jāatzīmē gan, ka 500 eiro nodokļu neapliekamo minimumu solīja arī vairākas citas partijas. Cits jautājums, cik liels labums vai pat ļaunums ir no šī solījuma izpildes, bet viņi to izdarīja.

Un brīdī, kad jūs esat gatavi atvēzēties uz politikas izpratnes jau pamatīgāku līmeni, ir problēma, ar kuru iznāks saskarties - partiju un programmu aprakstos politiķi mīl iekļaut māņu terminus. Mērķis ir piesaistīt vēlētājus, kam šie termini var likties saistoši. Piemēram, «nacionāls», «patriotisks», «liberāls», «sociāls», «demokrātisks» un tā tālāk. Ņemot vērā, ka ļoti bieži cilvēkiem nav izpratnes par to, ko tieši šāds termins nozīmē. Bet cilvēki pieņem jēdzienus, izvēlas tikai tāpēc balsot par partijām un bieži vien pēc tam pabrīnās par rezultātu. Jo realitātē visbiežāk arī deputātu kandidātiem nav ne jausmas, ko realitātē jēdziens nozīmē.

Viena no galvenajām problēmām, kas rada sajukumu ar šiem jēdzieniem, kurus daudzi sauc par politiskajām ideoloģijām, ir tas, ka praktiski katrā definējumā ir atšķirības. Tas ir arī pa valstīm - piemēram, angliskajos avotos daudzus jēdzienus skaidro ar ievērojami citiem uzsvariem, nekā latviski. Paņemot kaut vai publiskos avotus, «Wikipedia» latviešu resurss liberālismu saista ar individuālo brīvību, privātīpašumu un minimālu valsts iejaukšanos ekonomikā, kamēr angliskais resurss uzsver kā dažāda veida brīvību, vienlīdzību likuma priekšā, privātīpašumu un tirgus ekonomiku. Ja paņem citus jēdzienus, atšķirības var būt vēl spēcīgākas. Sociālisms latviešu resursā ir «demokrātiska ražošanas līdzekļu pārvalde un vienmērīga labumu sadale.» Angliskajā resursā vārds «demokrātiska» vispār neparādās, bet uzsvars ir uz vienotu darbu un kopīgu īpašumu. Vārdu sakot - katrs tulko tā, kā nu vēlas.

Ne tautas, ne demokrātiska

Iemesls slēpjas šo jēdzienu vēsturē. Visi jēdzieni ir ņemti no politiskām kustībām, kas apvienoja daudz un dažādus solījumus, prasības un darbības. Attiecīgi sociālismu Lielbritānijā saprata citādāk, nekā Krievijā, lai arī partijas saucās līdzīgi. Tas skāra arī citas partijas dažādās valstīs.

Rezultātā politiķi centīgi spēlējas ar šiem jēdzieniem, piedēvēto visam kam, kam vien var. Piemēram, lai arī partija «Latvijas attīstībai» pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām piedāvāja vairāk sociālu programmu, tomēr «Wikipedia» resursā kāds ierakstījis, ka «Latvijas attīstībai» ir liberāla partija. Šis ir visspilgtākais apliecinājums vārdiem: «Neskaties manos darbos, klausies manos vārdos!» Labākais piemērs pasaulē ir Korejas Tautas demokrātiskā republika, kas nav ne tautas, ne demokrātiska, ne republika un ir jautājums arī par to, cik lielā mērā Korejas.

Tāpēc vienmēr ir aktuāls jautājums - kā tikt cauri šiem māņiem? Kā saprast, par ko īsti kura partija ir un kas tie ir par jēdzieniem, ar kuriem politiķi mētājas? Ceru, ka šis raksts jums kaut cik palīdzēja. Ja nu neizdevās visu saprast - tas nekas. Meklējiet ekspertus, kam variet uzticēties un šeit man padoms jums būs tikai viens - labs eksperts ir tāds, kurš spēj labi prognozēt nākotnes notikumu gaitu. Visi pārējie ir apskatnieki vai māņu meistari. Veiksmi jums un lai Latvijai izdodas noturēties 21. gadsimta pasaulē.