Nespējnieku Armija - dublis 2.
Negaidīti paskumjš stāsts sanāk šoreiz. Ir mums tāda partija "Austošā Saule", kas uz pēdējā laika marasma fona ir gandrīz vai pēdējā cerība uz labāku nākotni. Un ir mums partijā tāds Raivis Zeltīts - cerams, ka nākotnē partijā ieņems to pašu vietu, ko Jānis Dombrava - labi skan, lai skan un sēž.
Mans komentārs bija par šo rakstu - Jaunā skolotāja piezīmes.
Tēma nav slikta. No raksta lielas jēgas nav, bet aptuveno priekšstatu par to, kas pašlaik notiek skolās, tomēr veido. Un ir viena sadaļa un viena norāde, kuras dēļ es arī uzrakstīju un dabūju šo komentāru.
" Šis darbs ir kalpošana sabiedrībai."
Un es tā arī uzrakstīju, ka šī teikuma dēļ vien no raksta nav nekādas jēgas.
Skolotājs "sabiedrībai" kalpo visu 20. gadsimtu un kalpo arī tagad. Kas arī būtībā nodrošina to, ka izglītības joma degradē. Ja izglītību veido tādu, kāda tā ir vajadzīga valsts ekonomikai un attīstībai, tad to kontrolē uzņēmēji un iestāžu vadītāji un prasības un kvalitāte ir nepārtraukti mainīgas, atbilstoši laika garam. Par to liecina arī kursi, kurus pasūta tieši uzņēmumi vai iestādes - tur ir konkrētas prasības un rezultāts, ko grib panākt.
Kalpošana "sabiedrībai" nozīmē to, ka to visu kontrolē ierēdņi vai speciāli "sabiedrības" pārstāvji. Te vietā vienmēr atgādināt - kā Krievijā vai Afganistānā. Vai Baltkrievijā, kur kalpošana "sabiedrībai" nozīmē vēlēšanās skolas iecirknī ierakstīt pareizos rezultātus. Ierēdnim nevajag attīstību - viņam vajag atbilstību birokrātijas prasībām. Tad arī skolotājam nevajag daudz maksāt - idejas vārdā var izdzīvot arī no jaunu aizkaru naudas kabinetam.
Skolotājam ir jābūt atbilstoši atalgotam profesionālim konkurences apstākļos, kurš ir gatavs nodrošināt uzņēmēju un iestāžu uzstādītās prasības un veidot apmācību sistēmu tā, lai to pēc iespējas efektīvāk izdarītu. Un nevis izpildītu birokrātijas kritērijus par 36 kursiem un vidējo atzīmi klasē. Un var arī neizpildīt - "sabiedrība" sapratīs.
Ko Zeltīts saprata - to laikam viņš pats nesaprata. Teksts ir labs, bet, diemžēl, bez satura un jēgas un ar milzīgu, kļūdainu zināšanu balstītu pašapziņu. Par politiku nemaz nerunāsim - tur Raivis Zeltīts peld kaut kur galīgi garām politikas jēdzieniem un izpratnei. Bet laboties arī pat nedomā - latviešiem taču nekas cits neatliks, kā apēst arī šo rūgto un diezgan bezjēdzīgo tableti.